LMA profesors Eduards Kļaviņš: 'Mākslas galvenā vērtība ir estētiskais gandarījums'
Foto: Elita Grosmane

Līdz "Purvīša balvas 2017" pasniegšanai atlicis vien nepilns mēnesis, tādēļ, tai tuvojoties, aprunājāmies ar Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) profesoru, Dr. hab. art. Eduardu Kļaviņu, kurš "Purvīša balvas" žūrijā bijis laika posmā no 2007. līdz 2014. gadam. Sarunas laikā profesors gan atzīst, ka, lai pamatoti atbildētu uz vairumu no jautājumiem, būtu jāveic īpaši pētījumi, tādējādi atbildes uzskatāmas tikai par subjektīviem ieskatiem.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Kopš "Purvīša balvas" pirmsākumiem esat bijis viens no žūrijas locekļiem, kas vērtē ekspertu izvirzīto astoņu fināla kandidātu darbus. Kā jūs raksturotu un kā atskatītos uz šo aizvadīto dekādi Latvijas mākslā?

Dekādi raksturo mākslas parādību daudzveidība, mākslinieki un mākslinieces aizraujas ne tik daudz ar kādu jaunu mediju lietojumu, cik ar savas individuālās "nišas" meklējumiem. Tas uzskatāms arī līdzšinējo "Purvīša balvas" ieguvēju snieguma atšķirībās.

Kāds ir tipisks latviešu mākslinieks? Vai ir kādas kopīgas iezīmes, kas piemīt tikai latviešu māksliniekiem?

Atbildēt ir īpaši grūti, jo mākslinieku tipoloģiskie pētījumi nav nekur veikti. Var vienīgi pieņemt, ka latviešu māksliniekus tāpat kā agrāk būtiski interesēja vispirms mākslas darbu formveide.

Kā vērtējat brīvību izpausties mākslā Latvijā? Vai mākslinieku brīvība tiek ierobežota vai tomēr Latvijā varam atļauties visu?

Liekas, ka pašlaik mākslinieks var izpausties brīvi. Protams, uz viņiem var attiekties tie vārda brīvības nedaudzie ierobežojumi (piemēram, vardarbības slavinājums), kas pieņemti demokrātiskās valstīs.

Vai māksliniekiem, jūsuprāt, būtu jābūt aktīvākiem, paužot savu nostāju par politiskiem un sociāliem notikumiem/aktualitātēm?

Ja runa ir par izstāžu darbiem, tad, protams, šādas aktivitātes kāpinājums būtu vēlams. Jāņem gan vērā, ka politiskās un sociālās dzīves notikumi tiek vērtēti karikatūrās presē, kas arī ir specifiska mākslas nozare.

Ļoti labi orientējaties Latvijas un Rietumu mākslā 19.–20. gadsimta periodā. Sakiet, lūdzu, kā kopš šī perioda mainījusies māksla Latvijā?

Lielākās vispārējās izmaiņas, salīdzinot ar iepriekšējo periodu mākslu, izvērtās, sākot no 1980. gadu beigām, un turpinājās nākamajās dekādēs, tēlojotājmāksliniekiem pievēršoties līdzās daudzos gadsimtos pārbaudīto mākslas veidu tehnikām arī netradicionāliem līdzekļiem (instalācijas, elektronisko mediju māksla) un radot pašreizējo multimediālo mākslas dzīvi.

Kā jūs raugāties uz mākslas vidi Latvijā – vai tā atšķiras no mākslas vides citur pasaulē?

Mākslas radīšanas apstākļu ziņā un ļoti vispārēji raksturojot – mākslas vide Latvijā ir aptuveni tāda pat kā vairumā demokrātisko valstu, tādējādi krasi atšķiroties no autoritāro un tradicionāli diktatorisko režīmu valstīm. Protams, atšķirīgi ir mākslas dzīves mērogi un materiālo iespēju līmeņi, kas gan, jāpiebilst, nenosaka mākslas darbu patieso vērtību.

Kādas ir raksturīgākās mākslas tendences Latvijā?

Ja runa ir par pašreizējo situāciju, tad kādu vienu vai vairākas īpaši raksturīgas attīstības tendences nesaskatu; ir daudz individuāli savdabīgu mākslinieku, ir kādas līdzīgi domājošo kopas. Acīmredzot vēl nav izveidojusies laika distance, kas ļautu saskatīt "tendences".

Kas, jūsuprāt, ir mākslas galvenā vērtība?

Mākslas galvenā vērtība ir estētiskais gandarījums, ko var izraisīt veiksmīgs mākslas darbs.

Tags

Purvīša balva
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form