Izstādes atklāšana notiks 18. februārī, plkst.18:00, kad arī tiks paziņots "Purvīša balvas 2011" ieguvējs.
Ekspozīciju veido spilgts glezniecības, instalāciju, foto un videomākslas kopums, ko radījuši otrajai Purvīša balvai par izcilāko sniegumu vizuālajā mākslā 2009. un 2010. gadā neatkarīgo ekspertu izvirzītie astoņi mākslinieki – Ilmārs Blumbergs, Kristaps Ģelzis, Kristīne Kursiša, Imants Lancmanis, Kaspars Podnieks, Mārtiņš Ratniks, Inta Ruka un Krišs Salmanis. Izstādes kuratore ir Daiga Rudzāte.
"Ilmārs Blumbergs izmanto Voldemāra Irbes (1893–1944) dzīves stāstu un dzīves filozofiju, uzsverot atziņu "Irbes māksla bija tīra māksla". Nāves iespējamais tuvums caur izstādes objektiem nonāk līdz skatītāja fizioloģiskām sajūtām – Irbes tēla mirstīgums, zemes pīšļa sajūta Dieva priekšā sasaucas ar beigto kukaiņu pastāvīgu pavadonību izstādes darbos, dažādu smaku – sviedru, nemazgātas miesas, lupatu un terpentīna sajaukums, kā arī videofilmas "Pelni" eksistenciālais tēls Imants Tilbergs moka skatītāju ar nebeidzamu dzīves nīcības sajūtu. Izstāde darbojas kā procesuāls mākslas darbs, kura ir jāpiedzīvo, un kad esi izgājis tai cauri, cauri kā grūtai dzīvei, piedzīvo katarsi un apskaidrību, esi mierā ar visu, kas notiek un var notikt, ar mākslas starpniecību kaut uz brīdi kļūsti reliģiozs."
"Ironisku intelekta rotaļu un virtuozas amatprasmes apvienojums – Kristaps Ģelzis apliecina akvareļglezniecības un zīmējuma nozīmi laikmetā, kurā visi to jau paspējuši atzīt par anahronismu, demonstrējot ne tikai perfektu tehnikas pārvaldīšanu, bet arī satraucot skatītāja prātu ar mūsu laikmetam tik raksturīgo vēstījuma fragmentārismu. Tā ir vides fiksācija, kas piepildīta ar novērošanas kamerām un mobilo telefonu uzņemtiem attēliem – izsvaidīta un saskaldīta realitāte, kas piedāvā neskaitāmas interpretācijas, bet galu galā nekur neved."
"Mākslinieces pārliecinošākā izstāde, kura kā kopums darbojas tikpat precīzi kā tajā eksponētie mehāniskie objekti. Tā ir intelektuālā māksla, kas iedarbojas emocionālā līmenī. Trāpīgi un tieši māksliniece izteikusi to, kas kulturālā sabiedrībā visbiežāk tiek noklusēts, bet mazāk kulturālā – izkliegts rupjībās vai izpausts destruktīvos aktos. Miers un saskaņa ir tieši tik trausls, tik nestabils un principā neiespējams stāvoklis, kāds tas redzams Kristīnes Kursišas darbos."
"Izstāde atgriežas pie vēsturiskā žanra glezniecības augstākajiem kanoniem, un Latvijas mākslas vēsturē tā noteikti paliks kā viena no šī žanra virsotnēm. Ilgas pētniecības, pārdomu un darba izcils rezultāts, apcerot būtisku mūsu laika tēmu – agresiju cilvēka dabā kā humāno un estētisko vērtību iznīcinātāju. Laikā, kad vēsture un arī glezniecība to vērtību pamatizpratnē nav aktuālas, šāds šķietami nemoderns žests ir drosmīga un apzināta autora atļaušanās diktēt savus noteikumus laikmetīgās mākslas kontekstam, ko pats autors nodēvējis par "konceptuālo romantismu"."
"Izstāde "Neparasta vieta" skatītāju uzrunāja no mākslas ideālisma pozīcijas. Tiešā un pārnestā nozīmē šī bija darbu uzlūkotāju paceļoša izstāde. Autora izmantotais paņēmiens, sevi paceļot virs Drustu ainavas, ir tehnisks triks, caur ko atklājas daudz būtiskākais – mūsu personiskās attieksmes formula, kas ikvienu parastu vietu spēj padarīt par neparastu vietu. Izmantojot visnotaļ laikmetīgus izteiksmes līdzekļus, autors pasaules centru novieto savās mājās Drustos, un kāpēc gan tam nenoticēt? Pārliecinošs darbs par identitāti, par piederību un piederēšanu."
"Mākslinieka darba koncepcijai var pietuvoties, domājot par neierastas ģeometriskas formas video projekciju izmantojumu – tas mūs vedina iejusties kāda savāda lidaparāta kabīnē. Cita atsauce – kino bieži redzētais ceļa neierobežotais plašums – tādējādi pārvēršas kosmiskā lidojuma vizuālajos tēlos. Šajā brīdī kritiskam skatītājam vajadzētu saprast, ka esam pārgājuši mūsu priekšstatu sfērā, un ka šeit darbojas nevis attēla un attēlotā objektīva saistība, bet gan attēls, ko veido kāds jaudīgs procesors – mūsu galva."
"Unikālā foto sesija piecu gadu garumā, māksliniecei sadraudzējoties ar Amālijas ielas 5a iedzīvotājiem, ir izcils komunikācijas un dzīves mākslas paraugs. Viena Pārdaugavas nama iedzīvotāju portretu galeriju var uzskatīt par jūtīgu antropoloģisku pētījumu, paliekošu liecību par Latvijas 21. gadsimta sākuma realitāti. Mākslinieces augstie ētiskie kritēriji attieksmē pret jebkuru cilvēku ir sevišķi kopjama vērtība, jo īpaši šodienas Latvijas ekonomiski politiskajā kontekstā."
"Jauna domāšana un dažādu vizuālo līdzekļu kombināciju meklēšana. Kriša Salmaņa darbi parāda minimāla vizuālā efekta (burtiskā, kvantitatīvi mērāmā nozīmē) sasniegšanu ar maksimāliem līdzekļiem. (Lieki piebilst – tas rada kvalitatīvu efektu jēgas sfērā.) Meistarīgi apvienojot poētisko tēlainību un smalku ironiju, autors rosina skatītāju uz maksimālu uzmanības koncentrāciju: katrā darbā atrodami vairāki slāņi un asociācijas, kas aizskar gan intelektuāli, gan emocionāli."
Otrās Purvīša balvas ieguvēju noteiks starptautiska žūrija 10 cilvēku sastāvā, izvērtējot minēto astoņu fināla kandidātu veikumu viņu kopējā izstādē.
Jāatgādina, ka Purvīša balva tika iedibināta 2008. gada janvārī ar mērķi regulāri un sistemātiski apzināt aktuālos notikumus un novērtēt izcilāko sasniegumu Latvijas profesionālajā vizuālajā mākslā, veicināt Latvijas mākslas procesa intensitāti, jaunu projektu un oriģinālu ideju attīstību, popularizēt Latvijas mākslinieku radošos panākumus gan Latvijā, gan ārpus mūsu valsts robežām. Balva tiek piešķirta reizi divos gados vienam māksliniekam vai mākslinieku grupai, kas pārstāv Latvijas mākslu ar izcilu darbu, kas dziļi saistīts ar sava laikmeta norisēm un kurā ir saite starp mūsdienu dzīvi, garīgiem ideāliem un absolūtām vērtībām. Par balvas laureātu kļūs autors, kurš būs saņēmis augstāko ekspertu un īpaši izveidotas žūrijas vērtējumu. Balvas apjoms ir 20 000 latu (ieskaitot nodokļus). Līdz šim tā ir lielākā balva vizuālās mākslas jomā Latvijā.
Pirmo Purvīša balvu 2009. gadā saņēma Katrīna Neiburga par videodarbu "Solitude".