Mūžībā aizgājusi tēlniece Mirdza Lukaža

Atvadīšanās no Mirdzas Lukažas sestdien, 8. novembrī, plkst. 14.30 Durbes evanģēliski luteriskajā baznīcā.

Mākslas zinātniece Ruta Čaupova raksta: "Noslēdzies tēlnieces Mirdzas Lukažas (1930. 22.11 – 2014. 3.11.) godprātīgā radošā darbā aizvadītais mūžs.

Viņa piederēja no Kurzemes puses nākušo, bieži vien ar īpašu vitalitāti apveltīto mākslinieku lokam. Dzimusi pievilcīgajā Latvijas mazpilsētā Durbē, Jurēviču ģimenē, no kuras divas meitas kļuva par pazīstamām un darbīgām tēlniecēm.

Tās bija Mirdza Lukaža un par viņu divus gadus jaunākā māsa Ilga Zandberga. Tāpat kā vairāki citi apdāvināti Kurzemes novada jaunieši abas māsas vispirms devās uz Liepājas mākslas vidusskolu. Mirdza to pabeidza 1952. gadā. Tur, savulaik Štiglica mākslas skolā Pēterpilī un Latvijas Mākslas akadēmijā izglītību ieguvušā, keramiķa un gleznotāja Pētera Kļaviņa vadītajā tēlniecības un keramikas nodaļā, bija iespējams apgūt iemaņas veidošanā.

Latvijas Valsts mākslas akadēmijā Mirdza Lukaža iestājās un mācījās tēlniecības nodaļā, to absolvēja 1958. gadā ar profesora Kārļa Zemdega vadībā radīto izcilo diplomdarba kompozīciju "Pirtī". Šajā intīmi atveidotajā sievietes kailfigūrā izpaudās ne tikai neparasti dzīvīga formu un apjomu plastiskuma izjūta, bet arī iekšēji vērstā noskaņā izteikts dzīves skatījuma īstums. Bez jebkādiem tolaik prasītajiem un populārajiem deklaratīva patosa žestiem vai kādiem citiem konjunktūras izpaudumiem. Dabiski pulsējoša plastiskuma pārvaldīšanas ziņā šo darbu varētu uzskatīt par radniecīgu dažām Teodora Zaļkalna stila izpausmēm. Iespējams saskatīt vēlāko sasaukšanos ar Borisa Bērziņa gleznās un tēlnieces Rasmas Bruzītes akmens skulptūrās rodamajiem sievu veidoliem.

Atlietu bronzā Mirdzas Lukažas diplomdarba kompozīciju "Pirtī" 1970. gadā kopā ar vairākiem citiem tā laika tēlniecības darbiem novietoja pašā Rīgas sirdī, kanālmalas apstādījumu teritorijā, kur tas atrodas joprojām. Toreiz tas bija viens no pirmajiem skulptūru desantiem galvaspilsētas centra pilsētvidē.

Izstādēs Mirdza Lukaža piedalījās jau studiju posmā, kopš 1956. gada. Mākslinieku savienībā iestājās 1960. gadā. Līdz 1968. gadam bija liepājniece, pēc tam dzīvoja Rīgā. Pedagoģisku darbu dažos posmos veica gan Liepājas, gan Rīgas mākslas skolās. Izstādēs tēlniece rādīja figurālas kompozīcijas un portretus ("Lauku sievas", 1965, "Pegazs dzejniekam",1986, "Ieva", 1975, u.c.).

Tēlnieces nedaudz smagnējo ar vitālu možumu apveltīto veidojumu plastiskuma starojums bija allaž baudījumu dāvājošs un pamanāms.

Mirdza Lukaža atsaucīgi iekļāvās tēlnieku kopīgajos centienos un sadarbības veidos. Labprāt piedalījās Tēlnieku centra regulāri rīkotajās skatēs Sv. Pētera baznīcas telpā. Notika arī dažas personālizstādes. Darbi tika īstenoti dažādos materiālos: atlieti bronzā, izpildīti kokā, keramikā, kalti akmeņos. Tie bija eksponēti arī izstādēs ārzemēs - Somijā, Kanādā un citās valstīs.

Nozīmīgs bija devums dekoratīvās un monumentālās tēlniecības jomās. Sadarbībā ar tēlnieku Zezostru Ķēdi radās iespēja darināt brāļu Jurjānu pieminekli Jumurdā ( arhitekts I. Batrags). Dažu monumentālu darbu tapšanā piedalījās kopā ar dzīvesbiedru tēlnieku Imantu Lukažu.

Iejūtīgā attieksme pret citu autoru darbiem un nevainojamā prasme niansēti atveidot vēsturisku figurālu tēlu raksturu ļāva Mirdzai Lukažai meistarīgi veikt vairāku senāko Rīgas dekoratīvās tēlniecības darbu kvalitatīvu kopiju izgatavošanu tajos gadījumos , kad to prasīja šo objektu pilnvērtīgas saglabāšanas nepieciešamība.

Kad valsts nozīmes pieminekļa - savulaik tēlnieka Augusta Folca veidotās strūklakas "Nimfa" svina oriģinālu Nacionālās Operas skvērā nācās nomainīt ar atlējumu bronzā, rotaļīgo figūru kopijas 1986. gadā nevainojami izpildīja Mirdza Lukaža. Tāpat 1978. gadā viņa bija veikusi Vērmanes parka strūklakas "Gadalaiki" atjaunošanu.

Melngalvju nama fasādei tēlniece izgatavoja viena no Augusta Folca darinātajiem būvplastikas elementiem - alegoriskās figūras "Vienprātība" rekonstrukciju. Restaurācijas procesā dažkārt notika sadarbība ar tēlnieku Genādiju Stepanovu. Jāatzīmē arī Mirdzas Lukažas darbs Brāļu kapu vārtu ģerboņa izveidē.

Gan tēlnieku rīkotajos pasākumos, gan tāpat satiekoties, allaž bija patīkami ar Mirdzu parunāties. Viņa bija labsirdīga, sirsnīga, atvērta jaunām, gandarījumu dāvājošām ierosmēm. Tēlnieces pēdējais ceļš vedīs viņu atpakaļ uz Durbi, kur vietējā baznīcā notiks izvadīšana. Sēru un skumju laikā apliecinām līdzjūtību tēlnieces tuviniekiem - meitai un dēlam, draugiem, kolēģiem un novadniekiem."