Izstāde pievēršas skaņas un klausīšanās kultūras atspoguļojumam vizuālajā mākslā, risinot skaņas atmiņas, priekšstatu un kustības aspektus.
Skaņa ir mehāniskās enerģijas pārvietošanās elastīgā vielā svārstību veidā. Tā ir fiziski izskaidrojama, cēloņu seku sakarībām pakļauta. Tik racionāli paredzama, izrēķināma, izprotama un klātesoša. Bet kas paliek, kad skaņa ir izskanējusi? Vai viss tik vienkārši beidzas? – šādus jautājumus uzdod mākslinieces.
Latvijas Mākslas akadēmijas studentes un absolventes Sandra Strēle, Madara Lazdiņa, Elīna Mekša un Madara Auzenbaha izstādē dažādus medijus apvieno četrās instalācijās. Elīnas Mekšas darbā "Vienas plaukstas plaukšķis" apkopoti dažādu skaņdarbu nošu pieraksti, turpretī Madara Lazdiņa darbā "Balss, kuras nav" mēģina aprakstīt, reanimēt no atmiņām kādu noteiktu balsi, aizstājot to ar fizisku formu, kuru autore mēģina vizuāli aprakstīt, atveidot vadoties pēc atmiņas, piešķirt tai vizuālu apveidu. Instalācijā "Saķer un atlaid" Sandra Strēle pievēršas skaņas kā kustības un pasaules izmaiņu apliecinājuma attēlojumam, izvēloties ūdeni par skaņas eksperimentu platformu. Savukārt māksliniece Madara Auzenbaha skatītājam uzdod jautājumu: "Vai Tu dzirdi, kā aug kāposts?"
Izstāde apskatāma līdz 13. oktobrim. Svētdien, pirmdien – slēgts. Ieeja bez maksas.
