Smagais atmiņu koferis. Izstādes 'Tev ir pienākušas 1243 ziņas' apskats
Foto: LETA

Pakāpjos uz krēsla un no plaukta noceļu kartona koferi. Tas ir aplīmēts ar krāsainām uzlīmēm, un tā virsmu klāj putekļi, kā arī uzraksti ar slepenu nozīmi. Tas ir smags un pilns ar atmiņām.

Domāju, ka šādai ir jābūt sajūtai, apmeklējot izstādi "Tev ir pienākušas 1243 ziņas". Tajā var iedziļināties lēni, pievēršoties dažādām tēmām, situācijām, mākslas darbiem. Iespēja pieskarties, spēlēties ar eksponātiem padara izstādi intīmu un iesaista apmeklētāju. Darbi ir tik personiski, bēdīgi, smieklīgi, aizkustinoši un jocīgi.

Pirmā telpa, kurā nonāku, ir tumša, uz sienām tiek projicētas melnbaltas fotogrāfijas, kurās skatāmas maisu grēdas, saiņu kaudzes un augsti plaukti. Plauktu starpās reizēm pavīd kāda domīga seja. Kopā sasietas mapes, avīzes vai papīri izskatās kā pārcietuši kādu dabas katastrofu. Tāds izskatās taustāmais arhīvs. Fizisks un samitrināms, saplēšams, sadedzināms.

No blakustelpas dzirdami rakstāmmašīnas klakšķi. Iznākot no arhīvu alas, es nonāku rakstīšanas un reproducēšanas zonā. Ir arī daži telefoni – klausuli piespiežot pie auss, kā tādā gliemežvākā var sadzirdēt attālas, nobružātas mūzikas skaņas. Iebīdu pirkstu ciparnīcas caurumiņā un izliekos, ka grasos sazvanīt kādu draugu. Izdarot apļveida kustības, uzvirmo dīvaina nostalģija, atceroties, kā vecajā Rīgas dzīvoklī sēdēju uz telefona skapīša un zvanīju brālēniem. Stāvu rindā uz rakstāmmašīnu, izmēģinu zīmogus un noklausos apkārtējo sarunas. Viens puisis, draugu ieskauts, pūlas atpiņķerēt aizķērušos rakstāmmašīnas metāla burtiņu: "Un, iedomājies, šitā bija visu laiku!" viņš iesaucas. Kāda meitene man aiz muguras stāsta draugam, kā bērnībā uz rakstāmmašīnas rakstījusi visādas muļķības un likusi tētim lasīt.

Tā ir viena no jaukajām lietām šajā izstādē – redzams, ka tā liek cilvēkiem atcerēties, stāstīt stāstus un dalīties savā personiskajā pieredzē. Lielajā zālē pie jaukās animācijas par atmiņu albumiem divi pieaugušie saviem dēliem skaidro, kas ir atmiņu albums un kā to agrāk izmantoja. Viņi pūlas atrast kādu salīdzinājumu ar mūsdienām. Zēns skatās aiz stikla izstādītajā kladē ar briedēnu Bembiju. Sāku domāt, kur gan ir palikuši visi mani atmiņu albumi, īpaši tas, kurā vectētiņš bija uzzīmējis, kā ratiņos mani vadā pa Juglu. Gan jau kādā skapī vai tumšā stūrī. Prātā nāk fotogrāfijas ar drūmajiem arhīviem no pirmās izstādes telpas.

Divās iekārtās vitrīnās izstādītas A4 formāta lapas ar dzejoļiem, telpiskiem vai konceptuāliem zīmējumiem, pilnībā veidotiem no zīmēm, kas drukātas ar rakstāmmašīnu. No slīpsvītrām kā maziem skrāpējumiem vai lietus lāsēm veidotajā zīmējumā var saskatīt kādu abstraktu formu. Šis ir vēl viens aizkustinošs piemērs (un izstādē tādu netrūkst), kurā var novērot, cik radoši cilvēki rīkojas ar sev pieejamām tehnoloģijām.

Izstādes zālē skan Marlēnas Dītrihas balss, dziedot par puķēm, kuras noplūc meitenes, un meitenēm, kuras apprec puišus, un puišiem, kuri krīt karā, un kapu kopām, uz kurām izaug puķes. Pa kreisi no ekrāna redzama fotogrāfija ar neveiklā pozā stāvošu sievieti un ziediem pie kapa plāksnes. Reizēm jau ir jādomā, kāpēc ir jāglabā visi šie fotoalbumi, daudzās zīmējumu klades, vēstules putekļainās skapjaugšās, apsveikumu kartītes – vai tā viena papīra lidmašīna, ar ko man iemeta klasesbiedrs literatūras stundas laikā un kas atlocīta izrādījās no dzejoļu krājuma izplēsta lapa.

Tagad mazliet nožēloju, ka izstādi skatījos tik nopietni, cenšoties izlasīt visus tekstus, apskatīt pēc iespējas vairāk darbu. Vienīgi apsēžoties pie diviem vecmodīgiem TV ekrāniem ar video, kuros vīrieši nesteidzīgi veic savus ikdienas rituālus, iedomājos, ka varēju vairāk izbaudīt pašu izstādes atmosfēru. Katrā stūrī kāds mākslas darbs vai liecība ir iemūžinājusi savu laiku, kas nākamajai paaudzei jau būs grūti saprotams. Tagad, man šķiet, es beidzot saprotu, kā izstādē iederas Konstantīna Raudives magnetafona lentē notvertie mirušo vēstījumi.

Source

Tags

recenzija
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form

Komentāri
komentēt kā anonīms lietotājs
Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem
Lasīt komentārus Lasīt komentārus