Kā vēsta galerijas pārstāvji, "ironiskā meistara jaunie darbi ar neatkārtojamo rokrakstu, kur jaudīga iztēle un intelekts iet roku rokā ar gleznieciskās izteiksmes spožu, barokālu formu un idejas trāpīgumu, eksponēti šajā izstādē".
Gleznās ietvertie simboli – brilles, cirvis, spuldzīte, lilija un citi – ir ceļazīmes sociāli ievirzītai kritikai, kas runā ne vairs par šo desmitgadi, bet plašāk – par laikmetu, ko vienlīdz raksturo gan tādi rietumu fenomeni kā racionālisms, kapitālisms un izklaides industrija, gan padomju perioda absurdais mantojums. Un kaut kur pa vidu starp Holivudas fantasy žanra estētiku un Mihaila Bulgakova sirreālismu atrodas šie džini – mazliet noslēpumainu un pat biedējošu Vērotāju grupa, kas izstādes apmeklētāju ieskauj savu apakštasīšu nekustīgajā skatienā, uzkrītoši kontrastējot ar darbīgo "aģentu" ne pārāk prātīgo rosīšanos."
"Mazo zvēriņu siluetos ir kaut kas nogaidošs, bet nevar zināt, vai tas būs kaut kas labs vai slikts, vai tiks piesolīta pletne vai kūka. Ar kādu varu tie apveltīti, ko tie iesāks ar sakrāto informāciju? Vai tas ir mājiens uz apokalipsi vai tikai – uz filozofisku refleksiju? Mazie purniņi šķiet atturīgi, tajos manāms vien viegls smīns, bet vērotāju klasifikācija – Vulkāns, Prīmuss, Lilija, Spuldzīte – tos ļauj uztvert kā mitoloģiskus tēlus, kā viena tipa dievību ģimeni," vēsta izstādes veidotāji. Šo tēlu grupu pats Poikāns nevērīgi sauc par "pasaules policiju".
Ivars Poikāns dzīvo un strādā Rīgā. 1972. gadā beidzis Jāņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu, pēc tam mācījies Latvijas Valsts mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā. Viņa darbi atrodas Latvijas Nacionālais mākslas muzejā, Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Nortona un Nensijas Dodžu kolekcijā "Zimmerli Art Museum", Rutgers University Ņujorkā, Tibetas Dalailamas XIV kolekcijā, Jāņa Zuzāna, Irinas un Māra Vītolu, Gunta Belēviča kolekcijās Rīgā.