Grupas izstādē "Aukstais laiks ārpus eņģēm" piedalās Santa France, Edgars Gluhovs, Ainārs Kamoliņš (un Tinaņa Liņa), Estere Kajema, Nūra Mobaraka, Džeks Smits, Eelizaveta Šneidermane, bet izstādes kuratore ir Zane Onckule.
Šeit apvienoti īpaši šim notikumam radīti, kā arī jau esoši mākslinieku, kuratoru un rakstnieku darbi. Tie sniedz sānskatu "krionikā" – pseidozinātniskā dzīves paildzināšanas metodē, kas darbojas, apturot miršanas procesu – un hibrīdās bažās, kuras tā izgaismo. Piedāvājot dažādas laika un tā ētisko dimensiju uztveres perspektīvas, "Aukstais laiks ārpus eņģēm" pievēršas apstādinātu, improvizētu un nepabeigtu dzīvības un laika formu izspēlēšanai.
Stīnes Dejas izstāde "Pēdējā cerība" (Last Resort) (kurators Toks Likebergs) veltīta mākslinieces jaunākajiem pētījumiem par nemirstību un dzīvildzes pagarināšanu, pievēršoties transhumānisma un krioprezervācijas tēmām. Nāve ir cilvēka stāvokļa neizbēgamība, cikls, kas vēstures gaitā atkārtojies bez izņēmumiem. Bet ja nu nākotnē zinātnieki spēs uzveikt šo galīgo nenovēršamību un izārstēt pasaulē "visbīstamāko" stāvokli: mirstību? Ko nozīmē būt cilvēkam tehnoloģiju laikmetā un vai mēs ar tehnoloģiju palīdzību spējam izmainīt dabisko dzīves ciklu? Vai drīzāk – kas tehnoloģiju laikmetā ir nāve?
Izstādes instalācijas pamatā ir skulptūru sērija "Termiskā dzemde" ("Thermal Womb", 2019), ar kuru palīdzību tiek vizualizētas pašreizējās krioprezervācijas metodes. Šobrīd visā pasaulē 401 mirušo ķermeņu un vēl vairāk galvu, iegremdēti šķidrā slāpeklī, gaida zinātnes attīstību, lai nākotnē varētu tikt atdzīvināti. Plašo pētījumu rezultātā Dejas skulptūras ir gandrīz precīzs paraugs tam, kā viens no lielākajiem krioprezervācijas uzņēmumiem – Alcor – uzglabā ķermeņus termiskajos guļammaisos ar kājām gaisā, pirms tie tiek iegremdēti metāla termosos, kas pildīti ar šķidro slāpekli. Ķermeņi tiek turēti ar kājām gaisā, lai ārkārtas situācijas gadījumā to galvas pēc iespējas ilgāk paliktu vēsumā. Katrai skulptūrai ir unikāla 3D animēta seja, kas darbojas kā sava veida portreta panelis, līdzīgs tiem, kas tiek rūpīgi gleznoti mumifikācijas procesā. Senajā Ēģiptē tika uzskatīts, ka apgleznotās maskas palīdzēs mirušā cilvēka dvēselei (Ka) atpazīt tās īpašnieku – mīkla, ar kuru nākotnes dekrioprezervētajiem cilvēkiem var nākties cīnīties. "Pēdējā cerība" izrāda šīs skulptūras smilšu vidē, atveidojot Alcor atrašanās vietu Arizonas tuksnesī un vienlaicīgi iztēlojoties distopiskas nākotnes scenāriju, kurā ķermeņi tiek atstāti novārtā, aizvien optimistiski gaidot savu atdzimšanu.
Šī izstāde tiek organizēta sadarbībā ar Laikmetīgās mākslas centru "Tranen", Hellerupā, Dānijā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
