Dzīres mēra laikā. Intervija ar mākslinieci Daci Džeriņu  (4)

Intervija tapusi sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centru.

Smaidīga, sirsnīgi vienkārša un mierīga reizē, māksliniece Dace Džeriņa nekaunas paņemt rokās slotu un noslaucīt putekļus un sabirušās smiltis no sava mākslas darba, kurš, līdzīgi kā citi laikmetīgās mākslas darbi, kas redzami izstādē "Mobilais muzejs. Nākamā sezona", ir bez savām mājām – tāpat kā Laikmetīgās mākslas muzejs bez savas ēkas (Latvija aizvien ir vienīgā valsts Eiropā bez sava laikmetīgās mākslas muzeja). Džeriņa par sevi rada nosvērta cilvēka priekšstatu – nerunā daudz, jo par viņu runā viņas darbi. Tomēr grūti aptvert, ka izstādē redzamie skaistie, atzinību guvušie mākslas darbi, izstādei beidzoties, nereti nonāk krāsnī vai tiek izmesti atkritumu poligonā "Getliņi", jo tos vienkārši vairs nav, kur uzglabāt. Daces Džeriņas darbs "Ceļojošais deju skolotājs" ir ticis eksponēts Latvijā, Čehijā, Itālijā un Slovākijā, taču pēc izstādēm tas ir utilizēts, lai ikreiz izgatavotu no jauna dažādos formātos, jo vienmēr tā transportēšana izrādījusies dārgāka par atkārtotu realizēšanu. Runājām, atrodoties "muzejā bez telpām" jeb brīvdabas izstādē "Mobilais muzejs. Nākamā sezona", kas apmeklētājiem aizvien ir pieejama pastaigām un atrodas bijušās tekstilfabrikas "Boļševička" teritorijā Ganību dambī 30. Līdz pat 29. augustam "Boļševičkas" teritorijā notiek dažādi pasākumi, un šajā izstādē redzams Daces Džeriņas darbs, kas aicina ikvienu ļauties dejas priekiem. Uz platformas ir redzami paraugi ar tango, valša, fokstrota un čačača soļiem, kur katrs apmeklētājs aicināts savā nodabā aizmirsties un iepriecināt sevi ar deju. Savukārt performances tiek organizētas ar mūziku un profesionālu dejotāju paraugdemonstrējumiem. Pati māksliniece šo darbu salīdzina ar izstādes kuratores Solvitas Kreses sacīto: "Tas ir kā dzīres mēra laikā."

Māksliniece Dace Džeriņa (1971) ir vizuālā māksliniece un scenogrāfe, kas savā radošajā praksē apvieno scenogrāfiju, videoinstalāciju un datorgrafiku. Viņas darbus raksturo kā femīnus, taču ne feministiskus lietu un procesu kārtības vērojumus, kuros integrēta gan trausla emocionalitāte, gan distancēta refleksija. Māksliniece ir absolvējusi Liepājas Lietišķās mākslas koledžu ādas mākslinieciskās apstrādes specialitātē (1990) un Latvijas Mākslas akadēmiju (LMA) vizuālās komunikācijas specialitātē (2000). Līdz 29. augustam izstādē "Mobilais muzejs. Nākamā sezona" aplūkojama viņas instalācija "Tikšanās ar deju skolotāju", kas veidota Latvijas Laikmetīgās mākslas centra īstenotajam projektam "Re:publika" 2003. gadā, kur Džeriņa piedāvāja vietējiem apkaimes iedzīvotājiem mācīties dejot, iekārtojot deju grīdu, kas tika novietota pilsētas apkaimju parkos Grīziņkalnā un Torņakalnā.

Izstāde "Mobilais muzejs. Nākamā sezona" ir turpinājums 2007. gadā Andrejsalas korpusu ceha zālē un projektu telpā "Ēdnīca" veidotajam pirmajam "Mobilajam muzejam", kas tapa kontekstā ar tajā laikā aktuālo diskusiju par Laikmetīgās mākslas muzeja celšanu.

Jūsu darbs "Ceļojošais deju skolotājs" pirmoreiz tika izstādīts 2003. gadā, bet tagad to atkal varam aplūkot izstādē "Mobilais muzejs. Nākamā sezona". Šo izstādi salīdzina ar laikmetīgās mākslas muzeju bez sienām jeb muzeju, kas vēl aizvien neeksistē. Vai, jūsuprāt, situācija Latvijas laikmetīgajā mākslā ir ievērojami mainījusies kopš 2003. gada?

Nekas būtisks jau tiešām pēdējo gadu laikā nav mainījies, jo Laikmetīgās mākslas muzeja vēl joprojām nav, un pašlaik arī neizskatās, ka tas ļoti ātri taps, līdz ar to viss darbojas, kā darbojas. Mākslinieki turpina radīt jaunus darbus, bet to mūžs pēc izstādēm bieži vien ir īss un gaistošs. Man šķiet būtiski, lai mums šāds muzejs būtu, jo muzejs kalpo ne tikai kā darbu glabātuve, bet tam ir arī izglītojošā funkcija, un būtiska ir tā unikālā iespēja, ka visu gadu nepārtraukti var piedzīvot laikmetīgo mākslu. Ja būtu šāds muzejs, tad cilvēki varētu labāk iepazīt mākslu, tā vairāk uzrunātu un saistītu cilvēkus, laikmetīgā māksla kļūtu daudz pieejamāka plašākām auditorijām. Manuprāt, laikmetīgajai mākslai ir būtiski, lai skatītāji to varētu fiziski sajust, piedzīvot, vizuāli redzēt un sajust procesuāli. Tieši muzejā tas viss būtu iespējams.

Runājot par "procesualitāti", jums arī pašai ir ļoti procesuāls darbs – "Ceļojošais deju skolotājs". Kāds bija stimuls uzsākt šāda veida darbu, un vai esat sasniegusi iecerēto rezultātu?

Jā, protams, darba mērķis ir sasniegts. Viens no aspektiem, kas man patīk mākslā un ko es izbaudu visu darbu veidošanā, ir tieši procesualitāte. "Deju skolotājs" bija iecerēts, lai rosinātu apmeklētāju uz kaut kādu darbību, sava veida interaktivitāti, lai ikviens var sekot deju soļiem un pats izklaidēt sevi. Šis darbs ir ar savu izklaides funkciju, humoru un vieglumu. Darba izveidē mani konsultēja profesionāli dejotāji, lai izveidotu dejas soļu rutīnu, izmēģinātu deju soļu izveidotos attālumus, lai zinātu, vai var paspert soli konkrētajā vietā. Protams, ka tie ir daži simboliski bāzes solīši, bet galvenā ideja bija dot impulsu, lai vēlme dejot vēlāk raisās pati no sevis.

Internetā par jums nav atrodams daudz informācijas. Jūsu ceļš mākslā sācies ar ādas dizaina studijām. Kā nonācāt līdz laikmetīgajai mākslai?

Tad, kad es pabeidzu "lietišķos", bija astoņdesmito gadu beigas, un tajā laikā lielu ietekmi uz visiem, arī mani, atstāja "Maigās svārstības", "Robežpārkāpēju" projekti, kas bija pirmie laikmetīgās mākslas pasākumi Latvijā. Iestājos LMA Vizuālās komunikācijas nodaļā. Šajā nodaļā studējošajiem ļoti spēcīgi tiek attīstīta konceptuālā mākslinieciskā domāšana, tāpēc tālākā darbošanās laikmetīgajā mākslā šķiet ļoti loģiska un organiska.

Kas ir tas, kas jūsos rada vēlmi darboties laikmetīgajā mākslā?

Droši vien tas, ka pamatā ir ideja, tas, ko tu gribi pateikt. Forma un līdzekļi, kā to realizēt, ir brīvi, vari izvēlēties idejai piemērotāko.

Vai nav sarežģīti darboties laikmetīgās mākslas laukā, kaut vai tīri finansiāli?

Protams, ka ir sarežģīti, tieši tāpēc arī man nav daudz darbu, paralēli ir jādara visādas lietas, ar kurām var nopelnīt iztiku. Tas vienmēr ir tāds kā izaicinājums, jo skaidri zinu, ka neveidošu darbu tikai tāpēc, ka kaut ko tādu varētu labi pārdot. Drīzāk ir pretēji, esmu sev definējusi, ka pelnu ar citām lietām, bet māksla ir kaut kas tāds, kur par finansēm pilnīgi nedomāju. Tas ir svarīgi man pašai, jo mākslas radīšana man ir tāda brīvības izpausme.

Vai gadās tā, ka jūsu darbs sāk dzīvot pats savu neatkarīgu dzīvi? Piemēram, Kirila Panteļejeva zemledus makšķerniekam garāmgājēji esot steigušies palīgā, jo domājuši, ka tas ir dzīvs cilvēks, savukārt citi tam nozaguši drēbes.

Nē, tik smieklīgi gan nav gadījies. Bet es domāju, ka "Ceļojošais deju skolotājs" ir kā tests cilvēku mentalitātei, lai redzētu, kā viņi iesaistās darbībā un cik aktīvi izmanto deju soļus. Piemēram, ir grūti salīdzināt Latvijas publiku ar "Deju skolotāja" apmeklētājiem Itālijā, jo cilvēki tur ir gatavi jebkurā brīdī apstāties un izmēģināt dejas soļus, un tas tikai parāda to, kāds ir viņu dabiskais temperaments. Prāgas scenogrāfijas kvadriennāles projekta izstādē savukārt bija skaidrs, ka tur pamatā nāca profesionāla publika, kas ir gatava izmēģināt visus darbus – skatīties video, teātra, dejas priekšnesumus, piedalīties performancēs un arī dejot paši.

Vai piekrītat, ka "Ceļojošais deju skolotājs" akcentē izstāžu telpu un savstarpējā dialoga trūkumu?

Man patika izstādes kuratores Solvitas Kreses konteksts manam darbam šai izstādei – "kā dzīres mēra laikā". To, protams, var attiecināt uz pandēmijas laiku. Taču, arī domājot par Laikmetīgās mākslas muzeja neesamību, visi dejojam un priecājamies, kamēr mākslas darbi turpina būt gaistoši un zūdoši.

Veidojāt "Ceļojošo deju skolotāju", lai dažādu apkaimju iedzīvotāji varētu mācīties dejot, novietojot deju grīdu Grīziņkalnā un Torņakalnā, Arkādijas parkā. Vai jums ir vēl kādi plāni attiecībā uz šo darbu?

Man pašai nav nekādu plānu. (Smejas.) Skaidrs, ka šis darbs ir universāls – var piemeklēt vietu, kas atbilst sākotnējam mijiedarbību veicinošajam kontekstam, kur cilvēkiem ikdienā varbūt pietrūkst tā prieku dāvājošā elementa. Man šķiet, pat ja tev ir depresija vai jūties vientuļš, deja ir brīnišķīgs veids, kā tu pats vari sniegt sev zināmu mierinājumu un prieku. Protams, tagad, kad darbs ir atjaunots, būtu lieliski, ja to varētu eksponēt vēl kādā vietā.

Bieži vien māksliniekiem nav iespējams nodrošināt piemērotus apstākļus darbu glabāšanai, šie darbi nokļūst mākslinieku šķūnīšos, sliktākajā gadījumā tiek aizvesti uz atkritumu poligonu Getliņos. Vai jums pašai arī nācies atvadīties no saviem darbiem skumjos veidos?

Nezinu, cik skumji vai viegli... Piemēram, ir grūti iztēloties, kā šo darbu citādi saglabāt.

Nevar kāda pašvaldība nopirkt sava rajona iedzīvotājiem?

Nē, tas nav stāsts par to! Protams, ir ļoti patīkami, ja kādu apstākļu rezultātā kāds vēlas nopirkt tavu darbu, bet šis projekts nav gluži tāds. Tas nav darbs, ko pērk vai pārdod. Es varētu mikrorajona iedzīvotājiem piedāvāt šo darbu izstādīt tāpat, jo šajā gadījumā misija ir vairāk brīvprātīga. Runa būtu par uzstādīšanas un uzturēšanas izmaksām.

Bet kā jūs kopumā vērtētu "Mobilā muzeja" izstādi, kas apskatāma "Boļševičkas" teritorijā? Ko noteikti nepalaist garām? Kam pievērst uzmanību?

Domāju, ka tas ir ļoti vizuāli saistošs projekts tieši vides dēļ, kurā darbi ir izstādīti. Tās ir Rīgas pamestās teritorijas, kuras tā vien gaida pārmaiņas. Tas ir ļoti simboliski un sasaucas ar Laikmetīgās mākslas muzeja ideju, un ļoti daudziem darbiem šis vides konteksts iedod jaunu interpretāciju un vērtību. Šajā izstādē redzamie darbi ir ļoti jaudīgi un uzrunājoši, viegli pieejami cilvēkiem. Domāju, ka ikvienam jānāk un jāskatās pašam.

Pandēmijas laiks ietekmējis visas kultūras jomas, arī mākslu. Kā šis laiks ietekmējis jūsu radošo darbību?

Man paveicās pagājušajā gadā ar vairākiem lieliskiem projektiem. Pēdējos gados kā māksliniece darbojos, veidojot izstāžu un ekspozīciju iekārtojumu muzejiem un citām institūcijām. Piemēram, esmu veidojusi izstādes Latvijas Nacionālajai bibliotēkai. Pagājušogad man bija divi patiešām lieliski piedāvājumi – veidoju iekārtojumu Latvijas Nacionālā muzeja izstādei "Rihards Zariņš (1869–1939). Ko Latvijas meži šalc" un izstādei "Madernieka stils" Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Lai gan abi bija lieli projekti, kas prasīja daudz radošās enerģijas un laika, es patiesi izbaudīju darbu pie šīm izstādēm. Varētu teikt, ka pandēmijas laiks īpaši neietekmēja manu radošo darbību.

Šobrīd atrodamies muzejā bez sienām. Kāda nozīme ir telpai, kurā atrodas jūsu mākslas darbs? Vai ņemat vērā telpas kontekstu, kad radāt mākslas darbus, vai tie top, nedomājot par to, kur tie varētu būt izstādīti?

Gan, gan. Tas notiek ļoti dažādi. Tas ir atkarīgs no tā, vai tevi kā mākslinieku uzaicina piedalīties konkrētā projektā ar noteiktu uzstādījumu un zināmu eksponēšanas vietu, vai arī tu veido neatkarīgu mākslas darbu. Pamatā viss ir atkarīgs no mākslinieka idejas.

Vai jums ir svarīga mākslas darba interpretācija? Cik svarīgi, lai skatītājs uztver jūsu domu, vai būtiski, ka skatītājs pats veido darba interpretāciju?

Es domāju, ka abējādi, jo ir svarīgi, lai skatītājs zina mākslinieka koncepciju. Man pašai kā skatītājam patīk, ja darba ideja ir skaidri formulēta – īsa un saprotama, bet tajā pašā laikā ir svarīgi, ka es kā apmeklētājs varu veidot savu individuālo interpretāciju. Arī veidojot savus darbus, man patīk atstāt brīvu telpu apmeklētāja personīgajām domām un nepateikt visu priekšā, lai tiek rosināta viņa fantāzija.

Iepriekš runājām par to, ka Laikmetīgās mākslas muzeja vēl aizvien nav. Kādas ir jūsu domas par Laikmetīgās mākslas muzeja nepieciešamību?

Laikmetīgās mākslas muzejs ir ļoti nepieciešams. Dažādos laikrakstos un plašsaziņas medijos jau ir izskanējis Solvitas (Kreses, mākslas zinātnieces un LLMC direktores – aut.) uzsaukums, ka ir pēdējais laiks muzeja celtniecībai, un minēti daudzi iemesli – saglabātība, izglītība, kultūras pienesums, atpūtas un izklaides funkcija. Mākslinieki, tāpat kā mūziķi, rakstnieki un visu citu kultūras jomu pārstāvji, ir tie, kas veido kultūru, un līdz ar to šādas vietas esamība ir būtiska kultūrai. Cilvēkiem parasti nepatīk tas, ko viņi nepazīst. Laikmetīgās mākslas muzejs būtu lieliska vieta, kur cilvēki diendienā varētu iepazīt laikmetīgo mākslu. Tā būtu arī muzejpedagoģija – līdzīgi kā bērni jau no mazākajām skolas klasēm iet uz Nacionālo mākslas muzeju un muzejpedagoģiskajās nodarbībās iepazīstas ar klasisko mākslu, tieši tāpat arī viņiem būtu iespējas visu uzzināt par laikmetīgo mākslu.

Ko jūs parasti sakāt tiem cilvēkiem, kuri neizprot laikmetīgās mākslas vērtīgumu?

Man patīk doma, ka māksla ir viens no veidiem, kā runāt par pasauli. Protams, vienmēr būs labi mākslas darbi un būs slikti mākslas darbi. Ir lieliski, ja ir iespēja redzēt tiešām labus mākslas darbus, un būtu lieliski, ja cilvēkam būtu iespēja sākt ar labu mākslas darbu iepazīšanu. Tad viņam pēc tam būtu vieglāk izveidot savus kritērijus. Līdzīgi kā tas ir ar interpretāciju, pamatā viss balstās paša cilvēka pieredzē.

Ja jums būtu neierobežoti līdzekļi, piemēram, viens miljons, kā tas ietekmētu jūsu māksliniecisko darbību?

Skaidrs, ka nauda atbrīvo. Domāju, ka šajā gadījumā stāsts būtu vairāk par kvalitāti. Veidojot projektus, lielākoties nākas domāt, kā uztaisīt kaut ko labu par ierobežotiem līdzekļiem. Bet mūsdienās uztaisīt ko patiešām labu bez naudas vairs nav iespējams. Bieži, aizejot uz kādām izstādēm, vari redzēt: daudzas lietas ir tādas, kādas ir, aiz nabadzības. Ja būtu vairāk līdzekļu, tad daudzas lietas varētu izdarīt kvalitatīvāk, brīvāk varētu izvēlēties izteiksmes līdzekļus.

Kādi ir jūsu tālākie nākotnes plāni, projekti vai ieceres, ko vēlaties realizēt?

Pašlaik strādāju pie jauna darba, kuram būtu jābūt gatavam līdz nākamajai vasarai. Varbūt pandēmija ir tas laiks, kad var justies mazliet brīvāk. Sapratu, ka patiešām vēlos radīt jaunu darbu.

Ja mēs satiksimies pēc 10 gadiem, tad Laikmetīgās mākslas muzejs jau būs?

Cerams! Cerēsim, ka viss būs mainījies uz labu. Ļoti žēl, ka izstrādāti jau divi arhitektūras projekti, atliek tikai rīkoties, bet viss vienmēr tā arī iesprūst un beidzas. Dodoties ceļojumos uz ārzemēm, man, tāpat kā daudziem cilvēkiem, viens no pirmajiem galamērķiem ir laikmetīgās mākslas muzejs vai izstāde, bet diemžēl Latvijā tas nav iespējams. Ir vairāki lieliski neatkarīgie laikmetīgās mākslas projekti un izstādes, kuras rīko Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, tāpēc nevar teikt, ka gluži nekas nenotiek.