Pilnīgs čau! Slavenākais 'latviešu itālis' – gleznotājs Niklāvs Strunke
Foto: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Privātkolekcija

No 30. jūnija līdz 9. septembrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 4. stāva zālēs aplūkojama izstāde "Ciao! Niklāvs Strunke Itālijā. 20. gadsimta 20. gadi", kas ieskandina nākamgad svinamo ekscentriskā mākslinieka 125 gadu jubileju. Izstādē eksponēti gan nu jau par ikonām kļuvuši Strunkes darbi, tostarp Latvijas Kultūras kanonā iekļautā glezna "Cilvēks, kas ieiet istabā" (1927), gan arī plašākas publikas acīm iepriekš neredzēti veikumi. Tāpat izstādē aplūkojamas fotogrāfijas, vēstules, grāmatas un periodikas izdevumi, kas ļauj ne tikai apzināt Strunkes Itālijā pavadīto laiku, bet arī sniedz kaut nelielu ieskatu viņa daudzšķautņainajā un neparastajā personībā.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Kā atklāj izstādes kuratore LNMM Kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas vadītāja un glezniecības kolekcijas glabātāja Aija Brasliņa, 35 no vairāk nekā 100 aplūkojamiem priekšmetiem ir speciāli restaurēti un konservēti tieši šīs izstādes vajadzībām – gan LNMM krājumā esošie, gan no LU Akadēmiskās bibliotēkas krājuma, kas kopā ar Rakstniecības un mūzikas muzeja materiāliem ir galvenie izstādes resursi. Savukārt par iespēju skatīt Latvijā iepriekš neredzētus darbus jāpateicas Niklāva Strunkes mazmeitai Lailai Strunkei. Izstādē eksponēti arīdzan darbi no Zuzānu kolekcijas un atsevišķām citām privātkolekcijām.

Kas bija Niklāvs Strunke? Un kāpēc Latvijas mākslas vēsturē viņa vārds godināms jo īpaši?

Gleznotājs, ilustrators un scenogrāfs Niklāvs Strunke piedzima 1894. gada 6. oktobrī Gostiņinā, Polijā, Krievijas impērijas armijas apakšvirsnieka un skolotājas ģimenē. Pēc vecāku šķiršanās viņš kādu laiku kopā ar brāli Jāni dzīvoja pie tēva, taču 1903. gadā abi tika nogādāti Valmierā pie tēvamāsas. Jau no bērnības Niklāvs bija īstens nemiera gars, kuram labprātāk patika nodoties dažādām delverībām, nevis mācībām skolā, lai arī zēns bija apveltīts ar asu skatu un prātu. Jau agrā vecumā viņš izrādīja savu savdabīgo un gana nevaldāmo raksturu, vēlēdamies pievērst sev uzmanību.

Viņu allaž saistījuši arī neparasti cilvēki, un viens no tādiem, kas viņa dzīvē atstāja neizdzēšamas pēdas, bija mākslinieks un skolotājs Teodors Ūders, kuru Strunke sastapa 11 gadu vecumā. Tieši viņš bija iemesls, kāpēc Strunke nolēma pievērsties glezniecībai, – par saviem iekrājumiem iegādājies krāsu pulveri, puspudeli pernicas un otu, viņš pievērsās saviem pirmajiem mākslinieciskajiem eksperimentiem. Tiesa, tos neatzina tēvamāsa Karlīna un sadedzināja plītī, bet jauno censoni tas nebūt neatturēja mēģināt vēlreiz. Nepadošanās un spīts – svarīgas Strunkes rakstura iezīmes.

Pēc Liepiņa proģimnāzijas absolvēšanas 15 gadu vecumā viņš devās uz Pēterpili skoloties mākslā. Kompozīciju viņam pasniedza izcilais krievu gleznotājs un domātājs Nikolajs Rērihs, grafiku Strunke apguva pie Ivana Biļibina, savukārt portreta māksla tika apgūta pie Pāvela Naumova. Par to, ka viņam bijusi iespēja smelties zināšanas no tik izciliem meistariem, Strunke vienmēr bijis ļoti lepns, monogrāfijā "Niklāvs Strunke. Versija par Palmēnu Klāvu" raksta Dzintra Andrušaite.

Pēterpils periodā Strunke aizrautīgi apguva moderno mākslu, iemēģinot roku kubismā. Te talkā nāca vēl viens nozīmīgs viņa dzīves mākslinieks – Mihails Bernšteins. Tāpat liela loma Strunkes daiļrades attīstībā bija grupējumam "Мир искусства" ("Mākslas pasaule"), kas padziļināti pievērsās dažādiem kultūras novirzieniem, izplatot augstvērtīgas mākslinieciskas nostādnes.

Pēc ierašanās Rīgā 1913. gadā, skološanās Jūlija Madernieka studijā un pēcāk atgriešanās Pēterburgā, kur viņš papildināja zināšanas Pēterburgas Mākslas akadēmijas darbnīcā, 1915. gadā Strunke brīvprātīgi iestājās 6. latviešu strēlnieku pulka jātnieku izlūku nodaļā. Pēc kara viņš atgriezās Rīgā un no jauna pievērsās mākslai, kopā ar domubiedriem Jēkabu Kazaku, Romanu Sutu, Oto Skulmi, Voldemāru Toni un Konrādu Ubānu nodibināja Ekspresionistu grupu, kas vēlāk pārtapa par franciski ievirzīto Rīgas mākslinieku grupu.

"Laiks, kad dzima jaunā Latvijas valsts, bija bagātu ideju laiks arī radošās domas izpausmē. Jauni bija paši mākslinieki un dzejnieki, ar slavu un mantu neapauguši, dzīvē nenostabilizējušies, bet ar lielu pārliecību, ka viņu māksla, jauno formu meklējumi līdzēs pārveidot pasauli. Valstij nostabilizējoties, jaunās mākslinieciskās izpausmes guva atbalsi visa veida mākslās un kultūras izpausmēs. Tolaik Latvijā ir tik daudz oriģinālu personību, kas valdzina ar savu šarmu vēl šodien, – Kārlis Padegs, Eriks Ādamsons, Austra Skujiņa, Kārlis Hamsters, Biruta Skujeniece," raksta Dzintra Andrušaite.

Tā bija paaudze, kas piedzīvojusi karu un nabadzību, karsti ticēja gan jaunas valsts nākotnei, gan savām (mākslinieciskajām) spējām to ietekmēt. Uz šāda varonīga patosa viļņa tad arīdzan notika radošās metamorfozes. "Strunke ilustrē laikmeta situāciju, kad līdzās pastāv un mijiedarbojas šķietami pretējas stilistiskas ievirzes. Katrs no tā laika latviešu modernistiem, starp kuriem bija Jāzeps Grosvalds, Jēkabs Kazaks, Romans Suta un arī Niklāvs Strunke, to paņem un izmanto savā veidā," skaidro Aija Brasliņa. Tiesa, ne jau visi latviešu modernistu izpausmes uzreiz spēja saprast un novērtēt – pārsvarā viņiem bija piekritēju loks inteliģences aprindās un leģendārā mākslinieku kafejnīcas "Sukubs" apmeklētāju vidū.

1921. gadā Strunke par sievu apņēma 21 gadu veco teoloģijas studenti Dori Olgu Āboliņu, kas par augumā nelielo, allaž nedaudz izspūrušo un pēc skata viegli apdilušo Strunki bija galvas tiesu garāka. Abi iekārtojās uz dzīvi Mārstaļu ielā 1, toreizējā Aleksandra Groseta spiestuves nama augšstāvā, kas kalpoja gan par Strunkes darbnīcu, gan ģimenes mājokli. Pēc dabas stingrā, prasīgā un praktiskā Olga, kuru mākslinieks mīļvārdiņā dēvēja par Jakuci, pēcāk Strunkem dzemdēja trīs bērnus – dēlu Ali (1925), meitu Zanzu (1928) un pastarīti Lari (1931), kas gāja tēva pēdās un arī kļuva par ievērojamu gleznotāju.

Tiesa, ilgi Strunke mierā nosēdēt vis nevarēja, tāpēc 1923. gadā, saņēmis Kultūras fonda stipendiju, devās studēt uz Berlīni, kur pievērsās futūrismam. Tajā pašā gadā viņš uz īsu brīdi atgriezās, lai oktobrī jau atkal dotos tālāk – šoreiz uz Romu. Tur viņš iepazinās ar slaveno futūrisma gleznotāju un scenogrāfu Enriko Prampolīni, futūrisma līderi Filipo Tommazo Marineti un futūrisma mākslinieku Ivo Panadži. Pēdējais no viņiem kļuva par tuvu Strunkes draugu, un viņš Panadži iemūžināja arī gleznā, kas nu aplūkojama izstādē "Ciao! Niklāvs Strunke Itālijā. 20. gadsimta 20. gadi".

Itālijā Strunke pavadīja laikaposmu no 1923. līdz 1927. gadam, pa vidu 1925. gadā aizbraucot uz Rīgu, jo piedzima viņa pirmais dēls Ali. Būdams Itālijā, viņš kopā ar rakstnieku Linardu Laicenu kājām apceļoja Sorento un Neapoles piekrasti. Tiesa, Romu viņš drīz vien pameta, jo slimīgajam Strunkem ārsti ieteica labāk doties uz Kapri un baudīt salas dziedniecisko gaisu. Arī tur nebūt ne introvertais latvietis ātri vien iemantoja labvēlību vietējo acīs, sapazīstoties ne tikai ar Kapri mēru, bet arī izcilo zviedru ārstu un rakstnieku Akselu Munti. Kapri salā Strunke nodevās "balto kubu arhitektūras" glezniecībai, ko iemīlēja gluži tāpat kā Vecpiebalgas rijas. Šī posma darbi arī ir apskatāmi izstādē.

Lai arī Kultūras fonds Strunkem vairākkārt piešķīra līdzekļus, ar to tomēr dzīvošanai bija par maz, tāpēc visu Itālijā pavadīto laiku paralēli glezniecībai viņš nodarbojās arī ar grāmatu ilustrēšanu un zīmēja scenogrāfijas metus teātriem Latvijā. Viņš pats izteicies, ka tieši Itālijā tapušas vislatviskākās ilustrācijas. Un neba nu bez iemesla – lai arī Itāliju Strunke pēcāk dēvēja par savu otro dzimteni un tur atgriezās vēlreiz, tomēr viņš atzina, ka Latvija ir "visskaistākā un bagātākā pasaku zeme pasaulē". "Ja gribi, draugs, īsti mīlēt savu dzimteni, tad aizbrauc svešumā. Pat skaistajā Kapri salā es redzēju, ka man skaistākas zemes par savējo nav," Strunke rakstīja savās esejās "Mana Itālija". Par šīm esejām Anšlavs Eglītis izteicies, ka tās ir labākais, kas latviešu literatūrā par Itāliju pieejams.

Itālijā viņš pamanījās radīt ilustrācijas latviešu literatūras "zelta fondam" – Kārļa Skalbes, Raiņa, Antona Austriņa, Aspazijas, Aleksandra Čaka, kā arī citu literātu darbiem. Pēdējais Strunki uzskatīja par labāko pasaku ilustratoru uz zemes, un par ilustrācijām Čaka poēmai "Umurkumurs" 1933. gadā Niklāvam Strunkem piešķīra Kultūras fonda godalgu.

Žurnāla "Atpūta" 1940. gada 23. februāra numurā Čaks savā apcerējumā "Apskaužams cilvēks" raksta: "Viņa Itālijas raglana mētelis plīv gaisā, lielo cepuri apbrīno telpa, un sauso, mūkam līdzīgo iegareno seju noslēdz kupls sirmu matu krūms, kas apgriezts un veidots tā, ka tam piemīt seno florentiniešu matu kārtojumu pazīmes, pareizticīgo mācītāju un mūsu latviešu senču. Kaut kas mistisks slēpjas Struņķa matu kupolā, un kaut kas mistisks un naivi neikdienišķs piemīt visā mākslinieka būtībā. Blakus aizliegtam un skarbam viņā bieži pamostas sentiments, blakus trakam, izmisīgam kliedzienam – kluss čuksts un pazemība. Niklāvs Struņķis skrien, rokā viņam lapiņa, kurā sarakstītas visas veicamās darīšanas. Ieraugot pazīstamu, mākslinieks nokliedz "čau!", piemetina vēl kādu mīļu un sulīgu vārdu un atkal tek tālāk. Šo savu mūžīgo kustēšanu viņš pavada ar nepārtrauktu klepu un papirosu kūpināšanu."

Gluži kā Hemingvejam populāros avotos mēdz piedēvēt "čau" ieviešanu angļu valodā divdesmito gadu beigās ar romānu "Ardievas ieročiem", tā Strunkem piedēvē "čau" ieviešanu Rīgas ļaužu valodās. "Kad Strunke bija labā omā, "čau" skanēja kā granātas sprādziens, taču bija dienas, kad "čau" ir tikai nočaukstējis," stāsta Aija Brasliņa. Tas tāpēc, ka Strunke bija izteikts garastāvokļa cilvēks – impulsīvs, temperamentīgs, viņa runa bija piebārstīta ar piparotiem teicieniem, turklāt viņš arī stostījās. Labi, ka blakus allaž bija viņa pragmatiskais sargeņģelis Olga, kas savu bohēmisko vīru spēja paglābt kā no aizsēdēšanās krogā, tā no nejauši kabatā iebāztas aizpīpētas cigaretes. Ar savu kolorīto iedabu Strunke kļuva par prototipu māksliniekam Iksenam Jāņa Jaunsudrabiņa romānā "Kapri".

Pilnīgs čau! Slavenākais 'latviešu itālis' – gleznotājs Niklāvs Strunke
Foto: Niklāvs Strunke savā darbnīcā Romā. 1924. Fotogrāfs nezināms. Privātā krājumā

Uzreiz pēc atgriešanās 1927. gadā viņš saņēma Kultūras fonda godalgu par ilustrācijām "Tūkstoš un vienas nakts pasakām" un ar tikpat lielu entuziasmu, kā iepriekš apceļoja saulaino Itāliju, nodevās Latvijas novadu apstaigāšanai. Jo īpaši māksliniekam tuva bija Latgale. Strunke jūsmoja par tautas mākslu un kolekcionēja māla pīlītes un svilpauniekus – to viņam bijis ap trim simtiem.

"Darbā piekusis, viņš atsēdās uz savas koka lāviņas un aizdomājies pūta kādā svilpauniekā. Olga, atgriezusies no darba, dzirdēja tik skumji aizsmakušos pīkstienus un saprata, ka Niklāvs noguris un jāvāra stipra kafija. Drīz sāksies vakara cēliens, kad, beiguši darbu redakcijās, ieradīsies draugi, lai smeltos optimismu un dzīvesprieku, stāstīs jaunumus, līdz pēc izrādes teātrī nāks Anta Klints. Vārot kafiju un sildot Niklāvam laikus sagatavotās pusdienas, Olga nojauta, kas dienā piedzīvots. Pazīdama katras pīlītes balsi, viņa atcerējās to izskatu un zināja, kura kādam noskaņojumam," savā pētījumā raksta Dzintra Andrušaite.

Lai arī šķietami "pa gaisiem", tomēr par slavenāko "latviešu itāli" dēvētais Strunke lieliski prata bohēmu un bagātīgu socializēšanos sabalansēt ar produktīvu un mākslinieciski augstvērtīgu darbu – tā, ka necieta ne pirmais, ne pēdējais. Pirms došanās bēgļu gaitās 1944. gadā Strunke pamanījās nodibināt pats savu porcelāna apgleznošanas darbnīcu "Ripors", strādāt par māksliniecisko konsultantu grāmatu apgādā "Valters un Rapa", kopā ar Ansi Cīruli un Romanu Sutu darboties Kuzņecova porcelāna fabrikā un saņemt Itālijas Kroņa ordeni.

Tiesa, došanās bēgļu gaitās Strunki piespieda pamest Rīgas darbnīcā visu, kas vairāk nekā 30 gados bija sastrādāts un uzkrāts, – gan mākslas darbus, gan mēbeles un senlietas, gan grāmatas, unikālus traukus un retus tautas amatniecības darinājumus. Līdzi paņēma tikai steigā no rāmjiem izrautos apgleznotos audeklus, cik vien katrs ģimenes loceklis spēja nest. Kopskaitā Gotlandē nogādāti 70 akvareļi un 40 gleznas. Niklāva Strunkes jaunākais dēls Laris Strunke atminas, ka "visa darbnīca un viss dzīvoklis tika atstāts taisni tāds, kāds tas bija. Es jau nezinu, kas īrēja pēc tam to. Un kur visas lietas, visi darbi pazuda". Viņš gan pēcāk nav nekad dzirdējis, ka vecāki gaustos par Rīgā palikušo iedzīvi, jo droši vien saprata, ka atgūt to vairs nekad nebūs iespējams, savā grāmatā "Rīgas dzīvokļu "likumīgā" izlaupīšana. 1944–1949" raksta mākslas zinātnieks Jānis Kalnačs.

Uzsākot dzīvi Zviedrijā, par savu galveno uzdevumu un pienākumu Strunke izvirzīja savas tautas ciešanu ceļa iemūžināšanu mākslā, jo īpaši pievēršoties bēgļu tematikai. Viņš bija viens no Zviedrijas latviešu biedrības dibināšanas iniciatoriem, uzrakstīja uzsaukumu "Latviešu gleznotājiem trimdā" un uzsāka darbu pie Raiņa kopoto rakstu ilustrācijām un mākslinieciskā noformējuma, par ko pēcāk saņēma Raiņa un Aspazijas fonda godalgu.

Kad dzīve Stokholmā bija stabilizējusies, bet Strunkes veselības stāvoklis arvien uzstājīgāk paģērēja klimata maiņu, viņi kopā ar Olgu 1955. gadā devās uz Itāliju. Ja nav iespējams atgūt Latviju, tad Strunke vēlējās atgūt vismaz savu otro dzimteni – Itāliju.

Kā savā monogrāfijā raksta Dzintra Andrušaite, Strunke savā radošajā darbībā vadījās pēc intuīcijas: "Savu kompozīciju es būvēju konstruktīvi, bet tā nav loģiska no mana viedokļa, bet Svētā gara augstākā matemātika, kurai pamatā ir pati intuīcija. Mans domāšanas veids ir sarežģīts – es galvenā kārtā varu domāt tad, kad man ir ota rokās. Tamdēļ man arī ir draugos kā Don Kihots, tā arī Sv. Francisks un, protams, konstruktīvais Dante," viņš rakstījis savās piezīmēs.

"Vairāk par visiem viņš mīl Asīzes Francisku. Viņu valdzina šis ideāls – absolūtā saskaņa ar sevi un pasauli. Šī netveramā substance viņam sakausē mākslu un reliģiju, tā piesātina ikvienu viņa mākslas darbu. Niklāvs Strunke ir atdevis sevi mākslai bez atlikuma. Viņam piederēja šīs valstības atslēgas," Strunkes aizrautību skaidrojusi sieva Olga.

Niklāvs Strunke nomira 1966. gadā Romā, un viņu apglabāja Testačo kapsētā (Mūžīgās pilsētas protestantu kapsētā), kur atdusas daudzi pasaulslaveni radošie dižgari un domātāji, tostarp arī angļu dzejnieki Džons Kītss un Persijs Bišs Šellijs, Gētes dēls Augusts fon Gēte un vācu gleznotājs Hanss fon Marē. Strunkes kapakmeni, ko izgatavoja viņa jaunākais dēls Laris, rotā uzraksts latviešu valodā "Māksla ir mūžīga", bet viņa nāves dienā Vatikāna radio pārraidīja Strunkes rakstītās pārdomas par latviešu mākslinieka sūtību un pienākumu trimdā.

"Neviens latviešu gleznotājs nav tik dedzīgi centies pēc pilnības savā mākslā. Strunke grib iegūt nekļūdīgu roku un spēku, lai ļautu ne tikvien sevi laikam virzīt, bet lai virzītu laikmetu pats," tā mākslinieku raksturojis rakstnieks Edvarts Virza.

Tags

Lasāmgabali Latvijas Nacionālais mākslas muzejs Niklāvs Strunke
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form