Šaržs (no franču valodas – charge) ir mākslas vēsturē maz aplūkota attēlojuma tradīcija ar īpašām formas niansēm. Lai gan to mēdz uzskatīt par karikatūras paveidu, šaržam nepiemīt izsmejošas un ciniskas līnijas, tieši tāpēc to ierasti papildina apzīmējums "draudzīgs". Šaržs ir orientēts uz pozitīvo, savukārt karikatūra akcentē negatīvās iezīmes. Tāpat kā karikatūra šaržs nav iespējams bez pārspīlējuma, taču tas lietots atšķirīgā nolūkā. Šaržēt nozīmē pazīt attēlojamo cilvēku, izcelt kādu raksturīgu personības iezīmi. Sirsnīgie portreti reizē liecina par laiku, kad klasiķi vēl nebija pārvērsti staltos pieminekļos. Citējot mākslas zinātnieci Ingrīdu Burāni: "Šaržs vienmēr ir konkrēts, tas neeksistē bez konkrētas personības, un tam vienmēr piemīt personības iezīmes. Labs šaržs vienmēr ir interesantāks nekā karikatūra. Tas paver skatījumu, par kādu iepriekš neesi pat iedomājies."
Izstādē "Draudzīgs pārspīlējums" ir atspoguļota šarža attīstība no 20 gs. sākuma līdz mūsdienām, iepazīstinot ar Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma retumiem un atklājot, kā literatūras, mūzikas un teātra klasiķus savulaik redzējuši viņu laikabiedri – šaržu mākslinieki (Valērijs Zosts, Eduards Keišs, Sigismunds Vidbergs, Sergejs Civinskis-Civis u.c.). Šaržiem piemeklētas arī atbilstošas fotogrāfijas no rakstnieku un mūziķu dzīves. Tādējādi izstāde ne vien atspoguļo mākslinieku daiļradi, bet arī palīdz labāk iepazīt nozīmīgas Latvijas kultūras personības.
Šī izstāde veidota ar domu, ka dažādi stilizētās līnijas var mūs iecelt atpakaļ pagātnē starp pazīstamu kultūras personību raksturīgākajiem žestiem, kustībām un īpatnībām – visām cilvēciskajām niansēm, bez kuru atdzīvināšanas vēsture sastingst.
Darbi ir izvietoti hronoloģiskā secībā, attēlojot, kā laiks maina gan personības, gan mākslinieku izteiksmes līdzekļus. Latvijas simtgades kontekstā ir interesanti novērot, kā šarža tradīcija caurvij dažādus laika posmus Latvijas vēsturē. Visplašāk pārstāvētais –1930. gadu – periods, no šodienas skatupunkta raugoties, šķiet kā šarža slavas brīdis. Pēc Otrā pasaules kara "šarži publiskai aplūkošanai gāja mazumā, jo uzsmaidījumi par sevi vai citiem nebija "modē" (I. Burāne).
