"Pakui Hardware" – tā sauc starptautiski atpazīstamo lietuviešu mākslinieku apvienību, kuru veido māksliniece, kuratore un rakstniece Neringa Čerņauskaite un mākslinieks Ugņus Gelguda. Izstādē skatāma mākslinieku skulpturālā instalācija "Extrakorporal" (2019), kas, iemiesojot laikmetīgā Frankenšteina ideju un ķermeniskās aprises, aktualizē biotehnoloģiju ēnas puses cilvēces dziņā pēc nemirstības. Mākslinieku talants slēpjas spējā efektīvi savienot dažādus modernos materiālus tādā veidā, ka tie sāk atgādināt kaut ko starp citplanētiešiem un mitoloģiskiem cilvēkdzīvniekiem. Tie aktualizē cilvēku, tehnoloģiju, ekonomikas un dabas agresīvās attiecības, kurās klimata krīze ir tikai vienas no izrietošajām sekām. Atšķirībā no pašiem māksliniekiem, kuri ir ieturēti un diskrēti, "Pakui Hardware" darbi ir vizuāli krāšņi, barokāli un feministiski. Tie šķietami vienmēr spēj notvert skatītāja skatienu, ko apliecina arī lielā uzmanība, kas tika veltīta starptautiskajā presē "Extrakorporal" darbiem vienā no Eiropas nozīmīgākajiem mākslas festivāliem –16. Stambulas mākslas biennālē.
Jūs esat uzaicināti piedalīties izstādē, kas ir veltīta zinātniskajai fantastikai. Žanra lielais uzplaukuma laiks, nenoliedzami, bija pagājušā gadsimta vidus, kad norisinājās Krievijas/ASV kosmosa iekarošanas sacensība. Tagad bieži šis žanrs tiek izmantots, lai runātu par cilvēku izraisīto klimata krīzi vai cita rakstura katastrofām. Kā jūs paši definētu, kas ir zinātniskā fantastika un kā tā parādās jūsu radošajā praksē?
Domāju, ka zinātniskās fantastikas mērķis ir iztēloties dažādas iespējamās realitātes ārpus jau esošās. Šajā nozīmē tā ne tik daudz stāsta par nākotnes vīzijām, bet paradoksālā veidā reprezentē tagadni. Es domāju, ka mākslinieki dara kaut ko līdzīgu, vienmēr cenšoties iztēloties paralēlās eksistences. Viņi to neveic ar tehnoloģiju starpniecību, kā tas ir pieņemts zinātniskajā fantastikā, bet gan – izmantojot idejas, materiālus, objektus, dažādas kopienas un darbības. Zinātniskā fantastika mūsu pašu skulptūrās, kas skatāmas šajā izstādē, atklājas caur nemirstības ideju.
Vai jūs varētu nedaudz vairāk pastāstīt par izstādē skatāmo skulpturālo instalāciju?
Nosaukums ir "Extrakorporal", kas norāda uz ķermeņa ārējo daļu. Darbs radās, pateicoties mūsu interesei par to, kā dažādos veidos var panākt atjaunošanos un nemirstību un kā mūsdienu medicīna, piemēram, audu inženierija un reģeneratīvā medicīna, pie tā strādā. Īpaši interesanti ir tas, kā atsevišķi zinātnieki skatās uz dažādām dzīvības formām, piemēram, medūzām vai pakavkrabjiem. Vēlme atrast un atklāt šo radību pašatjaunošanās noslēpumu – kā viņu šūnas bez mazākās piepūles atjaunojas. Šie zinātnieki kļūst par tādiem kā mūsdienu šamaņiem, kas cenšas iegūt enerģiju, nogalinot citas būtnes, tomēr tā vietā, lai izmantotu šamaņu instrumentus, tiek izmantota mūsdienu tehnoloģija. Skulptūras apvieno dabiskos un mākslīgos materiālus, piemēram, silikonu un lateksu kopā ar ādu. Ir arī mākslīgās kažokādas, kas izskatās kā īstās. Tāpat izmantojām arī pakavkrabju asinis, kas tika iepūstas veidnē, tādā veidā kļūstot par daļu no mūsu skulptūras. Pakavkrabis ir viens no visilgāk dzīvojošām būtnēm uz mūsu planētas. Tas tiek dēvēts par dzīvo fosiliju. Šobrīd tā asinis tiek regulāri iegūtas, lai veiktu medicīnisko izpēti, kā arī medicīnā kopumā, piemēram, ķirurģiskām operācijām, kā rezultātā krabju populācija samazinās. Var teikt, ka viņi ir dzīvās fosilijas un cilvēki, uzņemot viņu asinis, lai atjauninātu sevi, paši lēnām pārtop par dzīvajām fosilijām.
Jūs minējāt, ka savā darbā izmantojāt pakavkrabju asinis. Kur kaut ko tādu var iegādāties?
"Ebay". Pārējo, piemēram, kažokus un ādas, – specifiskos veikalos.
Kā jums šķiet, kāpēc cilvēki ir tik apsēsti ar nemirstību?
Šie sapņi par nemirstību lielā mērā ir saistīti ar ekonomisko situāciju, kurā sapņotājs atrodas. Tiem, kuri ir labā ekonomiskā pozīcijā, tas varētu būt ļoti patīkami – būtu viegli domāt par arvien ilgāku un ilgāku dzīvi. Tomēr kādam, kam katra diena ir cīņa par izdzīvošanu, kļūt nemirstīgam izklausītos kā briesmīgākais murgs. Mums visos darbos ir svarīgi runāt par kapitālu un ekonomiju, ekonomisko struktūru, kurā šie jaunie izgudrojumi notiek. Tas nekad nav autonomi, vienmēr kādā ekonomiskā rāmī. Mēs izlasījām Simonas de Bovuāras "Visi cilvēki ir mirstīgi" (Tous les hommes sont mortels, 1946). Tas ir romāns par kādu vīrieti, kurš kopš 14. gadsimta ir nemirstīgs. Tā ir viena no skumjākajām grāmatām, ko ir nācies lasīt. Tā rāda cilvēces absolūto bezcerību, jo viss, ko šis varonis redz, ir karš pēc kara. Nemitīga cīņa un nabadzība. Visi, gan svešinieki, gan tuvie cilvēki, nemitīgi mirst, kamēr viņš turpina dzīvot nenovecojot.
Materiālam acīmredzami ir liela nozīme jūsu mākslā, ļaujot radīt dažādas formas, kas atgādina dīvainas radības. Tas šķietami reprezentē jauna – šķidrā – ķermeņa fantāziju, kas ir nomainījis 20. gadsimta cieto, metālisko ķermeni. Vai jūs varat nedaudz vairāk pastāstīt par materiālu nozīmi savos darbos?
Jā, protams, visā mūsu radošajā praksē ķermeņa potenciālās transformācijas un ķermenis ir nemitīgi klātesošs, bet tam nav jābūt cilvēka ķermenim, tas var būt arī baktēriju ķermenis. Nesenākajos darbos, sērijā ar nosaukumu "The Return of Sweetness" (Saldā atgriešanās – tulk.), mēs skatāmies, kā cilvēka orgāni ir veidoti iekšpus ķermeņa, piemēram, veicot kuņģa šuntēšanas operāciju. Dažādi veidi, kā var samazināt kuņģi, to salokot, sašujot vai griežot. Tās ir šīs brīvprātīgi vai piespiedu kārtā veidotās, agresīvās attiecības ar ķermeni. Tajā pašā laikā tas liek atgriezties pie jautājuma par ekonomisko situāciju, tāpēc ka daudzi cilvēki, kuriem šādas operācijas tiešām būtu nepieciešamas, nāk no zemākām ekonomiskām klasēm un ienākumu līmeņiem. Viņi sevi baro ar zemākas kvalitātes pārtiku. Viņi ir pārstrādājušies, tāpēc vienkārši pagrābj kaut ko, kas pagadās. Viņu veselība lielā mēra atbilst viņu ekonomiskajam stāvoklim. Izstādes darbs ir par orgānu pavairošanu, par to veidošanu ārpus cilvēka ķermeņa. Ir interesanti, kā audu inženierija un atjaunošanas medicīna audzē orgānus un audus ārpus cilvēka ķermeņa. Tā ir arī šī iespēja sevi nevis veidot, bet pavairot.
Šobrīd notiek kustība prom no pasaules uztveres, kuras centrā ir cilvēks, cenšoties uz lietām skatīties no dabas un dzīvnieku skatpunkta. Pieļauju, ka tas ir mēģinājums iegūt jaunu attieksmi pret apkārtējo vidi, kā arī sasniegt augstāku empātijas līmeni. Tas, par ko mazāk tiek runāts, ir – kā cilvēks, izmantojot citas būtnes, pats pārtop tādā kā hibrīdā, kas liek domāt gan par pozitīvajām, gan negatīvajam pusēm cilvēka un citu dzīvo būtņu saskarsmē.
Es domāju, ka tas ir vairāk par varas attiecībām. Mūsu kontakts ar citām būtnēm ir došanas un ņemšanas korelācijā. Ir tāda jauna kustība, jauna teorija – hidrofeminisms. Tās pamatā ir ideja par mums kā būtnēm, kuru ķermenis lielā mēra sastāv no ūdens. Ja mēs uz to šādi skatāmies, viss ap mums ir ūdens un mēs paši esam ūdens. Mēs nemitīgi dalāmies ar saviem šķidrumiem ar citiem un ar vidi. Tas lielā mērā ir par saprašanu, ka mēs esam hidroķermeņi, kas tiek savstarpēji dalīti.
Jūs Latvijā izstādi pirmoreiz sarīkojāt 2015. gadā "kim?" Laikmetīgās mākslas centrā. Izstāde "Zaudētais mantojums", šķiet, kļuva par manu pirmo tikšanos ar jūsu darbiem. Vai jūs varētu nedaudz pastāstīt par savas apvienības vēsturi, kā jūs to izveidojāt, kā izdomājāt šo interesanto nosaukumu?
Jau 2014. gadā mēs strādājām duetā, bet pēc personālizstādes Laikmetīgās mākslas centrā Viļņā mēs nolēmām sev piešķirt nosaukumu. Pēc diviem gadiem, kurus pavadījām Ņujorkā, mēs izlēmām arī mainīt virzienu. Nosaukumu izdomāja amerikāņu kurators Alekss Ross (Alex Ross), kuram ideja radās, iespaidojoties no havajiešu mitoloģijas. "Pakui" ir vārds skrējējam, kas havajiešu mitoloģijā ir asistents auglības dievietei. Skrējējs dienā apskrien sešas reizes ap Oahu salu, izplatot ziņas un uzraugot, kas apkārt notiek. "Pakui" ir atsauce uz ātrumu un realitātes mitoloģisko daļu, kā arī globālo ekonomiku un stratēģijām, kas vairs nav piesaistītas vienai specifiskai vietai. "Hardware" savukārt ir par ķermeni, par nemitīgo berzi starp ātrumu un tehnoloģiju, arī par matēriju, kas ne tikai abstrahē šo ātrumu, bet arī no tā gūst labumu.
Jūs minējāt, ka šis ir jaunais virziens. Kā jūs strādājāt iepriekš?
Pirms tam mēs vairāk strādājām ar 16 mm filmām. Mēs vairāk orientējāmies uz pagātni, uz arhīviem un spekulācijām par nākotni, kas ir patapinātas no pagātnes. Šobrīd mēs vairs nerunājam par nākotni, drīzāk par hiperrealitāti.
Jūs arī novirzījāties no attēla uz ķermeni.
Jā, tā var teikt.
Vērojot šī brīža situāciju pasaulē, kā jums šķiet, kur visā šajā juceklī atrodas mākslinieks un kāda īsti šobrīd ir mākslinieka loma?
Es domāju, ka jautājumā par mākslinieku lomu un uzvedības formām šobrīd pastāv liela domu dalīšanās. Daži saka, ka māksliniekiem būtu jākļūst par aktīvistiem, citi atkal, pilnīgi pretēji, apgalvo, ka māksliniekiem jāpaliek mākslas sfērā un jāizmanto tās instrumenti, lai runātu par mūsdienu tēmām, problēmām un rīkotos caur mākslas mediju, izmantojot tā autonomiju. Autonomija nozīmē, ka māksliniekam ļauta greznība darīt visu, ko vien viņš vēlas. Bieži tieši mākslinieki ir tie, kas veido provokācijas un testē robežas. Šīs metodes bieži tiek izmantotas, lai testētu iespējamās realitātes, lai parādītu, kā mēs viens pret otru izturamies, arī to, kādas varētu būtu alternatīvās iespējas savstarpējām attiecībām. Citi savukārt uzskata, ka tas ir iespējams, tikai pametot mākslu un kļūstot par aktīvistu.
Kur tajā visā jūs redzat paši sevi?
Es domāju, ka mākslai piemīt ļoti liels spēks likt cilvēkiem domāt. Iespējams, tas izklausīsies ļoti utopiski, smieklīgi un romantiski, tomēr es ticu, ka pēc tam, kad cilvēki ir aizgājuši uz izstādi un apskatījušies mākslu, kaut kas mainās viņu smadzenēs. Tas nenozīmē, ka māksla spēj mainīt pasauli, tomēr tā var likt uz mirkli apstāties un padomāt. Tajā pašā laikā mākslas pasaule ir ļoti korumpēta, tāpēc droši vien būtu jārunā arī par vienlaikus blakus eksistējošām dažādām mākslas pasaulēm. Ir komerciālā un ideālistiskā, jautājums ir tikai, par kuru mēs īsti runājam.
Vai jūs varat nosaukt kādu iemīļotu zinātniskās fantastikas grāmatu, filmu vai mākslas darbu, kas jums šobrīd šķiet īpaši svarīgs?
Ir 70. gadu filma "Colossus: The Forbin Project" (1970, režisors Džozefs Sardžents) par datoriem, kas sarunājas savā starpā. Tās darbība norisinās Aukstā kara apstākļos ASV. Amerikas valdība izlemj nodot valsts vadību mākslīgajam intelektam, tādā veidā nododot arī tam visas lemšanas tiesības. Ideja ir, ka tādā veidā netiks pieņemti subjektīvi lēmumi un pieļautas cilvēku tipiskās kļūdas. Mākslīgais intelekts uzreiz strauji attīstās un sāk komunicēt ar Padomju Savienības mākslīgo intelektu. Visbeidzot tie kopīgi pieņem lēmumu iznīcināt daļu civilizācijas, lai tādā veidā glābtu civilizāciju. Tur parādās ideja par pārapdzīvotību. Cilvēki šīs mašīnas nevar apstādināt, jo ir deleģējuši tām visas lemttiesības un neitralizējuši jebkādas iespējas tās apstādināt. Ir interesanti vērot, kā šīs mašīnas pārtop gluži vai mākslīgā dievā. Tāpat interesanti, kā strādā šī mākslīgā intelekta prāts, kas neizmanto cilvēka izdomu un loģiku. Tomēr arī tam piemīt sava noteikta loģika.
Kas jūs šobrīd visvairāk iedvesmo, un kas rada izmisumu?
Mūs vienmēr iedvesmo grāmatas, mūzika un sieviešu māksla kopš 70. gadiem. Mākslinieki, kuri tajā periodā tiešām eksperimentēja ar materiāliem, kā arī ar ķermeni. Domājot par izmisumu, laikam jau visas ziņas, kas katru dienu tiek publicētas internetā. Tu atver "Guardian" lapu – un gribas uzreiz raudāt un mest visu pie malas.
Kuratori izstādes kontekstā runā par nākotni kā fikciju, kas ļauj to iztēloties kā kaut ko atvērtu, maināmu. Vai jūs, domājot par nākotni, esat optimistiski?
Noteikti nē. Nākotni lielā mērā nosaka ekonomika, tāpēc dažiem nākotne būs lieliska, dažiem jau tagad viss ir lieliski un būs arī turpmāk, bet citiem tā būs nožēlojama. Nākotne ir šeit, tā vienkārši tiek sadalīta nevienlīdzīgi.
Pie kādiem projektiem pašreiz strādājat?
Nākamā lielā izstāde būs jūlijā laikmetīgās mākslas centrā "Baltic" Geitshedā, Lielbritānijā. Izstāde vēl ir idejas izstrādes procesā. Pagājušais gads ir bijis kārtīgs maratons. Tagad mēs lēnām piebremzējam, atskatāmies uz paveikto. Domājams, mēs turpināsim darbu pie mūsdienu medicīnas un dažādu tās liberalizācijas veidu pētniecības, ar to domājot cilvēku veselības automatizāciju. Šī liberalizācija lielā mērā nozīmē katra cilvēka paša atbildību par savu veselību. Tev pašam ir sev jāseko līdzi ar dažādu aplikāciju palīdzību, jāēd veselīgi un veselīgi jādomā, bet tas lielā mērā korelē ar iespējām to visu atļauties. Šī jaunā sistēma pazemina valdības atbildību līdz minimumam. Ir cilvēki, kas šajā situācijā vairs vispār nevar atļauties par sevi parūpēties. Mēs šobrīd domājam par šīm neoliberālajām veselības sistēmām.
Atgādinām, ka izstāde "Nenorunātās tikšanās" ir aplūkojama izstāžu zālē "Arsenāls" pēdējo nedēļu – līdz 23. februārim.
