«Izstāde ir ļoti kompakta un lakoniska, tajā redzams tās veidotāju skats uz šo mākslas pasaulei īpašo vietu. Tieši šis mazliet neformālais redzējums ir izstādes vislielākais dārgakmens, jo rezultātā tā ir atvērta radošai telpai - uz labi zināmo tā piedāvā paskatīties no citas puses,» uzskata A. Puškina Valsts tēlotājas mākslas muzeja (Krievija) franču mākslas kolekcijas speciālists Aleksejs Petuhovs.
No Maskavas uz Rīgu atceļojuši trīs darbi, bet ne tie, kurus sākotnēji vēlējās izstādes kuratori. Kāpēc tā?
Bija pieprasījums izstādīt tos darbus, kurus mēs diemžēl nevaram izsniegt nevienam muzejam pasaulē, tie ir pārāk trausli, tie ir sarežģītā saglabāšanas stāvoklī. Mākslinieki tos radījuši īpašā emocionālā stāvoklī, nedomājot par to, ka šos darbus būs nepieciešams saglabāt ilgu laiku. Piemēram, van Goga Sarkanie vīnogulāji ir ļoti trausla glezna, kuru mēs baidāmies lieki aiztikt. Tomēr izstādes ideja bija interesanta, gribējām tajā piedalīties. Sazinājos ar kolēģiem Rīgā, piedāvāju reālākus variantus. Man ir īpašs gandarījums par šo izstādi, jo uz Provansu vēl neviens nebija skatījies caur izcilu krievu kolekcionāru Ivana Morozova un Sergeja Ščukina kolekciju prizmu, tāpēc šis projekts izrādījās liels atklājums mums pašiem.
Kā tas ir iespējams?
Personīgi es nekad nebiju domājis, ka abas pieminētās kolekcijas ir atlasītas, ja tā var teikt, saskaņā ar Provansas kamertoni. Gribu atgādināt, ka 20. gadsimta sākumā Maskava kļuva slavena ar divām modernās mākslas kolekcijām, kuras savās muižās bija savākuši Sergejs Ščukins un Ivans Morozovs. Tās abas 1918. gadā tika nacionalizētas un veidoja pamatu Valsts jaunās Rietumu mākslas muzejam - pirmajam mūsdienu mākslas muzejam pasaulē. Līdz šim neviens uz šīm kolekcijām nebija skatījies caur Provansas prizmu, neviens arī nebija to licis analīzes pamatā. Un tas ir īpaši nozīmīgs atklājums, ko uzdāvinājusi man Latvijas kolēģu veidotā izstāde, tā sniedz daudz jauna par krievu mantojumu.
Sakāt - «krievu mantojumu»?
Protams, jo abas kolekcijas ir krievu mākslas mantojuma unikāla daļa. Abu kolekcionāru skats uz mākslu pirms 100 gadiem franču mākslinieku darbus padarījis par Krievijas kultūras sastāvdaļu, un tas ir būtiskākais arguments visiem tiem, kas vēlas saprast šīs kolekcijas vietu mūsdienu Krievijā. Lai arī tie nav krievu mākslinieki, tomēr viņu darbus ir izvēlējušies krievu kolekcionāri, vairāk nekā 100 gadus uz šo darbu bāzes ir audzināti jaunie mākslinieki, no tās «sanāca» krievu avangards.
Vai var raksturot, kādus franču mākslinieku darbus izvēlējās krievu kolekcionārs, vai var atrast kopīgas iezīmes?
Tās ir divu pilnīgi atšķirīgu uzskatu kolekcijas, jo Ščukins un Morozovs uz vienu un to pašu skatījās, ja tā var teikt, ar dažādām acīm, turklāt - Ščukinam kolekcijas veidošana nebija relaksējošs pasākums, bet - liels emocionāls un cilvēcisks sasprindzinājums, savukārt Morozovam viņa kolekcija bija komforta, prieka un emocionālas harmonijas telpa. Abi bija krievi, bet ar pavisam atšķirīgu temperamentu, viens - izlēmīgs un secīgs savā rīcībā, otrs - spontāns. Ščukins mētājās no vienas aizraušanās uz citu, piemēram, ļoti īsā laikā kolekcijai iegādājās vairāk nekā 20 Kloda Monē darbu, pēc tam pārmetās uz Polu Gogēnu, kā nepiesātināts iegādājās viņa darbus, pēc tam par viņa mīluli kļuva Anrī Matiss, ar kuru Ščukins pat draudzējās personiski. Pēc tam nāca Pablo Pikaso suģestējošās personības vara, un Ščukins, gluži kā hipnotizēts, iegādājas vairāk nekā 50 Pikaso darbu, viņam bija pati lielākā Pikaso darbu kolekcija 20. gadsimta sākuma kolekcionāru vidū. Ščukins neizgāja uz kompromisiem, viņš it visā gāja līdz galam.
Turpretī Morozovs bija fundamentāls un pacietīgs cilvēks, viņš varēja pat piecus gadus gaidīt kādas gleznas rašanos, viņš noteica sev prioritātes un tām sekoja, nemētājās no vienas aizraušanās uz nākamo. Es viņus parasti salīdzinu arī kā uzņēmējus, turklāt abi strādāja tekstilbiznesā - Ščukinam pašam nebija ražošanas, viņš operatīvi izvietoja pasūtījumus jau funkcionējošos uzņēmumos, saņēma gatavu preci, realizēja to, naudu atkal ieguldīja, bet Morozovam Tverā bija fabriku pilsēta, kuru viņš bija veidojis no pirmā līdz pēdējam ķieģelim, tieši tāpat kā savu kolekciju - to viņš radīja nesteidzīgi un pakāpeniski, un tāda ir visa kolekcija - tā izveidota gluži kā ēka, ko nedrīkst sākt būvēt no jumta. Ja jāatrod kas kopīgs, tad - viņiem abiem bija īpaša oža uz šedevriem.
Jūs bieži esat Rīgā. Kāds ir jūsu iespaids par mūsu mākslas dzīvi?
Man radies iespaids, ka te mīt ļoti uzcītīgi, neatlaidīgi un darbīgi cilvēki, kuriem vienkārši nevar nesanākt tas, ko viņi dara. Esmu redzējis daudzas lieliskas izstādes - „1914", Voldemāra Matveja un Gustava Kluča darbu izstādes, arī Aleksandra Vasiļjeva kolekcijas, kādu, teiksim, Maskavā nemaz nav.
Tā nevar būt.
Nav! Vasiļjevs savu kolekciju izstāda te, un dara to apskaužami spilgti. Es gribu teikt, ka te visi mākslas izstāžu produkti ir ļoti pārdomāti, pamatoti, radīti ar lielu vēlēšanos radīt nevis viendienīti, bet kaut ko tādu, kas paliks atmiņā. Un tāpēc man ir pārliecība par to, ka, ejot šo ceļu, jūs varat turpināt uzkrāt labu, godīgu un profesionālu reputāciju Eiropas, pat pasaules muzeju telpā. Tāds ceļš ir pareizi izvēlēts, un būs tikai labāk.
Mani ļoti interesē māksla Latvijā 20. gadsimta 20. un 30. gados, un es cenšos vairāk uzzināt par šiem māksliniekiem, kas te noteica māksliniecisko ainavu.
Ar ko jūs saista starpkaru posms mākslā Latvijā?
Ar ļoti dzīvo kultūras apmaiņu. Lai arī tajā laikā Latvijā bija lielas grūtības, tomēr tā izstrādāja un piedāvāja ļoti svarīgu pieredzi, kas ir būtiska arī šodien - nacionālo kultūru paralēla attīstība un līdzāspastāvēšana, kas, bagātinot cita citu, radīja vienotu produktu, kas piederēja jaunajai valstij, un to varēja redzēt mūzikā, literatūrā, sadzīves kultūrā, vidē, atmosfērā. Tā laika kultūras dzīve Latvijā ir ļoti dzīva, atvērta un dinamiska, tai piemīt milzīgs šarms un pievilkšanas spēks. Gribētos, lai eksistētu kāds centrs, kurā tiktu pētīts šis laiks. Zināšanu koncentrētība par to laiku būtu vērtība arī mums - tiem, kas šodien meklē savstarpējo sapratni.
Mākslas darbu kolekcionāri bijuši visos laikos, bet vai varat raksturot tos, kas mūsdienās veido mākslas darbu kolekcijas?
Māksla maina tos ļaudis, kas iegādājas mākslu - to varu teikt pēc personiskās pieredzes. Ja vien cilvēki ar to nodarbojas nopietni, tad māksla pievelk arvien vairāk, tai ir tendence iesakņoties cilvēkā. Sāk kolekcionēt mākslu, pēc tam - sponsorēt žurnālus, izstādes, kultūras pasākumus, vērt vaļā dažādus kultūras centrus. Viens darbs aizķer otru, un mākslas jomā tas ir daudz vairāk izteikts nekā citās jomās - ja bagāts cilvēks sev par hobiju izvēlas mākslu, tad viņš tālāk dzīvos mākslā, bet, ja neturpinās, tas nozīmē, ka ne pārāk patiess bijis savās vēlmēs, proti, to darījis prestiža vai ārēju apstākļu dēļ. Māksla arī audzina, teiksim, pirmais pirkums jau ļoti būtiski atšķiras no otrā, cilvēkam veidojas gaume un priekšstati.
Vai pēc 100 gadiem kāda no mūsdienās veidotajām kolekcijām, kas varbūt ne tikai varētu kļūt publiskas, teiksim, kā privāts muzejs, bet arī ieiet nācijas kultūras vēsturē?
Diez vai. Domāju, ka mūsdienu kolekcijas ir pārdomāti veidotas, bet - bez pasaules mēroga šedevriem tik koncentrētā veidā. Mūsdienu māksla jau ir pārgājusi uz citām valodām, tā runā ne jau glezniecības vai skulptūras valodā, māksla drīzāk ir līdzeklis, lai veidotu polifonisku darbu. Mūsdienu kultūras telpā mākslas darbs vairs nav objekts, bet gan - telpa.
