Mākslu rast jautājumos un atbildēs. Saruna ar 'Purvīša balvas' nominantu Kristapu Ancānu
Foto: Publicitātes foto

Purvīša balvas 2019 nominants ir jaunais mākslinieks Kristaps Ancāns, kurš ceļu uz mākslas metropoli Londonu mērojis no dzimtajiem Līvāniem. Pamatstudijas pabeidzis tepat Latvijas Mākslas akadēmijā, Kristaps devās uz Londonu, kur guvis gan akadēmisku, gan praktisku pieredzi. Šī gada pavasarī Kristaps uz īsu brīdi atgriezās mājās ar jaunu izstādi mākslas stacijā "Dubulti" – "Lielās atmiņas (izmēra ziņā)" –, kas guva arī Purvīša balvas žūrijas uzmanību un atzinību. Par to, kā mākslinieks sevi dzen rast atbildes uz mūžīgiem jautājumiem, lasi jaunākajā intervijā.

Kas tev lika saprast, ka māksla būs tas virziens, kurā doties? Būt māksliniekam tomēr nav tā izvēle, ko vienā dienā izlem, – tas bieži vien ir kaut kas tāds, kas iekšā "sēž" bezmaz vai visu mūžu, ne tā?

Bija iela interese visu ko veidot jau no bērnības. Es uzaugu Latgalē un atceros, cik lielā sajūsmā biju par materiālu, ko atradu uz lauka. Tas bija zilais māls, kurš bija salipis klučos starp melnzemi. Tas bija daudz labāks par parasto plastilīnu. Tāpat man bērnībā gribējās saprast tādus materiālus kā akvareli un guašu. Kaut kādā ļoti mazā vecumā pirmo reizi paņēmu otu un sāku domāt, kāpēc viens izplūst un otrs ne. Bija liela vēlme iepazīt materiālu un saprast, kā tas strādā.

Man patīk tā brīvības sajūta, kad vari kaut ko radīt bez pilnīgi nekāda atskaites punkta vai noteikt atskaites punktu pats. Tā ir sava veida absolūtā brīvība.

Gāju mūzikas skolā un vēl arī dažādās nodarbībās, bet mākslas skola bērnībā kaut kā pagāja garām. Tālāk pievērsos mācībām eksaktajās zinātnēs, jo bija doma par arhitektūru. Un, kad pienāca laiks izlemt tālāk, tomēr nosliecos uz Mākslas akadēmiju. Tā ekspresijas brīvība uzmācās ar domu, ka mākslā es varēšu vairāk. Arī tiecos pēc brīvības – tā vēlme pēc radīšanas brīvības ir gājusi visam cauri neatkarīgi no tā, ko esmu studējis vai mācījies.

Tavos darbos manāma arī visnotaļ plaša daudzveidībagan izteiksmes līdzekļu, gan materiālu ziņā.

Es vienmēr strādāju ar noteiktu ideju, un medijs pakārtojas atbilstoši tai. Un savā ziņā izglītības daudzveidība man pašam lika justies kompetentam, lai es varētu strādāt ar dažādiem medijiem. Akadēmiju es pabeidzu figurālās glezniecības meistardarbnīcā, kuras vadītājs bija Kristaps Zariņš, kur sāka formēties ļoti apzināta interese par trīsdimensionāliem darbiem, lai gan sapratu, ka lielākoties skatos uz trīsdimensionālu objektu caur glezniecības prizmu. Studiju laiks pagāja bez pārtraukumiem, jo man nemitīgi radās jautājumi, uz kuriem vienkārši bija nepieciešams rast atbildes. Man šķita, ka, ja es neatradīšu atbildes, tad nav jēgas iet tālāk.

Kādēļ izvēlējies mākslas pieredzi pilnveidot tieši Londonā? Kā nonāci līdz šim lēmumam?

Pēc bakalaura iegūšanas akadēmijā man radās specifiski jautājumi. Radās daudz ideju, taču tām nebija secības. Nesapratu, kādēļ un kā tās rodas. Tādēļ biju pārliecināts, ka ir kaut kas kopīgs, kas šīs idejas vieno. Noteikti bija jābūt kādam iemeslam, kādēļ šīs idejas rodas. Pēc bakalaura likās, ka ir laiks atdalīties no vides, kurā esmu strādājis un mācījies, un paskatīties uz savām idejām un jautājumiem no cita skatupunkta.

Izvērtēju dažādas skolas gan Eiropā, gan tālāk. Un jāatzīst, ka mani kaut kas sajūsmināja tajā, ko piedāvāja viena no koledžām Londonā ("Central Saint Martins College of Art and Design, University of the Arts London" ). Tā pat nebija pilsēta, kas mani sajūsmināja, bet tieši skola. Pēc sarunām ar kursa vadītāju un skolas programmas iepazīšanu sapratu, ka tieši tas man ir vajadzīgs. Starpdisciplinārs kurss vizuālajā mākslā. Mūsu kursā bija 23 cilvēki, kas pārstāvēja padsmit dažādas nacionalitātes. Katram bija sava pieeja darbu radīšanai, katrs strādāja ar dažādiem medijiem. Lielā mērā sajūsmināja viss – darbnīcas, struktūra, daudz jaunu paziņu no dažādām pasaules malām. Es atradu atbildes uz saviem jautājumiem. Un tad sapratu, ka rodas citi un tad citi un, ka jāatrod vai jāizveido sava sistēma, lai es varētu nepārtraukti atrast atbildes, arī turpmāk neesot izglītības institūcijā. Centos saprast savu domāšanas modeli, – kādēļ es domāju tā un ne citādi. Un galvenais – kā tas man palīdz strādāt? Viens no faktoriem nenoliedzami bija arī tas, ka līdz Latvijai tas nav ilgs lidojums, un savā veidā esmu joprojām tuvu ģimenei.

Skatos, ka esi piedalījies dažādās izstādēs, tostarp tik prestižajā Londonas "Tate Modern" muzejā. Vai tā ir skolas iniciatīva, kas sniedz šo iespēju jaunajam māksliniekam sevi parādīt?

Jā, šis projekts bija skolas iniciatīva. "Tate" paspārnē ir daudz izglītības programmu, kuras strādā nemitīgi, lai nojauktu robežas starp mākslu un skatītāju. "Tate Exchange" ir viens no šādiem projektiem, kuros piedalījās arī mana skola. Kad tiku uzaicināts tajā piedalīties, es jau skolu gan biju pabeidzis. Taču tika ielūgti arī citi bijušie studenti, absolventi. Un tas ir lieliski, kā skola, sadarbojoties ar mākslas institūcijām, parāda jaunajiem māksliniekiem, kā notiek darbs ar institūcijām, muzejiem, un dažāda tipa galerijām.

Arī Londonā būt māksliniekam nav vienkārši, jo īpaši uzreiz pēc skolas pabeigšanas. Izglītības institūcijas piedāvā dažāda veida atbalstu arī pēc to pabeigšanas, lai savā veidā amortizētu pārejas posmu. Lielbritānijā arī pieteikšanās politika dažādiem projektiem un izstādēm ir visnotaļ atvērta, kas arī rada iespēju māksliniekam pilnveidot savu karjeru, dibināt jaunus kontaktus, kā piemēram tradicionālais "Summer Exhibition, Royal Academy Art Show", kas šogad atzīmēja savu 250 gadu ilgo pastāvēšanu, un kurā piedalās kā jaunie, tā arī jau pieredzi guvušie mākslinieki, "Whitechapel" galerijas triennāle un citi.

Kāda ir attieksme no sabiedrības – vai šādas izstādes apmeklē vien mecenāti, mākslas zinātnieki, studenti, vai ir iespēja uzrunāt arī plašāku publiku?

Manuprāt, Londonā ir ļoti atvērtas attiecības starp skatītāju un mākslu. Kaut vai paskatoties uz to, kā cilvēki, kas pat profesionāli nav saistīti ar mākslu, pavada brīvo laiku. "Tate" muzejs būs viena no pirmajām izvēlēm, kur satikties un pavadīt laiku. Un māksliniekam savukārt ir šī iespēja savus darbus parādīt plašākam cilvēku lokam. Tāpēc arī uzskatu, ka tādi ierobežojumi kā ieejas maksa mākslas iestādēs norobežo sabiedrību no mākslas, tas noteikti sabiedrību atsvešina un liek justies nepiederīgam. Es uzskatu, ka pieejai vismaz nacionālajai mākslai ir jābūt nodrošinātai visām sociālajām grupām.'

Pastāsti mazliet vairāk par tik daudz aprunāto izstādi Dubultos. Darbos vērojamas spēles, bērnības atmiņas, pat tehniskas ierīces – kas ir šo darbu pamatā? To koncepts.

Jāsāk ar to, ka gadījās tā, ka gandrīz paralēli notika divas izstādes "Lielās atmiņas (izmēra ziņā)" Mākslas stacijā "Dubulti' un "Mājsaimniecības lietošanai" "Careva Contemporary" galerijā. Es savā ziņā priecājos par šādu iespēju, jo man pašam liekas, ka tas man deva iespēju parādīt un iepazīstināt to savu domāšanas moduli un sekvenci pāri noteiktai izstādei vai idejai.

Savā darba procesā es izdalu divas lietas – to ko es radu – mana praktika un to, kas to baro. Ar šo "barību'" es domāju no kurienes tiek ņemta darba estētika; krāsa, forma u.c. Savulaik man bija saruna ar mākslinieku Vladislavu Grišinu, kurš stāstīja, ka cilvēkam ir vajadzīgas divas sekundes, lai viņš piefiksētu to, ko mēs redzam. Un es piekrītu tam, ka mēs savā veidā prātā veidojam kartotēku. Piemēram, – iedomājamies, ka jums ir bļoda ar ūdeni, kurā sametam bildes, un tās sāk nedaudz saplūst. Un, izņemot ārā, mēs prātā piezīmējam to, kā tur nemaz nebija – paši piekonstruējam un pieliekam. Tas jau sākas no bērnības. Man to patīk saukt par "'mākslīgo nostalģiju", ko es arī uzskatu par "barību" saviem darbiem.

Bet darbus, kurus es radu, uzskatu par konceptuālām spēlēm, kas piesūcinātas ar sava veida mākslīgo intelektu veidā, kā tās attīstās. Spēle ar iespējamību un tās nozīmi.

Man patīk savā veidā "atvērt darbus" un sapludināt robežas starp dizainu, mākslu, rakstīšanu un citām jomām. Es nemēģinu veidot viedokli, bet drīzāk uzdot jautājumus, ko es pats uzdodu sev. Man ir interesanti, lai darbi veido jautājumus un paši mēģina definēt savas attiecības ar skatītāju, ja tāds ir.

Dubultu izstāde, tika veidota kā attiecības starp divām telpām. Otrā stāva telpā tika izvietots "kodols" (jau eksistējoši darbi ). Pirmā stāva zālē es veidoju darbus specifiski šai izstādei un telpai, atgriežoties pie tām pašām idejām, kas bija šajā kodolā, bet es vēlējos mainīt skatu punktu. Man bija interesanti redzēt un uzzināt, vai ir iespējams, un, ja ir, kā šī "mākslīgā nostalģija" konstruēs eksistējošu ideju jaunā formā – šajās "Lielajās atmiņās (izmēra ziņā)".

Esi ieguvis dažādas atzinības un balvas ārpus Latvijas robežām, taču nu ir pienākusi arī šī – nominācija mūsu pašu Purvīša balvai. Kā to uztver?

Es esmu ļoti pateicīgs – tiešām priecājos par katru nomināciju, apbalvojumu un to neuztveru kā kaut ko pašsaprotamu. Un atzinība – jebkādā izmērā – ir svarīga jebkuram cilvēkam. Esam uzbūvēti tā, ka atzinība mums patīk, un es neesmu izņēmums. Mums katram piemīt šī egoistiskā puse, tur nav ko slēpt.

Uzskatu, ka nominācija Purvīša balvai sniedz vērtīgu platformu turpmākai darbībai, jo katra balva vai nominācija ir sava veida pakāpiens vai atspēriens. Visa mana darbu radīšanas prakse ir radusies tieši šeit Latvijā, un būt atzītam šeit ir nozīmīgi. Šī arī bija mana pirmā izstāde Latvijā pēc ilgāka laika posma, un novērtēju, ka nominācija dos iespēju plašākai auditorijai redzēt manus darbus, kā arī iepazīt mani kā mākslinieku.

Source

Tags

Purvīša balva
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form