Izstāde tapusi kā veltījums viņas vectēvam, Iļģuciema stikla fabrikas stikla pūtējamĀdolfam Paulam (1885–1975).
Edīte Pauls-Vīgnere stāsta: "19. gadsimta sākumā Iļģuciems bija mazapdzīvots, pēc tam, 19. gadsimta beigās, strauji attīstījās rūpniecība. Pirms Pirmā pasaules kara mans opaps no astoņu gadu vecuma kā māceklis strādāja Jākoba Beka (Jacob Beck) fabrikā. Atgriežoties no bēgļu gaitām Petrogradā, opaps stikla pūtēja darbu Iļģuciema stikla fabrikā atsāka. Arī mans tēvs neilgu laiku strādāja šo grūto darbu. Karstums, spilgtā gaisma, kuru izstaro izkausētais stikls, atstāja iespaidu uz opapa veselību. Stikla pūtēji bieži palika tuvredzīgi. Opaps desmit gadu pavadīja tumsā. Otrais pasaules karš atstāja drūmas sekas. Tuvumā aerodroms. Atstātās sprāgstvielas, daudz sakropļoto, upuri. Taču dzīve turpinājās. Ļaudis strādāja, kopa savus dārzus. Iļģuciema burvība – ceriņi, jasmīni, tuvumā Baltie kalni, Rātsupīte, skaistais, ar mežu apaugušais paugurs, tā sauktais Ozolkalns, ar tajā ierīkotajām Baltās muižas kapenēm. 1945. gadā padomju vara nacionalizēja tēva un opapa īpašumus, kam 1968. gadā sekoja neparedzētas pārmaiņas. Man bija jāzaudē darbnīca, kura iekārtota mūsu mājā Nordeķu ielā 8, bet opapam – grūti un sūri būvētā māja Garajā ielā 5. Arī Nordeķu ielas nosaukums nav saglabājies. Jau ilgus gadus mans skats pievēršas mammas kumodei, kur aiz stikliem uz plauktiņa sarindojušās opapa veidotās glāzītes. Darbojoties ar stikliņiem – tā dēvēju pērlītes – radās ideja veidot piemiņas izstādi manam opapam, kā atgādinājumu par aizgājušo laiku."
Edīte Pauls-Vīgnere, viena no Latvijas pazīstamākajām tekstilmāksliniecēm, dzimusi 1939. gada 16. septembrī Rīgā. Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļu beigusi 1968. gadā. Māksliniece ir viena no pirmajiem meistariem, kuri 20. gs. 70. gados izmainīja tradicionālos priekšstatus par tekstilmākslu. Izmantojot tēva Voldemāra Paula konstruētās stelles, viņa sāka aust lielizmēra tekstilijas, veidot telpiskus tekstiliju obkjektus. Eksperimentējusi gan ar darbu fomām, gan tehnikām, radot savas autortehnikas – kombinējusi tekstilu ar metālu, stiklu, koku, veidojusi kolāžas, izmantojusi kausējumus. Daudzi mākslinieces lielformāta darbi bijuši iekļauti sabiedriskos interjeros – līdz mūsu dienām tie, diemžēl, nav saglabājušies. Daudzkārtēja starptautisku tekstilmākslas konkursu laureāte.
Latvijas Arhitektūras muzejs atrodas Mazā Pils ielā 19, Rīgā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
