Harijs Brants Latvijas mākslinieku vidē sevi ir pieteicis kā zīmējumu autors ogles tehnikā. Par pagājušajā gadā notikušo izstādi "Portreti" mākslinieks tika izvirzīts prestižajai "Purvīša balvai", kas jau trešo reizi pasniegta 2013. gada februārī. Pēc ekspertu vērtējuma "Purvīša balvu" saņēma Andris Eglītis par personālizstādi "Zemes darbi", kas bija izstādīta Mūkusalas Mākslas salonā 2011. gadā. Savukārt portāla "Delfi" lasītāju balsojumā vislielāko novērtējumu saņēma mākslinieks Harijs Brants.
"Branta radītie tēli piesaista uzmanību caur mistisku atsvešinātību. Harijs Brants mūs it kā aicina apstāties, iedziļināties un atjaunot lietu kārtību sevī," stāsta mākslas zinātniece Ieva Kulakova.
"Autora reālistiskā zīmēšanas metode liek noticēt šo tēlu esamībai un vēl vairāk – tie liek skatītājiem sekot šo jaunradīto tēlu harizmai. Ne mazāk svarīgs aspekts ir Harija Branta pārsteidzošā tehniskā profesionalitāte un izvēlētās tehnikas tīrība, kas nozīmē, ka autors savu māksliniecisko izteiksmju diapazonu ir ierobežojis starp ogles melnumu un papīra lapas baltumu, atsakoties no specefektu kārdinājumiem. Šis ir īpašs uzdevums māksliniekam, kurš, strādājot grafiskajā dizainā, ir pieradis ātri panākt vēlamo efektu un rast pareizo manipulāciju," stāsta Ieva Kulakova.
FOTO: Harija Branta darbi
Mākslinieks Jānis Blanks, kurš ir sens Harija Branta draugs, stāsta, ka pēdējos gados Brantam ir izdevies atrast savu mākslas valodu: "Tas ir veids, kā viņš uzrunā skatītājus. Cik nu viņam tas padodas, lai vērtē tieši viņi - skatītāji, bet es domāju, ka šis piegājiens Harim padodas, īpaši pēdējos gados viņš zīmēšanu ar ogli ir pakļāvis savai atbildības sajūtai, liek lietā tās prasmes, kuras ir iemācījies gan "rozīšos", gan akadēmijā. Tu jau vari ar savu izglītību taisīt etiķetes vai noformēt grāmatas, bet, ja esi mākslinieks, tad pienāk viens brīdis, kad parādās liela vēlme savas prasmes likt lietā. Viņš to dara."
"Harijs Brants samērā ilgi brieda savai pirmajai personālizstādei. Liekas, mēs – viņa draugi un paziņas bijām drusku pat apraduši ar Harija neizstādīšanos. Tāpēc, kad 2003. gadā galerijā "Pedants" izstāde tomēr notika, tas likās ļoti pārsteidzoši," atceras Kulakova.
"Toreiz caur krāsu veikala ekspozīciju skatītājs nonāca nepretenciozā telpas daļā, kurā bija eksponētas kosmiskas ainavas ar iracionāliem motīviem. Šo izstādi Harijs Brants dēvēja par "Individuālo bezapziņu". Toreiz viņš skaidroja, ka mehānisko objektu anatomiskumam, ko viņš bija izvēlējies zīmēt, ir sakars ar eksistenciālo domāšanas veidu, kas pieprasa pārmērīgu pašanalīzi. Proti, to, kas viņam pašam ir tik ļoti raksturīgs. Toreiz viņš uzstāja, ka cilvēkus viņš vispār vairs nezīmē, jo zīmēšanas mācību procesā katru gadu vismaz pāris reižu viņam bija nācies pārzīmēt anatomijas grāmatu. Taču nu pēc desmit gadiem viņš skatītājus ir apbūris tieši ar saviem cilvēku tēliem, kas, līdzīgi Dīreram, ir konstruēti no dažādu cilvēku detaļām," secina mākslas zinātniece.