No 8. novembra līdz 25. janvārim Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (Rīgā, Skārņu ielā 10/20) būs skatāma vērienīga programmas "Rīga – Eiropas kultūras galvaspilsēta 2014" izstāde "ORLAN – Francijas laikmetīgās mākslas ikona. Le plan du film un citi scenāriji", pirmo reizi Latvijā piedāvājot ieskatu franču mākslinieces ORLAN daiļradē. Intriģējošās izstādes gaidās portāls "Delfi" četru rakstu sērijā piedāvā atklāt mākslinieces radošās darbības šķautnes.
ORLAN aplūkoto tēmu loka centrā allaž bijis cilvēka, konkrētāk, pašas mākslinieces ķermenis un tā reprezentācijas asis, kā jau tas atklājās iepriekšējā rakstā, kas sniedza ieskatu mākslinieces operāciju performancēs. Tās savā ziņā kalpoja par augsni foto sēriju cikla “Disfigurācija-refigurācija. Pašhibridizācija” (Disfiguration-Refiguration. Self-Hybridization) dzimšanai.
Šajos pašportretos ORLAN atdzīvinājusi Āfrikas, Āzijas, Amerikas pamatiedzīvotāju un citu pasaules kultūru mitoloģijā un sakrālajā mākslā atrodamo izpratni par dievišķo un skaisto, un veidu, kā tas tiek reprezentēts. Katra ģenerētā fotoportreta pamatā ir digitāli apstrādāta kādā no Eiropas un Amerikas muzejiem sastopama aizvēsturiska totēmiska statuja, maska vai gleznojums, kurā ietverta attiecīgā informācija par galvaskausa formu, matu sakārtojumu, acu novietojumu un citām noteiktās tautas īpatnībām.
Pašhibridizācijas tēmas realizācija fotogrāfijās aizsākās deviņdesmitajos gados, kad ORLAN uzturējās Meksikas galvaspilsētā Mehiko un nodevās acteku, inku un maiju mākslas studijām. Rezultātā 1998. gadā tapa pirmā no disfigurāciju-refigurāciju sērijām “Pirms-kolumbiešu pašhibridizācija” (Pre-Columbian Self-Hybridization).
Šis un tam sekojošie cikli ORLAN sejas vaibstus simboliski padarīja par mālu senču amatnieku rokās (reizēm patiesi ādas tekstūru pietuvinot keramikas, akmens vai koka objektam), tā atspoguļojot mākslinieces ieceri izmantot savu ķermeni kā bāzi, lai uz tās slāni pa slānim kārtotu senajās civilizācijās raksturīgo vizuālo iezīmju kultus, no kuriem laika gaitā atsvešinājusies sabiedrība. “Skaistuma jēdzienu konstruē dominējošās ideoloģijas, ģeogrāfiskās vai vēsturiskās.
Skaistuma koncepts katrā vietā un laikā var būt diametrāli pretējs, tam nav nekādu kopīgu standartu, tieši to es vēlos pateikt savos darbos. Katrai kultūrai ir savi priekšstati: tas, kas Āfrikas ciltīm ir skaistuma ideāls, mums var likties dīvains un pat monstrozi neiespējams. Tas ir jautājums, ko es risinu savās hibridizācijas sērijās,” tā ORLAN sarunā ar Rīgā gaidāmās izstādes kuratori Inesi Baranovsku, atbildot uz jautājumu, ko viņai nozīmē skaistums.
Pēdējā no sērijām tapusi vēl šogad, iedvesmojoties no slavenās Pekinas operas masku raksturīgajām krāsām, formām un ornamentālajiem rakstiem, no jauna vēršot uzmanību uz jautājumu par maskas kā simbola dažādajām nozīmēm un funkcijām – aizsardzību un aizsegu, rituālu priekšmetu un izklaidēšanas elementu, kā arī to saikni ar cilvēka dabu un tās reprezentāciju.
