Arī šogad nominētajā izstādē "Dejorgāns / Tanzorgan" Deičmane pievēršas cilvēku iekšējām norisēm un traumatisku vēstures notikumu atstātajiem nospiedumiem tajās, proti, māksliniece iztirzā 90. gadu skaudro realitāti nelielā lauku ciematiņā un cilvēka spēju tajā izdzīvot. Kā nomināciju balvai pamato "Purvīša balvas" ekspertu darba grupas locekle Līna Birzaka-Priekule: "[..] Izstādē apvienojas gleznieciski, performatīvi, skaņu un objektu mākslas izteiksmes mediji, kas rada imersīvu pieredzi skatītājam, telpas burtiski iesūc un nelaiž vaļā. Ikkatrs no izteiksmes līdzekļiem rūpīgi izvēlēts un attēlo konkrētā objekta ideju. Uzskatu, ka nomināciju pamato mākslinieces spēja radīt vienlaikus intīmu un ievelkošu, kā arī eksistenciālu pieredzes telpu, varētu teikt, ka izstādei piemīt kas terapeitisks". Tieši radot šīs "telpas" – unikālus mikrokosmus, kas reflektē par mākslinieces iekšējās un ārējās pasaules norisēm, Deičmane īsteno, kā pati izsakās – "savas vietas meklējumus, savas ideālās pasaules zīmēšanu, tajā iegrimšanu un pazušanu".
Ko īsti nozīmē izstādes nosaukums?
Tas ir izdomāts nosaukums, kas sastāv no vārdiem "dejot" un "orgāns". Vācu valodā tas skan kā Tanzorgan, un man personiski patīk labāk. Vācieši jau sen ir lieli meistari vārdu (un līdz ar to arī sajūtu un domu) savienojumu darināšanā. Ar šo vārdu savienojumu es izgudroju it kā jaunu orgānu cilvēka ķermenī, kas glabā dzīvesprieku un liek dejot. Pastiprinātu uzmanību es pievēršu tieši iekšējam ķermenim, kas ļauj sasniegt to pakāpi un savdabīgo stāvokli, kurā pasaule saplūst ar neredzamo.
Izstādes pamatā ir tava interese pievērsties mākslai (iz)dzīvot. Par kādu (iz)dzīvošanas izpratnes veidu tu runā?
Pirms radu kaut ko vizuālu, es veicu izpētes darbu vairāku gadu garumā. Tas vienmēr ir vairāk maratons nekā sprints. Sākotnēji ir intereses iedīglis, kuram ļauju augt visos virzienos. Šajā gadījumā pievienojās arī personiskā pieredze.
Šīs izstādes kontekstā nozīmīga bija Viktora Frankla grāmata "Izdzīvošanas māksla" (Man's Search for Meaning), kurā viņš apraksta savu pieredzi koncentrācijas nometnē. Pēc tās pievērsos Besela van der Kolka pēctraumatiskā stresa traucējumiem veltītajam darbam "Ķermenis atceras visu" (The Body Keeps the Score). Pēc teorijas, skarbi sakot, sekoja manas izpētes praktiskā daļa. Sākās Covid-19 pandēmija, kurā es ļoti smagi saslimu. Šajā gadījumā runa patiešām bija par cīņu starp dzīvību un nāvi.
Izstādē gan nevēlējos šo visu paust tiešā veidā, tāpēc sāku domāt par to, kas bija tie paši pirmie soļi, kad es sāku izprast manis pašas izdzīvošanas veidu.
Kas kalpoja par šīs izstādes "izejmateriālu"?
No vienas puses – izstādē ir šī izdoma, pasakas un brīnumi, kas tajā vecumā ir pa īstam un reāli. No vizuālā viedokļa ekspozīcija ir krāsaina, priecīga un ar labām beigām. No otras puses, tajā es runāju par vardarbību pret bērniem, vardarbību savā starpā, par pieaugušo vienaldzību un līdzgaitnieku izlikšanos notiekošo neredzam (tas nāk no padomju laikā iesētajām bailēm būt iesaistītam vai zināt vairāk, nekā ir vajadzīgs).
Tāpat izstādē līdzās sapuvušam pāridarījumam un izdzīvošanai parādās jau cita veida dziņas. Ienāk krāsas, jaunie mūzikas gabali... Kakofoniskais mūzikas pavadījums raksturo tā laika intensitāti un tajā pašā laikā runā par vardarbību pusaudžu vidū, kas nereti notika diskotēkās vai krūmos; disko gabali atskan fonā (skaņas autore Linda Leimane).
Izstāde nav kā ļaunā un labā dalījums. Es vēlējos vērst uzmanību uz lietām, kas eksistē arī šodien. Vēlējos norādīt uz līdzjūtības un empātijas nepieciešamību.
Traumatiskā pieredze cilvēkam seko visu dzīvi līdz apzinātam brīdim, kad tā tiek izstrādāta. Arī Viktors Frankls runā par to, ka nav jau tādu lietu, kas cilvēku spētu iznīcināt. Patiesībā neviens tā pa īstam mums pāri nodarīt nevar.
Kāds būtu tavs personiskais mūsdienu pasaules aculiecinieces ziņojums un nākotnes redzējums?
Man šķiet, ka ciešanas aizvien augs tur, kur cilvēki turēsies pie varas, pie naudas un lepnuma. Tam visam vairs īsti nav nozīmes – pārmaiņas acīmredzami notiek; un ir jāsaprot, ka ne viss ir mūsu varā. Kā jau es arī savā darbā simboliski minēju – tikai garīgam spēkam, izglītotībai un sapratnei ir lielākais spēks. Un vairāk ir jābūt pateicīgiem par to, kas jau ir.
Šobrīd es redzu neiejūtīgas, pat nejūtīgas un ārkārtīgi rūgtas dvēseles, kas vainu meklē citos nevis ir gatavas ielūkoties sevī. Taču nebūs cita glābiņa kā vien sevis izzināšanā un citu pieņemšanā.
Man ļoti gribētos cilvēkus aicināt būt līdzjūtīgiem vienam pret otru. Mēģināt izprast arī pāridarījumu. Būt iecietīgiem un pieņemt katra dažādību un īpašo dabu, jo arī divus vienādus akmeņus pie jūras neatradīsi.
Vai ir kas tāds, ko nākas atzīt, ka esi upurējusi, lai varētu nodarboties ar mākslu?
Ja es laukos kādu cilvēku uzaicinātu uz mākslas izstādi, visdrīzāk es saņemtu atbildi, ka tādām lietām nav laika – ir lauks jāuzar, jo no kaut kā taču ir jāpārtiek. Manā gadījumā, simboliski runājot, jāatzīst, ka šad tad nākas atteikties no kādas siltas maltītes. Valsts nesakārtotības (lai gan "valsts" esam mēs paši) un Latvijas mākslas tirgus neesamības apstākļos bieži vien mākslinieks ir tas, kuram samaksāts tiek ļoti maz vai netiek samaksāts nemaz. Sanāk, ka upurēšanās ir komforta ziņā, jo, lai uztaisītu izstādi un investētu darba realizācijā, māksliniekam nereti nākas strādāt vairākos darbos, uztraukties par īres samaksāšanu un atteikties pat no kāda nepieciešama sadzīviska pirkuma. Vēl īpatnēji ir tas, ka Latvijā sētnieks saņem vairāk nekā pasniedzējs Mākslas akadēmijā. Man nav ne mazāko iebildumu, ka sētnieks saņem vairāk, taču, lai kļūtu par akadēmijas pasniedzēju, ir jāapgūst vairākas augstākās izglītības un jāatrod nauda vismaz desmit biksēm, ko skolās un augstskolās nosēdēt un nodeldēt.
Man bieži nācies domāt par to, ko arheologi atradīs šīs valsts teritorijas izrakumos. Pēc arheoloģiskajiem izrakumiem var spriest par sava laika kultūras uzplaukumu, savukārt kultūras uzplaukums liecina par valsts labklājību. Diez vai liecības, kas tiktu atraktas, liecinātu par sakārtotību un labklājību.
Vai ir kāds jautājums attiecībā uz mākslu (kopumā un pašas radīto), uz kuru tu nespēj atbildēt?
Man tāds noteikti ir, un domāju, ka tas pastāvēs visa mūža garumā. Ir tāda zviedru māksliniece Hilma af Klinta (1862-1944) – abstraktās mākslas celmlauze, kura interesējās par okultajām zinātnēm un visu to, kas sniedzas tālāk par mūsu materiālo pasauli. Un cita starpā viņa gleznoja. Savus darbus mūža garuma māksliniece slēpa – patiesībā slēpa savus pētījumus. Šeit kaut kādā veidā es saredzu līdzību ar sevi. Arī mani vienmēr ir interesējuši atklājumi, zinātne, fizika, kosmosa izpēte, arheoloģija, astroloģija, laiks un tā dimensijas, mistika un neredzamā jeb neatklātā pasaule. Man ir stipra sajūta, ka es kaut ko atklāšu. Tās lietas prasa laiku, bet atklājums noteikti būs. Atbilde nāks. Vai pilnīga? To es nevaru zināt.
Kas bijis pēdējais mākslas darbs (izstāde, filma, u.tml.), kas atstājusi uz tevi lielu iespaidu?
Laikam tomēr tas būs kaut kas no "u.tml." Tas bija sapnis, kurā es dejoju ar Deividu Boviju, un no kura es guvu ārkārtīgi lielu iedvesmu. No brīža, kad es redzēju, cik iedvesmojoša var būt deja ar Boviju, un cik liels spēks ir cilvēka aizrautībai un radošumam – uz mani iespaidu var atstāt teju jebkas.
Ko tev nozīmē būt nominētai "Purvīša balvai"?
Būt nominētais "Purvīša balvai" man ir liels prieks un pagodinājums, jo esmu starp tiem, kas, manuprāt, ir pasaules līmeņa mākslinieki – Daiga Grantiņa, Evita Vasiļjeva, Kaspars Groševs, Kristaps Epners, Darja Meļņikova. Visi viņi ir ļoti jaudīgi. Man ir patīkami būt starp viņiem kā atskaites punktā, no kura pašai saprast, kur atrodos.
Mani priecē starptautiskās žūrijas klātbūtne. Viņi spēj saredzēt kaut ko tādu, kas varbūt nav saistīts ar mentalitāti un teritoriju, kurā darbs tiek radīts. Man šķiet vērtīgi, ka darbam tiek atrastas vēl arī citas nozīmes. Šī iespēja aprunāties par savu darbu ar profesionāļiem man dos to sajūtu, ka darba process ir noslēgts.
