Cik bieža parādība Latvijas mākslā ir Bruno Vasiļevskim veltītas izstādes?
Ne pārāk. Iepriekšējā notikusi 2005. gadā, tas ir pirms septiņpadsmit gadiem! Divdesmitgadnieki to redzējuši, labi ja turoties mammai pie rokas. Tāpēc jau mēs, mākslas profesionāļi, tā īdam par laikmetīgās mākslas muzeja nepieciešamību! Lai gan šī pat nav laikmetīgā, bet padomju perioda māksla, kam arī trūkst izstāžu telpu. Vasiļevska darbi mēdz parādīties lielākās, vairāku mākslinieku izstādēs. Piemēram, Cēsu notikumam mēs dažas gleznas nedabūjām, jo tās ir aizceļojušas uz KUMU laikmetīgās mākslas muzeju Tallinā. Slavenākie darbi mēdz ceļot.
Cik man zināms, Vasiļevska darbu katalogs īpaši nepārsniedz piecdesmit gleznas…
Pat mazāk. Ja neskaita zīmējumus un citu žanru veikumu, gleznu nav pat piecdesmit. Pēc maniem aprēķiniem šajā izstādē ir pārstāvēti ap 80% Vasiļevska gleznu.
Vai pats mākslinieks savus darbus citās tehnikās uzskatīja par līdzvērtīgu veikumu gleznām, jo īpaši tādēļ, ka pie vienas gleznas viņš varēja strādāt līdz pat pusgadam.
Noteikti nē, jo glezniecība Vasiļevska ieskatā bija viņa daiļrades vainagojums. Taču ilustrācijas vai zīmējumus, kas bieži bija darba zīmējumi, mākslinieks turēja par pietiekami vērtīgiem, lai tos parakstītu un saglabātu. Vispār viņš bijis diezgan paškritisks un zināmu savu jaunības darbu daļu pat ir sadedzinājis, vismaz dažus. Piemēram, šeit ir trīs gleznotāja dzīvesbiedres Dainas portreti; esot bijis vēl viens, bet brīdī, kad autors bija evolucionējis līdz augstākam stilistiskās tīrības un skaidrības līmenim, tas viņam šķitis par saldu, un Vasiļevskis portretu vienkārši iemetis ugunī.
Imants Lancmanis, kurš jaunībā ar šīs izstādes galveno varoni draudzējies un daudz polemizējis, sauc Vasiļevski par ļoti kategorisku gan attieksmē, gan spriedumos par mākslu. Kā tu to saredzi viņa atstātajā radošajā mantojumā?
To var just, jo tur nav pilnīgi nekādu nejaušību. Ja gleznā kaut kas nav bijis līdz galam izdarīts, viņš ir strādājis, kamēr darbs ir pabeigts. Katru darbu viņš gleznoja tik ilgi tādēļ, lai katra nianse tajā ir tik izstrādāta, ka par to var parakstīties. Arī rāmju dizainu Vasiļevskis izdomājis līdz pēdējai detaļai, un galdnieks katrreiz taisījis tos pēc stingriem mākslinieka norādījumiem, un tas kļuvis par daļu no darba. Var jau būt, ka viņš raksturā bijis sīkumains... Es varu runāt tikai par viņa radošo personību, ne fizisko. Tālāk jāprasa tiem, kuri viņu pazina.
Vai tu Vasiļevski personīgi neiepazini?
Nē, jo 1990. gadā, kad viņš nomira, es, jauneklis, tikko ienācu Latvijas mākslā. Saskarsmes punktu mūsu starpā nebija, un viņš arī nebija pārāk sabiedrisks. Un tolaik jau bija pieņemts, ka tie, kas kaut kas ir, runā tikai ar tiem, kas arī kaut kas ir! Es vēl nekas nebiju. To es atceros no kafejnīcas M6 laikiem… Redzēju tur Miervaldi Poli, Kristapu Ģelzi, bet viņi mani - diez vai.
Attiecības starp mākslinieku un izstādes kuratoru arī tad, ja mākslinieks ir viņsaulē, ļoti reti ir gadījuma rakstura, tāpēc pastāsti, kādu apsvērumu dēļ izvēlējies veidot šo izstādi?
Šoreiz tās ir gadījuma attiecības, jo Cēsu Mākslas festivāla komanda bija nolēmusi rīkot Vasiļevskim veltītu izstādi, un tika piemeklēts viņuprāt atbilstošs kurators, proti, es.
Jā, bet tu viņiem šķiti atbilstošs. Kāpēc?
Esmu jau iepriekš ar šo Latvijas mākslas periodu nodarbojies, gan iekārtojot izstādes, gan rakstot zinātniskas publikācijas. Acīmredzot, es esmu vēl tās paaudzes pārstāvis, kuri atceras padomju laiku un saprot nianses, un no otras puses esmu mūsdienu cilvēks. Tā ka daļēji tās ir nejaušas attiecības, bet tad tās kļūst par specifiskām. Vasiļevski "savākt" nav grūti viņa darbu mazskaitlīguma dēļ, darbi ir trīs lielās kolekcijās – Latvijas Mākslinieku savienībā, Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā un Jāņa Zuzāna privātkolekcijā. Vēl mums ir daži darbi no privātām kolekcijām – viņa atraitnes Dainas un viņa drauga Jura Pudāna atraitnes Tonijas, un tas arī ir viss. Protams, ir Helēnas Demakovas fundamentālais pētījums par Bruno Vasiļevski, kurā atrodams mākslinieka darbu katalogs, taču, rau, šī glezniņa (rāda uz gleznu no J. Pudāna atraitnes kolekcijas - red.) tajā nav iekļauta.
Tā jau ir pētniecības burvība, ka, balstoties līdzšinējos atradumos un citu paveiktajā, mēs varam turpināt izzināšanu.
Tieši tādēļ izstādes nosaukumā atrodami vārdi post scriptum, jo, kaut arī viss par Vasiļevski, šķiet, ir uzrakstīts, mēs tomēr varam atrast vismaz pāris vārdus, ko piebilst.
Vai tu šo izstādi uzskati par simbolisku piebildi? Manā mākslas interesenta pieredzē tā nekādi nav, jo līdz šim pārāk maz zināju par Vasiļevski, lai varētu izteikt informētus un noapaļotus spriedumus.
Nē, nē, piebilde tā nekādi nav, jo šeit izstādīta lielākā daļa mākslinieka darbu. Tālākais jau ir manās un mākslinieces Līgas Spundes rokās, kā mēs šos darbus interpretējam, kā mēs tos izkārtojam. Un tad vēl ir izstādes pielikums, p.s., otrajā stāvā, manis "savārīts kompots" no citu mākslinieku darbiem, kurā es cenšos parādīt mākslinieciski radnieciskus meklējumus līdz pat mūsdienām. Katrs mākslinieks ir atšķirīgs, tomēr kaut kas vieno… Es ceru, ka šo "kaut ko" var redzēt.
Izstādē mēs neievērojam hronoloģijas principu. Pirmajā zālē mēs mēģinām dot ieskatu viņa mākslā, tostarp izstādām vienu Maijas Tabakas gleznu, Bruno Vasiļevska portretu, drusku ironizējam par piemiņas izstāžu žanru, kas heroizē mākslinieku, un vienlaicīgi komentējam tā laika dzīves modeli, kad sieva pielāgoja visu savas ikdienas ritmu vīra nesteidzīgajam darbam. Un pie šīs sienas (norāda uz virkni šķietami līdzīgu kluso dabu - red.) bija doma parādīt viņa specifisko metodi ar atkārtotu pievēršanos vienam motīvam, vieniem un tiem pašiem priekšmetiem, kad no sākotnēji piesātinātas gleznas ar laika distanci ceļo un pamazām pazūd "liekie" objekti, piemēram, vāze vai sarkanās krāsas grāmata.
Tagad, kad esi iepazinis Vasiļevski caur viņa radošo metodi un gleznām, kā tev šķiet, vai viņam būtu kaut ko nozīmējuši kāda mēģinājumi mākslinieku heroizēt vai no šādas varoniskošanas izvairīties?
Patoss viņam bija svešs, cik noprotu. Tas bijis diezgan svešs visai viņa paaudzei. No otras puses, novērtējums un uzmanība ir svarīga katram māksliniekam. Es centos nedomāt par to, ko Vasiļevskis par šo izstādi teiktu, jo tās ir pilnīgas spekulācijas. Mēs viņam pāri nedarām, taču tas nav sadarbībā ar mākslinieku tapis projekts.
Atsaucoties uz cilvēkiem, kuri ar informētības un autoritātes svaru izteikušies par Bruno Vasiļevski, viņš tiek vērtēts kā īpaša parādība Latvijas mākslā. Piemēram, mākslas zinātniece Helēna Demakova runā par metareālismu, bet Latvijas Mākslas akadēmijas emeritētais profesors Eduards Kļaviņš, analizējot Vasiļevska fotoreālismam pietuvināto glezniecības stilu, uzsver, ka mākslinieka darbi ir jāuztver kontekstā ar laikmetu, kurā viņš tos radījis, proti, totalitāra režīma ietvarā. Kādi ir tavi komentāri par šiem viedokļiem?
Kā gan es varu nepiekrist Helēnai Demakovai? Glezniecība kā tāda ir metapasaule. Man būtu ilgi jādomā, kas ir meta, kas ir transcendence, un kādā izpratnē tas uztverams. Laikmeta nospiedums ir skaidri novērojams, jo mākslinieks strādāja stagnācijas periodā. Pavērsienā, ko latviešu mākslā ienes Vasiļevskis un viņa laikabiedri, vairs nav ne miņas no atkušņa optimisma, un tas ir arī kas pretējs modernisma centieniem, savā ziņā tā ir paralēla līnija mākslā, savdabīgs pēcmodernisms.
Par postmodernismu to dēvēt tomēr nevar?
Īsti nē, un tomēr Lancmaņa un Tabakas gadījumā, iespējams, var, jo vēsturisku stilu citēšana viņu gleznās ir. Poļa arī, jo viņš strādāja ar gataviem attēliem – fotogrāfijām. Vasiļevskis to nedarīja! Mūsu pasaules daļā tomēr bija cita sabiedrības formācija, citas ekonomiskās attiecības, tādēļ par postmodernismu šī jēdziena primārajā izpratnē runāt nevajadzētu. Vienlaikus ir šī glezniecības absolutizēšana vai dievināšana un iegrimšana it kā paralēlā pasaulē, ļoti raksturīga tam laikam, jo gaisā vēl nav jūtamas vēsmas, kas parādās ar "perestroiku".
Demakova savās pārdomās min, ka viņa aktīvākās darbības laikā cilvēkiem esot bijis laiks domāt, savukārt mūsdienu steidzīgajā un informācijas pārsātinātajā laikmetā Vasiļevskis vēl ilgu laiku nebūšot populārs, jo savā esencē ir absolūti elitārs mākslinieks.
Ar šiem vārdiem sākas viņas grāmata, jā. Vai Vasiļevska māksla ir vai nav elitāra? Es to tā neredzu. Viņa darbi ir momentā aci ķeroši, tie uzreiz piesaista skatītāju uzmanību. Īstenības ilūzija ir ātri nolasāma un, izvietoti izstāžu zālē, šie darbi pievelk ar savu spodro krāsu, gaismu un skaidrajām kompozīcijām. Cilvēki apstājas un pakavējas pie viņa gleznām arī kopizstādēs, turklāt ļoti dažādas sagatavotības pakāpes skatītāji. Vasiļevska māksla fascinē, un tādēļ es nepavisam nevaru teikt, ka tajā būtu kaut kas nepieejams.
Tātad šie darbi ir profesionāli elitāri, taču ne ekskluzīvi tādā izpratnē, ka tie kādu atgrūstu, jo nav viegli uztverami?
Tieši otrādi – pie viņa gleznām var stāvēt un paskaidrot glezniecības pamatus skolniekiem! Lūk, šeit ir gaisma, te ir ēna, te ir horizontālā plakne, te vertikālā, priekšmets ar elipsi, atspulgs utt. Tā ir vēršanās pie glezniecības pamatjautājumiem, kas šajā mākslā ir gaisma, kāda nozīme ir krāsai, kā tā "uzvedas" gaismas iespaidā, kā maina savu silto vai vēso tonalitāti. Un vienlaicīgi tur ir pārpasaulīgās dimensijas klātbūtne, par kuru es izvēlos neizteikties.
Kura šajā izstādē eksponētā glezna ir ar tik izteiksmīgu fona informāciju jeb stāstu, ka tu gribēdams to nevarētu neizstāstīt?
Tad mums jādodas uz izstādes "post scriptum" teritoriju otrajā stāvā, kur katrai gleznai ir savs stāsts, bet, ja tu vaicā par vienu konkrētu… Rau, redzi šo kluso dabu? Te ir mazs caurumiņš audeklā, ej nu sazini, kā radies. Bet saki, vai tavuprāt šis ir Vasiļevskis vai nav? (Gara pauze.) Nē, tas nav Bruno Vasiļevskis, bet viņa draugs un studiju biedrs Jānis Krievs, kurš vēlāk pazīstams ar kinētisko mākslu un abstrakcionisma noskaņās ieturētām gleznām. Šo darbu ieraugot, pat muzeja darbinieces salēcās nesaprotot, kas tas ir. Mēs redzam espresso kafijas kanniņu, kas atkārtojas daudzos Vasiļevska darbos, un tā tiešām ir viņa kanniņa, jo gleznots ir pie viņa mājās.
Jānim Krievam tobrīd īsti nebija vietas, kur gleznot, un viņš izlīdzējās ar drauga dzīvokli un kompozīcijas elementiem. Šādu Krievu neviens nav redzējis, darbs ir no privātkolekcijas, un tajā ir vēl viens šim līdzīgs veikums. Daina Vasiļevska bija sazinājusies ar gleznas īpašnieci, man nemaz nezinot! Iepriekš nekur rādīta šī glezna nav, un nezinātājs to viegli var sajaukt ar Vasiļevski. Par ko tas liecina? Ka viņi savā šaurajā draugu un paziņu lokā apmainījās ar informāciju, kritiski analizēja viens otra darbus un guva iedvesmas dzirksti.
Abstrahējoties līdz visā tevis veidotajā izstādē valdošajai gaisotnei, šķiet, ka šajos darbos ir racionālas kalkulācijas, pedantiskuma un metodiska darba spiedogs, taču tam nav sagudrotības smaguma. Kāda ir tava attieksme pret Vasiļevska darbos valdošo proporciju starp racionālo un emocionālo elementu?
Ņemot vērā Vasiļevska darba metodi, zināmā mērā šeit redzamā glezniecība ir racionalizēta un augsti profesionāla amatniecība, taču skaidrs, ka tas ir amats, zinātne un lidojums reizē. Ja cilvēks negribētu panākt uz garīgo sfēru attiecināmu iespaidu, viņš nebūvētu neko vairāk par perfektu ķebli. Mēs varam teikt, ka viņš ir ļoti racionāls, taču vienlaikus šo darbu virsskaņa ir ārkārtīgi poētiska.
Vasiļevskis reprodukcijās izskatās kā bonbonga un ir ļoti pateicīgs šādam formātam, taču, skatoties grāmatā, mēs neredzam gleznu patieso izmēru, tās visas ir ļoti nelielas. Turklāt, maketējot gleznu albumu, ir iespējams manipulēt ar gaismu un krāsu saistītus parametrus līdz tādai pakāpei, ka gleznotāja sākotnējā iecere pazūd grāmatas mākslinieka ēnā. Toties, ienākot izstādē, mēs redzam īsto gaišumu, spodrumu Vasiļevska darbos. Tas ir īpašs, nedaudz pavēss krāsu mirdzums.
Tu tikko atbildēji uz manis vēl neuzdoto jautājumu, kāpēc cilvēkiem braukt uz Cēsu Mākslas festivālu lūkoties Vasiļevska gleznu izstādi. Labākajās mārketinga tradīcijās mini vēl kādu iemeslu, kādēļ ieteicams šo izstādi nepalaist garām!
Nu, redzi, bildītes ir mums visriņķī, no to trūkuma neviens necieš. Arī šīs gleznas var pārvērst bildītēs. Jautājums, kāpēc nepieciešamas šīs materiālās gleznas un kāpēc mēs skatāmies lielāko daļu viena mākslinieka radošā mantojuma un cenšamies to izprast? Acīmredzot, mēs gribam teleportēties uz citu laikmetu un dabūt tuvāku kontaktu ar šo autoru, nekā to spētu piedāvāt jelkādi tehniskie pastarpinājumi. Tāds tiešām ir mans novērojums – cilvēki nāk un burtiski pielīp pie Vasiļevska darbiem kā mušas, īpaši tiem ar smalki izstrādātajām detaļām. Protams, ja mūsos šādas ziņkāres nav, tad citur mēs varam atrast amizantākas "fočenītes". (Smejas.)
Publicēts sadarbībā ar Cēsu mākslas festivālu.
