Mišelu Kasteņē (1971, Michel Castaignet) interesē piecdesmito gadu abstrakcionisma vēsture un Klementa Grīnberga teorija par figurālajiem līdzekļiem, izstrādājot darbus, kas vienlaicīgi ir gan formāli, gan reprezentatīvi. Viņa gleznas seko kolāžu veidošanas loģikai, vienlaicīgi atgādinot arī Daniela Burēna sistēmas.
Mišels Kasteņē ieguvis Maģistra grādu estētikā un mākslas teorijā Midseksas Universitātē Londonā. Regulāri eksponē savus darbus Māksla XO galerijā Rīgā un Nivet-Carzon galerijā Parīzē.
Šobrīd mākslinieks dzīvo starp Berlīni un Šampaņu.
"Manu grafisko glezniecības pasauli apdzīvo figūra, kas savā ziņā ir vispārināta persona. Tā šķiet pazīstama un tajā pašā laikā pilnībā atsvešināta no klasiskās cilvēka figūras koncepcijas, jo tās ķermenis ir formu krāvums. Jo vairāk es gleznoju, jo vairāk mani pārsteidz efekts, ko izraisa šī unikālā persona, kas ir sieviete. Tajā ir kāda zinātniskās fantastikas sajūta, taču tā ir retro zinātniskā fantastika, jo seja acīmredzami ir no 1940. gadiem un izraisa asociācijas ar Marlēnu Dītrihu vai kādu viņas līdzinieci. Es izmantoju šo efektu, lai attīstītu savu kompozīciju un radītu pasauli, kas apšauba mūsu pašu pasauli," par saviem darbiem saka Mišels Kastenjē.
Savukārt Helēnas Heinrihsones izstādē aplūkojami darbi, ko iedvesmojis itāļu gleznotājs Džordžo Morandi.
"Priekšmeti, kas kalpo par gleznu personāžiem, ikdienā var nepievērst cilvēka uzmanību. Tie iegūst savu īpašo statusu, nokļūstot mākslinieka redzeslokā, saistībā ar viņa ieceri. Tā, necilākā kārbiņa, sen iztukšots dekanters vai veca skārdene uzsāk savu jauno dzīvi mūžībā. Liktenīgi, ka Madridē līdz šim man nezināmā mākslas priekšmetu veikaliņā-grāmatnīcā ieguvu fotoalbumu "Morandi's Objects"(Joel Meyerowitz). Objekti, kurus Džordžo Morandi ir gleznojis visa mūža garumā, rosināja mani piešķirt tiem otru iespēju dzīvot – tagad jau manos akvareļos," saka Helēna Heinrihsone.
