No Rīgas geto līdz Ņujorkas avangarda mākslas spicei. Dumpinieks Boriss Lurje
Foto: Boriss Lurje savā darbnīcā. Ap 1961. Foto: Sems Gudmens

Mākslas muzejā "Rīgas Birža" pirmo reizi Baltijas reģionā skatāma izstāde "Boriss Lurje un NO!art", kurā aplūkojami būtiskas 20. gadsimta vidus mākslas kustības dibinātāja Borisa Lurjes un viņa politiski un sociāli orientēto domubiedru-nonkonformistu darbi. Ar Rīgu mākslinieku vieno īpaša saikne – līdz Otrajam pasaules karam viņš ar savu ģimeni mita Latvijas galvaspilsētā, mācījās vācu ģimnāzijā un prata latviešu valodu. Savukārt atgriešanās Rīgā notika 1975. gadā – to viņš aprakstījis savos vēl nepublicētajos memuāros ar nosaukumu "In Riga".

Lurje piedzima 1924. gadā Ļeņingradā, Krievijā, izglītotā un izteikti kulturālā un inteliģentā ebreju kopienā, un jau agrā vecumā bija jaušami viņa mākslinieciskie talanti. 1925. gadā, bēgot no Staļina represijām, ģimene pārcēlās uz Rīgu, kur 1941. gadā nacisti 17 gadus veco Borisu un viņa tēvu apcietināja un ieslodzīja Rīgas geto. Nākamos četrus gadus līdz 1945. gadam viņi pavadīja geto un dažādās koncentrācijas nometnēs, tostarp "Lentas" darba nometnē, Salaspilī, Štuthofā un Būhenvaldes nometnes satelītvienībā Magdeburgā. Savukārt māti, māsu un vecmāmiņu nogalināja Rumbulas slaktiņā.

Šie zaudējumi, kā arī paša traumatiskā pieredze ieslodzījuma vietās neizbēgami atstāja uz mākslinieku dziļu iespaidu, ietekmējot viņa attīstību arīdzan mākslas jomā – holokausta sociālā un psiholoģiskā ietekme viņa mākslas darbos un rakstniecībā pēc kara bija dominējošās tēmas.

1945. gadā viņš tika brīvībā, taču vēl gadu palika Vācijā un darbojās ASV armijas Pretizlūkošanas dienestā. 1946. gadā Lurje kopā ar tēvu Eliju (Iļju) devās uz Ņujorku, kur viņš uzsāka mācības Mākslas studentu līgā (Art Student League), paralēli nododoties figurālajai glezniecībai, kurā attēloja nometnēs piedzīvoto. Savukārt Borisa tēvs tikmēr metās jaunajos iespēju ūdeņos, kļūstot par veiksmīgu Ņujorkas būvuzņēmēju un namīpašnieku. Starp zīmīgākajiem šī posma darbiem iekļaujamas gleznas "Atpakaļ no darba" (Back From Work) un "Izsaukšana koncentrācijas nometnē" (Roll Call in Concentration Camp), kuri ar saviem spokainajiem tēliem un sēpijas toņiem atgādina El Greko un Goijas darbus. Izceļama ir arī glezna "Ieiešana" (Entrance), kas ir drūms un bezcerīgs divu zonderkomandas biedru portretējums pie krematorijas.

Pēcāk Pikaso, de Kūninga, Poloka un citu abstraktā ekspresionisma pārstāvju ietekmē viņš aizvirzījās no izteikti figurālās glezniecības un četrdesmito gadu beigās un piecdesmito gadu sākumā darbojās vairākos atšķirīgos stilos. Gleznu ciklā "Sadalītās sievietes" (Dismembered Women) viņš "cīnījās" ar zaudētajām ģimenes sievietēm, savukārt sērijā "Taustāmās gleznas" (Feel Paintings) vēstīja par savu aizrautību ar amerikāņu liberālās sievišķības simboliem – burleskas dejotājām un pin-up meitenēm. Pie šīs tēmas viņš atgriezās arī septiņdesmito gadu sākumā, kad radīja jaudīgu plakātu kolāžu sēriju "Grūtie raksti" (Hard Writings), apvienojot izteikti pornogrāfiskus attēlus no žurnāliem ar tipogrāfijas elementiem.

Savukārt piecdesmito gadu beigās viņš sāka radīt vērienīgus un tehnikas ziņā sarežģītus darbus par savu kara laika pieredzi. Kopā ar domubiedriem Semu Gudmenu un Stenliju Fišeru viņš 1959. gadā nodibināja radikālu mākslas kustību "NO!art" kā pretmetu mākslas komercializācijas tendencei. Kā pats pēcāk atzinis, tas darīts "izmisuma dēļ", ko radīja gan situācija mākslas pasaulē, gan arī "parastajā" pasaulē. Šīs kustības pašpasludinātais mērķis bija panākt, ka mākslā atgriežas īstās dzīves subjekti, un tā nostājās opozīcijā divām tā laika populārākajām mākslas kustībām – abstraktajam ekspresionismam un popārtam, ko Lurje nevarēja ciest ne acu galā. Viņa izpratnē "īstā dzīve mākslā" nozīmēja tādu sarežģītu tēmu atspoguļošanu kā apspiestība, destrukcija, izvirtība, sekss, okupācija, koloniālisms, imperiālisms, rasisms un seksisms.

No Rīgas geto līdz Ņujorkas avangarda mākslas spicei. Dumpinieks Boriss Lurje
Foto: Boriss Lurje. Sajust ar sarkanu un melnu uzgleznoto NĒ. 1963. Plastikāts, akrils, 55,9x89 cm

Lurje bija nozīmīga figūra Ņujorkas Griničvilidžas mākslinieku rajona kļūšanā par pēckara alternatīvās kultūras centru. Lai arī pārsvarā 20. gadsimta piecdesmito un sešdesmito gadu Ņujorkas mākslas telpā dominēja vīrieši, tomēr Griničvilidža deva iespēju arī sievietēm. Tā bija atsperšanās vieta arī divām pēcāk slavenām māksliniecēm – Mišelai Stjuartei un Jajoi Kusamai, kuras piecdesmito gadu beigās no Japānas ar izstādēm ieradās Amerikā un pievienojās "NO!art" kustībai. No 1959. līdz 1964. gadam ar "NO!art" bija saistīti arī tādi pēcāk slaveni mākslinieki kā Elans Keprovs, Žans Žaks Lebels, Erro, Volfs Fostels un citi.

Viens no slavenākajiem un skaļākajiem Lurjes darbiem ir viņa 1959. gada "Dzelzceļa kolāža" (Railroad Collage) – pārstrādāta 1945. gada "Kravas mašīna. Ādolfa Hitlera asamblāža" (Flatcar Assemblage by Adolf Hitler), kas ir šausminoša fotogrāfija, kurā redzama ar līķiem piekrauta kravas automašīna Būhenvaldē. Viņš to papildināja ar izgriezumu no sieviešu žurnāla, kurā pievilcīga jauna sieviete redzama novelkam biksītes, atklājot kailu pēcpusi.

"Tas ir skaidrs NĒ šajos masveida JĀ plūdos," par Lurjes 1963. gada izstādi savā Ņujorkas galerijā sacīja Borisa Lurjes Mākslas fonda dibinātāja un prezidente Ģertrūde Staina, slavenās mākslas kolekcionāres un rakstnieces vārdamāsa, tolaik vēl jauna māksliniece un arīdzan kolekcionāre. "Borisa Lurjes darbs ir jaudīgs. Viņš jūt, ka ziloņkaula tornis nevar aizstāt patiesu iesaisti dzīvē; māksla ir ietekmēšanas un stimulēšanas instruments. Viņš nevēlas parunāt, viņš skaļi kliedz, lai ikviens saprastu."

Sarunā ar izstādes "Boriss Lurje un NO!art" kuratori Ivonnu Veiherti 2018. gada septembrī Staina atminējās, ka ar mākslinieku viņu iepazīstinājis kopējs draugs – rakstnieks un dzejnieks Elmers Klains: "Elmers kādu dienu pieminēja Borisu, un es teicu, ka esmu viņa darbu redzējusi izstādē un tas mani ir ļoti ieinteresējis. Borisam tajā laikā bija izstāde Milānā, Arturo Švarca galerijā (Arturo Schwarz's gallery). Elmers viņam aizrakstīja, un, kad viņš atgriezās Ņujorkā, mēs satikāmies. Mēs uzreiz sapratāmies un atvērām kopīgu galeriju. Viņš bija izcila un iejūtīga personība ar bagātu intelektu. Viņš saņēma finanšu līdzekļus no Vācijas Holokausta fonda kā holokaustā izdzīvojušais, un viņa tēvam piederēja daudzdzīvokļu īres nami. Boriss vienmēr dzīvoja kādā no apartamentiem, kuru tēvam neizdevās izīrēt. Ja dzīvokli izīrēja, Borisam bija jāmeklē cita vieta. Tā viņš dzīvoja no dienas dienā."

Lurjes provokatīvā maniere salīdzināt un nostatīt blakus pornogrāfiju un nacismu, pin-up modeles un līķu ratus, sieviešu dzimumorgānus un gāzes kameras radīja sašutuma un šoka viļņus. Viņa darbi piešķīra balsi nedefinējamai radniecībai starp seksu un sadismu, vēlmēm un vardarbību, baudu un mokām, mīlestību un nāvi. Viņa pieeja tika uzskatīta par pārmērīgu un labas gaumes robežas pārsniedzošu. Cilvēki mēdza dusmās pamest galeriju un pēcāk māksliniekam sūtīt nosodījuma vēstules.

"Es teiktu, ka viņi bija šokēti," 2005. gadā intervijā žurnālam "The Villager" atklāja pats mākslinieks. "Ja tu apvieno tādas galējības kā nāve vai trauma ar seksuālu aspektu, tas šokē arī mūsdienās. Citiem vārdiem – ja tu izmanto pin-up meitenes, lai komentētu nopietnas lietas, tas mulsina. Cilvēks ar stereotipisku domāšanu uz šādu daļēju pornogrāfiju var reaģēt ļoti naidīgi."

Arī lielākā daļa tā laika mākslas kritiķu un kuratoru Lurjes un "NO!art" kustību noraidīja, taču viņa balsi tas neapklusināja. Kā apgalvoja viņš pats: "Mākslas tirgus nav nekas cits kā lēta izprieca. Pastāv skaidri noteikta piramīda, kura jāievēro tiem dalībniekiem, kuri vēlas no tā gūt labumu, – protams, ja vien cilvēkam ir ļauts piedalīties."

Sešdesmitajos gados viņš turpināja pievērsties holokausta rēga izpētei, savukārt 1964. gadā radīja skulptūru "Nāves skulptūra" (Death Sculpture), kas bija nepieciešama, lai tiktu galā ar tēva pēkšņo nāvi. Tajā atveidotas sintētiskajos sveķos sastingušas vistu galvas, "ieskandinot" līdzīgā stilistikā Damjena Hērsta pēc vairāk nekā 20 gadiem gadiem tapušo formalīnā peldošo haizivi. "Es vēlējos iekapsulēt nāvi, un vistu galvas bija vienīgā viegli pieejamā lieta," viņš toreiz skaidroja medijiem.

Lurje nomira 2008. gadā 83 gadu vecumā Ņujorkā no nieru mazspējas, vien dažas dienas pēc pārciesta insulta, un ir apglabāts Haifā, Izraēlā.

Izstādi "Rīgas Biržā" ar Borisa Lurjes Mākslas fonda (Boris Lurie Art Foundation) Ņujorkā atbalstu veidojusi kuratore Ivonna Veiherte, un tā būs aplūkojama līdz 10. martam. Tajā akcentēts laika posms no 1959. līdz 1964. gadam – tas ir periods, kad "NO!art" aktivitātes aizsākās, notika grupas pamatsastāvā un bija visjaudīgākās.

Source

Tags

Holokausts Lasāmgabali Mākslas muzejs Rīgas birža
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form