Fotografēšana ir kļuvusi par neatņemamu mūsu dzīves sastāvdaļu, tāpēc grūti noticēt, ka pagājuši tikai 180 gadi kopš atklāts fotofiksācijas process. Tikpat neiespējami iedomāties arī to, ka kaut viena pasaules muzeja krājuma uzskaite notikusi bez mākslas darbu fotogrāfijām. Kā liecina fotogrāfijas vēsture, mākslas darbi bija paši pirmie priekšmeti, ko iemūžināja fotogrāfi Žozefs Nisefors Njepss (Joseph Nicéphore Niépce, 1765–1833), Luiss Dagērs (Louis Daguerre, 1787–1851), Ipolits Bajārs (Hippolyte Bayard, 1801–1887) un Viljams Fokss Talbots (William Fox Talbot, 1800–1877).
Fotogrāfijas pirmajās divās desmitgadēs mākslas darbu fotografēšana jeb reproducēšana tika uzskatīta par vienu no pašiem perspektīvākajiem nozares tālākas attīstības virzieniem. Ja visus iepriekšējos gadsimtus mākslinieki, rakstnieki, pētnieki, pedagogi, ceļotāji, mākslas mīļotāji dokumentēja sev nepieciešamo informāciju, darinot skices, zīmējumus vai gravīras, tad fotogrāfijas procesa atklāšana radikāli mainīja situāciju. Fotoaparāts ļāva iemūžināt apkārtējo pasauli, tai skaitā mākslas darbus, ar daudz lielāku, gluži pārsteidzošu precizitāti. Turklāt fotogrāfijā tika skrupulozi atspoguļots ne tikai rezultāts – mākslas darbs, bet arī ļoti ātri sabiedrība secināja, ka attēls, fotogrāfam fiksējot priekšmetu tuvplānā, mainot fotografēšanas rakursus un apgaismojumu, var pastāstīt par autora attieksmi pret savu veikumu, tādējādi ļaujot sekot radošajam procesam, it kā vērot mākslas darba tapšanas gaitu.
Jau ap 1850. gadu fotogrāfija piesaistīja aizvien vairāk mākslas vēsturnieku un muzeju speciālistu uzmanību. Sākās dažādu arhitektūras pieminekļu un mākslas darbu masveida fotografēšana. Radās vesela virkne darbnīcu, kas nodarbojās vispirms ar eksponātu fotografēšanu Eiropas muzejos un pēc tam ar liela izmēra fotoreprodukciju izgatavošanu skolu, bibliotēku, muzeju, mākslinieku un mākslas mīļotāju vajadzībām. Ar fotoattēla palīdzību ikviens sabiedrības loceklis varēja iepazīt mākslas darbu pat tad, kad tā apskate klātienē nebija iespējama.
19. gadsimta sākumā bija pavisam citi estētiskie kritēriji – valdīja neapstrīdams antīkās un renesanses mākslas kults, tāpēc jo īpaši antīko skulptūru fotoattēli ļāva stiprināt klasiskās mākslas ideālu, fotogrāfijai garantējot "augstās" mākslas statusu. Ja iepriekš mākslas darbu uzņēmumi tika uzskatīti vienīgi par mākslinieku un mākslas mīļotāju palīglīdzekli apmācību procesā vai arī kalpoja muzeja kolekciju popularizācijai, tad šodien situācija ir būtiski mainījusies.
19. gadsimta fotogrāfijas tagad tiek uztvertas kā nozīmīgi mākslas darbi, kas dod iespēju apbrīnot to izcilo kvalitāti un spriest par fotografēšanas principiem. Tā ir svarīga, bet Latvijā maz apzināta un pētīta lappuse fotogrāfijas vēsturē. Par to liecina fakts, ka Latvijas Nacionālā mākslas muzeja bibliotēkas krājumā esošā mākslas darbu fotoreprodukciju kolekcija vienkopus atsevišķā izstādē tiek eksponēta pirmo reizi. Apmeklētāji varēs iepazīties ar vairāk nekā 30 lielformāta mākslas darbu fotogrāfijām, kas izgatavotas 19. gadsimta 60.–90. gados vadošajās tālaika Eiropas fotodarbnīcās "Alinari Fratelli", "Giacomo Brogi", Berlīnes Fotogrāfu biedrības izdevniecībā un vairākās citās.
Izstādi papildina vēl viens 19. gadsimta mākslas darbu reproducēšanas piemērs – sīktēlniecības nolējumi ģipsī.
