Šīs vietas raksturā parādās cita romantiska šķautne, kurai piestāv pelēko toņu bezgalība, auksto vēju atturīgā ziemeļu viesmīlība un pamesto koka vasarnīcu estētika. Aplupusi krāsa un aprūsējušas skārda detaļas, iekrituši nosvilinātie jumti un torņi, ar finieri aiznaglotas kādreiz viesmīlīgās verandas, un visam pāri – uzkrāsotas grafiti zīmes vai pāris rupjību uz sienas. Var sašutumā vērst prom savu skatienu no šiem vidi degradējošajiem elementiem, bet var paskatīties uz to citām acīm un ieraudzīt faktūru, krāsu un formu daudzveidību, noslēpumu un traģisku piegaršu, kas piemīt labākajiem mākslas darbiem.
Lai gūtu šādu sajūtu, nevajag patvaļīgi raut dēļus no pamesto vasarnīcu logiem, meklējot nepatikšanas ar policiju. Pietiek, ja iegriezīsieties mākslas stacijā "Dubulti", kur šobrīd skatāma Sigitas Daugules lielā personālizstāde "Glezniecība".
Dubultu stacijai ir tāda īpatnība, ka, pateicoties telpas mērogam, apgaismojumam un arī ainaviski vienreizējai atrašanās vietai, gandrīz visi mākslas darbi izskatās citādi nekā tradicionālajās sterilajās galerijās. Bet īpaši intriģējoši, ja izstāde tiek nevis pielāgota telpai, bet top īpaši konkrētai vietai. Šādu "site-specific" pieeju var redzēt arī Sigitas Daugules izstādē, kurā visi darbi vairāk nekā gada laikā tapuši, domājot tieši par šo izstāžu zāli. Rezultātā stacijas asimetriskajā telpā divas suverēnas ekspozīcijas daļas savienotas vienā dramaturģiskā veselumā.
Izstādes pirmās daļas raksturs ir monumentāls gan mēroga, gan tēmas ziņā, jo darbu vienojošais motīvs ir siena vai, precīzāk, sienas virsma kā laika lieciniece un kā atvērta dienasgrāmata, kurā gan cilvēks, gan daba var atstāt savus ierakstus. Šī tēma ļoti dabiski izriet no Daugules glezniecības rakstura, kur krāsu slāņu mijiedarbība, dažādu laku efekti, krakelūras un apzināti virsmas bojājumi – viss kalpo māksliniecei kā filigrāni izkopti izteiksmes līdzekļi. Tāpēc šo gleznu saturu nekādā gadījumā nedrīkst nošķirt no sajūtas, ko rada gleznas faktūra. Abstraktā māksla tikai šķietami klusē, pagriezusi muguru priekšmetiskajai pasaulei, bet patiesībā ar faktūras un krāsas palīdzību tā dažreiz ļoti daiļi runā pat par lietām, kam nav vārdu.
Visprecīzāko raksturojumu Sigitas Daugules darbiem devusi gleznotāja Helēna Heinrihsone, raksturojot tos kā "monumentalitātes apvienojumu ar konkrētību un perfekti nostrādātu abstraktu virsmu ar precīzi izdzīvotām detaļām". Daugules abstraktie gleznojumi spēj saglabāt trauslu līdzsvaru starp brutālu spēku un trauslumu, skarbumu un romantiku, uzsvērtu virsmas estetizāciju un tajā pašā laikā – emocionālu dziļumu. Izsmalcināti niansēta ir arī Daugules ierobežotā krāsu palete, kur pelēko un melno krāsu toņu mijiedarbība veido nokrāsām bagātu harmoniju, ko viņa reizēm uzspridzina ar koši brūnu, oranžu, zilu spontānu triepienu.
Būtiski, ka Daugules abstraktās faktūras ir cēlušās no ielas, no urbānās vides, kur māksliniece rod iedvesmu un prototipus savām gleznām. Nekas nav izdomāts, bet drīzāk atrasts, nejauši sastapts uz sienas un iemūžināts fotogrāfijā vai atmiņā, lai vēlāk pārtaptu par patstāvīgu mākslas darbu, bez fotogrāfiskas līdzības ar realitāti, bet ar dziļi iesakņotu radniecību. Daugule rada savas sienas, kuras ir atbrīvotas no funkcionalitātes, bet nav zaudējušas estētisko un informatīvo vērtību, apgleznotas ar bērnišķīgiem ķiņķēziņiem, plaukstu nospiedumiem, shematiskām cilvēciņu figūrām un multiplikācijas varoņiem. Daugule neļauj ielu grafiti patiesajai vulgārajai seksualitātei un rupjajai leksiskai aptraipīt viņas sienas. Bērnišķīgie zīmējumi kombinācijā ar monumentālo gleznu brutālo izskatu veido nevis kontrastu, bet drīzāk pasakainu absurdu. No šī viedokļa arī sarkanacainais trusis, kas figurē vairākās gleznās, attaisno savu vietu. Kā stāsta māksliniece, tas izaudzis no Lūisa Kerola truša – brīnumzemes saimnieka un Alises pavadoņa. Līdzīgi arī izstādē viņš ne tikai maina savu izmēru no monstroza līdz gandrīz ierastajam, bet arī ved skatītāju no vienas izstāžu zāles nākamajā, aicinot savā alā. Patiesībā šis Daugules personāžs vairāk atgādina citu dzīvnieku – divmetrīgo trusi Frenku no leģendārās filmas "Donijs Darko". Šis hipnotizējošais zvērs nesolīja patīkamu pastaigu, bet drīzāk atgādināja par nāvi un tuvojošos apokalipsi.
Sekojot Daugules trusim-pavadonim, mēs nonākam otrā stāva zālē, kur tiek izstādīta mazāka formāta darbu sērija ar veltījumu Aspazijas kaķiem. Šajā savdabīgajā kaķu nekropolē (visi gleznās attēlotie kaķi ir miruši), neskatoties uz drūmo tēmu, atkal valda mānīgs naivisma gars. Biezā, tumšā krāsu slānī ieskrāpētie kaķu shematiskie attēlojumi izskatās pēc antizīmējumiem vai zīmējumu negatīviem, vai atkal pēc savdabīgiem grafiti, ko šķietami uzskricelējusi bērna nevainīgā roka. Esiet kā bērni – aicināja 19. gs. romantiķi, kas sapņoja atgriezties mākslas saulainajā pagātnē un saskatīja analoģijas starp bērnu un īsto mākslinieku. Kopš tā laika interese par bērnu zīmējumu periodiski turpina parādīties Eiropas mākslā kā jaunās cerības simbols – pēc Otrā pasaules kara bankrotējošās kultūras vietā, bet gadsimta beigās – kā svaiga gaisa malks postmodernisma radītajā vakuumā. Ar bērnišķību 20. gs. tika saistītas visas labākās avangarda īpašības. Tāpēc, neskatoties uz monumentālo brutālismu Dubultu stacijas lielajā zālē un Aspazijas mājdzīvnieku kapsētu mazajā zālē, Daugules izstāde atstāj gaiši romantisku sajūtu – it kā būtu paviesojies dīvainā Aizspogulijā, kas droši paslēpta aiz uzgleznotām sienām.
