- Šī jums ir jau trešā "Zelta ābele". Šoreiz to saņemat, varētu teikt, par veselu projektu. "Māci mani, Degunlāci!" ir ne tikai grāmata, bet arī CD, sadarbība ar mūziķiem, aktieriem... Kādas ir izjūtas?
- Protams, labas. Ir paveikts liels un ļoti jauks darbs. Un vēl balva ir jo īpaši patīkama, jo to saņēmu savā dzimšanas dienā.
- "Māci mani, Degunlāci!" ir materiāls, kurš palīdzēs bērniem apgūt matemātiku. Kāpēc jūs izvēlējāties to veidot kā projektu, veidot arī kompaktdisku?
- Tas viss tiek darīts, lai grāmata būtu dzīva. Šobrīd pasaule ir krāsaina un dinamiska, ka ir vajadzīgs kāds īpašs spēks, lai bērnu nevis piesēdinātu ar varu pie grāmatas, bet radītu viņā dzirksti un sapratni, ka tas taču ir kaut kas fantastisks. Šobrīd bērniem daudz vienkāršāk ir aiziet pie datora.
- Kādi tad jūsu grāmatā ir izmantoti paņēmieni, kā mūsdienu bērnam radīt šo interesi?
- Viena no svarīgākajām lietām ir, lai es pati būtu laimīga to visu radīt. Bērni ļoti jūt, ja grāmatiņa nav patiesa. Vēl ir svarīgi, lai man būtu tā iekšējā sajūta, ka tas patiešām ir kaut kas vērtīgs. Es pazīstu savus bērnus, zinu, kādi viņi ir delveri un kas viņiem ir vajadzīgs. Izrādās, ka citi bērni ir tādi paši delveri.
- Kāda jūs bijāt bērnībā? Vai pavadījāt daudz laika pie grāmatām, lasījāt, rēķinājāt?
- Jā, es biju teicamniece. Bet, redziet, nav jau nekāda lielā māksla reizrēķinu iemācīt teicamniekam. Arī tad, kad biju maza, mans lielākais prieks bija iemācīt rēķināšanu tam puikam, kurš vispār neko nesaprata no daļskaitļiem. Nu, vienkārši man viņš patika. Ko darīt? Es viņam piedāvāju palīdzību matemātikā. Pēc tam, kad mēs tā kopā pamācījāmies, nākamajā rītā skolotāja viņu izsauca pie tāfeles, gaidīdama, ka tur jau atkal būs kārtējais divnieks, puika visus pārsteidza ar savām zināšanām. Bet man bija prieks, ka esmu izdarījusi kaut ko vērtīgu. Šobrīd tā sajūta ir tāda pati.
- Kad iestājāties akadēmijā, vai tad arī jūsu nākotnes plāni bija saistīti ar bērnu grāmatām, vai grāmatu dizainu vispār?
- Noteikti, ka nē. Man šķita, ka īstā māksla ir gleznās un tēlniecības objektos. Bet tad man sanāca taisīt izstādi galerijā "Čiris", kas pēc tam kļuva par galeriju "Jāņasēta", un man piedāvāja izveidot kalendāru. Tā kā es esmu diezgan neatlaidīga un man nepatīk tā vienkārši kaut ko uztaisīt, tad arī šis kalendārs sanāca tāds neparasts. Tajā katrs mēnesis nāca ar savu krāsu - sākumā vēsi zils, kas mainījās ar silti zilu, zaļu, oranžu, līdz violetam ziemā. Tās bija tādas gleznas, kuras papildināja mazas lapiņas ar tekstiņu katrai dienai. Tās varēja noplēst, nolikt savam mīļotajam cilvēkam pie kafijas krūzes vai ielikt zeķē... Tā es iegrimu šajā grāmatu pasaulē. Tā ir fantastiska sajūta, ja tu zini, ka tevis paveiktais ir daudziem.
- Ir mākslinieki, kas deklarē, ka viņiem atzinība nav svarīga. Jūs piederat pie tiem, kam tas ir svarīgi?
- Tas man ir ļoti svarīgi. Visi cilvēki, kuriem ir manas grāmatas, uzreiz ir mani draugi. Kad uztaisīju "0+0=bezgalība", šim komplektam pat pieliku klāt tādas zīmītes, kurās cilvēki varēja uzrakstīt savu e-pastu. Un viņi man kļuva vēl tuvāki draugi.
- Kādas izjūtas jūs pārņem, kad ieejat grāmatnīcā. Vai vērtējat savu citu grāmatu dizaineru paveikto?
- Man patīk grāmatnīcas. Man patīk paņemt rokās citu mākslinieku veidotās grāmatas. Tie ir kā tādi mazi silti zvēriņi, kā tādi ugunskuriņi, kas tevi sasilda. Man nekad neizdodas no grāmatnīcas iziet ar tukšām rokām. Vienmēr kāds no tiem siltajiem zvēriņiem ierāpjas klēpī. Man patīk, piemēram, kā Reinis Pētersons zīmē, kā viņš prot uzburt stāstu pilnīgi no citas puses.
- Jūs esat savu grāmatu dizaina un teksta autors? Vai ir nācies meklēt formu arī citu autoru tekstiem?
- Ir labi, ja savā pārziņā var turēt gan saturu, gan formu. Jo tie viens otru nemitīgi papildina. Es uztaisu bildes, un tad pamanu, ka tās īsti neiet kopā ar tekstu, tāpēc ar drošu roku ņemu un pārrakstu. Ja kāds cienījams rakstnieks vai dzejnieks man iedotu savu tekstu, es taču viņam nevarētu pateikt: "Zini, te vajadzētu izmainīt, jo tas neiet kopā ar bildēm." Dīvainā kārtā no Polijas pie manis atnāca tāds virziens kā "liberatūra". Tas man bija jauns jēdziens, taču pilnībā apzīmēja to, ko daru. Tas ir, kad autors vienlaicīgi rada tekstu un formu, un darba procesā ļauj vienam otru papildināt.
- Atgriežoties pie "Māci mani, Degunlāci!". Vai Renārs Kaupers, Gundars Āboliņš un citi mākslinieki, kas ieskaņoja matemātikas uzdevumus diskā, "noķēra" ideju un metās tajā iekšā ar tādu pašu degsmi?
- Sākotnēji Kaupers nopūtās: "Jā, tas ir tik daudz..." Bet tad viņš teica, ka šo un šo varētu mēģināt. Pēkšņi man naktī pienāk epasts, kurā viņam ir radusies ideja, kā varētu ieskaņot vienu no grūtākajiem uzdevumiem - "6 x 7". "Man par rūķīšiem sanāca," viņš teica. Mūziķiem patika tas, ka katrs cipars ir salīdzināts ar kādu mūzikas instrumentu. Piemēram, 6 x 7 ir bungas un ģitāra, un tiem vajag sadarboties. Galu galā visus aktierus un mūziķus pārņēma azarts un interese.
- Jūsu grāmata veiksmīgi ir nokļuvusi pie lielajiem un mazajiem lasītājiem, saņēmusi "Zelta ābeli". Kādas ir nākotnes ieceres?
- Šobrīd pie manis ir atnākuši septiņi kraukļi un bronzas, sudraba un zelta zirgs. Projekta "Rīga 2014" ietvaros, kad Bērnu literatūras centrs pāries uz jauno bibliotēku, mēs veidosim pasākumu "Gribu iet uz bibliotēku". Bērni no visas Latvijas dosies karnevāla gājienā uz Gaismas pili. Lai to noorganizētu, gaidīsim palīdzību no visām Latvijas bibliotēkām. Vēl man ir padomā izveidot grāmatiņu par to, kas ir vārda sakne, galotne, piedēklis vai priedēklis. Tas varētu būt tāds palīgs bērniem apgūt latviešu valodas gramatiku.
- Tāds palīgs varētu noderēt ne tikai bērniem, bet arī ne mazums pieaugušajiem.
- Bet pieaugušie jau tādi paši bērni vien ir, un viņiem dažkārt arī noderētu pārlapot bērnu mācību grāmatas.