Foto: Margarita Ogoļceva, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2019

Viens no dalībniekiem laikmetīgās mākslas festivāla "Survival Kit 10.1" programmā ir poļu mākslinieks Janeks Simons. Izstādē Rīgā, kas festivāla jubilejās gadā aplūko tēmu "ārpuszemes/outlands" ir aplūkojams viņa darbs "Sintētiskā folklora".

Bijušās Latvijas Universitātes Matemātikas, fizikas un optometrijas fakultātes ēkas lielā auditorija, kas atrodas starp pirmo un otro stāvu tās T plānojuma kājas daļā, ir piedzīvojusi dažādas transformācijas. Tās oriģinālā funkcija laikā, kad šeit atradās vācu bāreņu patversme bija kalpot gan kā ēdnīcai un darbnīcu telpai, gan svinīgu pasākumu norišu vietai, ko ieskandināja reiz telpā novietotās ērģeles. Savukārt Universitātes laikos tā bija mācību auditorija un kora mēģinājumu telpa. Šobrīd festivālā "Survival Kit 10.1" šeit eksponēta iepriekšējā portretraksta varones Meričas Alginas plauktu struktūru instalācija, bet telpas priekšplānā uz grīdas, atgādinot paklājus vai lielformāta flīžu gabalus, ir novietoti vairāki poļu mākslinieka Janeka Simona (1977) darbi.

Simonu var raksturot kā makgaiverisku anarhistu popsīgu musturu kamuflāžā. Viņa darbu ārējā čaula bieži atgādina nīderlandiešu mākslinieka Pīta Mondriāna darbus, kurš gleznās attēloja tikai vertikālas un horizontālas līnijas ar pāris pamatkrāsu (sarkans, dzeltens, zils) laukumiem. Bez krāsu izmantojuma, popsīgumu viņa darbos veicina video spēļu ietekme, it īpaši senākie paraugi ar pikseļu kvadrātiņu saraibinātajiem ekrāniem. Darbi maskējas arī aiz savdabīga humora, kas bieži nāk komplektā ar interaktivitāti, respektīvi skatītāju iesaisti mākslas darba iedarbināšanā vai attīstībā. Tāds, piemēram, ir video "Sniegavīrs" (2003), kurā redzams kā bērni ceļ sniegavīru. Cilvēka balss spēka ietekmē mainās sniegavīra celšanas ātrums, tādā veidā skatītājam kļūstot par darba virsvadītāju.

Foto: Margarita Ogoļceva, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2019

Simons ir studējis socioloģiju un psiholoģiju Krakovā, kas ir atstājusi arī paliekošas pēdas uz mākslinieka radošo darbu. Viņu interesē cilvēku sociālā uzvedība un iespējamās alternatīvas civilizācijas izveidoto paradumu un kontroles sistēmai. Uzsākot mākslinieka gaitas viena no pirmajām un radikālākajām alternatīvām, ko mākslinieks piedāvāja bija katastrofu darbi. "Katastrofas" Simons redz kā izejas stratēģiju no civilizācijas sistēmas valgiem un atgriešanos pie pašnoteikšanās. Tā liek cilvēkam iziet no komforta zonas un rīkoties, nevis paļauties uz esošiem, ikdienas dzīvi apkalpojošiem mehānismiem. Viens no katastrofu tēmas darbiem, kas vienlaicīgi reprezentē nelaimes tuvošanos un aizbēgšanu, ir video "Izlidošana". Tajā redzams kā Krakovas baznīcu torņi pārvēršas raķetēs un paceļas gaisā. Darbi, kas atgādina mizanscēnas ir "Neliela zemestrīce" (2004) – piena glāze ar nelielu motoru, kas tai liek vibrēt, vai "Vētra" – glezna, kura kustās pie sienas it kā tā atrastos kuģī, kuru svaida lieli viļņi. Un visbeidzot "Smaka" (2006) – telpa piepildīta ar deguma smaku, radot iespaidu, ka te nesen noticis sprādziens.

Vēl viena alternatīva, ko mākslinieks piedāvā ir saistīta ar kibernētiku un cilvēku centieniem izveidot tehnoloģiju pēc sava ģīmja un līdzības. Tā vietā Simons piedāvā izmantot tehnoloģiju un tās algoritmus, lai veidotu sociālkritiskus darbus un turpinātu bēgšanas un pašnoteikšanās stratēģijas. Masu produkcijas vietā mākslinieks cenšas izgatavot sarežģītas elektroniskas sistēmas, kas uzbūvētas no nulles un pilnībā paša spēkiem — saskaņā ar "do-it-yourself" (dari pats) filozofiju un internetā atrastajām instrukcijām. Protams, šiem objektiem ir jāpalīdz izdzīvot ekstrēmās situācijās – katastrofās. Piemēram, "Pašizgatavots digitālais pulkstenis" (2005), objekts, kura izveidošanai māksliniekam bija nepieciešams mācīties un eksperimentēt divus mēnešus. Hibridizējot mākslu un tehnoloģisku tiek veidoti arī nacionālās politiskas mutanti kā "Staigājošā maize" (2007) – poļu baltmaize, kas pārvietojoties uz robotiskām kājām, cenšas izvairīties no šķēršļiem.

Simonu nodarbina arī ģeogrāfija un ekonomika, kuru funkcijas un specifika pastāvīgi mainās civilizācijas darbības iespaidā. Viens no būtiskiem iedvesmas avotiem ir jūrnieki, kas veica lielos ģeogrāfiskos atklājumus. Piemēram, Marko Polo, kurš savos ceļojumu pierakstos centās piefiksēt un raksturot savus jaunatklājumus, reizē mēģinot apstiprināt savdabīgus eiropiešu mītus par vietām un tās iemītniekiem Ekvadora otrā pusē. Spilgts projekts, kas tika realizēts mākslinieka ceļojuma laikā uz Madagaskaru ir "Polijas gads Madagaskarā". Simons devās uz Madagaskaru, lai veidotu poļu mākslas izstādi. Tomēr poļu kultūras slavinošas reprezentācijas vietā, Simons izvēlējās iesaistīt projektā vairāku citu valstu māksliniekus, lai adresētu dažādas mūsdienu Polijas problēmas. Blakus tam projekts akcentēja interesantu epizodi Polijas politiskajā vēsturē – Polijas koloniālisma ambīcijas Madagaskarā. 1930. gados tika izsapņots sapnis par Otrās Polijas republiku un iekļaušanos pasaules lielo kolonizatoru elitē, pakļaujot sev šo salu valsti. Ņemot vērā šī brīža Polijas politisko situāciju ar spēka kausa arvien lielāku nobīdi galēji labējo politiķu virzienā, šķiet, ka Polija savus varenības sapņus nespēj palaist vaļā vēl šobaltdien.

Foto: Margarita Ogoļceva, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2019

Simona "Survival Kit 10.1" darbs "Sintētiskā folklora" pirmo reizi tika izstādīts tāda paša nosaukuma mākslinieka retrospektīvajā izstādē, kas šī gada sākumā notika Ujazdovas pils Laikmetīgās mākslas centrā Varšavā. "Sintētiskā folklora" atgādina vienu no mākslinieka pirmajiem projektiem – "Paklāja iekarotāji" (2002), kas tika veidots, aizņemoties klasiskās video spēles "Kosmosa iekarotāji" vizuālo tēlu un noteikumus. Orientālu paklāju imitējoša datorgrafikas projekcija uz grīdas iedarbināja spēli, kurā šaujot uz rakstu kubiciņam, lēnām tika noārdīts viss paklājā redzamais musturs. Projekcija atgādina par nemitīgo agresiju un kara stāvokli Tuvo Austrumu zemēs un Āfrikā, kur blakus cilvēku upuriem diendienā tiek iznīcināts arī šo kultūru vērtīgais mantojums.

Arī Simona jaunākais darbs, izmantojot video spēļu estētiku, ir veltīts kultūras tradīcijām, šajā gadījumā, gan cenšoties nevis akcentēt kultūru nošķirtību, bet gan vienotību. Kā sintētiskais anarhists Simons sākumā izanalizē vairāk nekā desmit tūkstošus tradicionālo aušanas stilu un rakstu, lai pēc tam, izmantojot datora algoritmu, apvienotu un sapludinātu tos globālos kompozītos. Ar stellēm darināta auduma un digitālo vizualizāciju ģeometriskie ierobežojumi uzbur transvēsturiskas paralēles ar visā pasaulē izplatītajām senajām tradīcijām. Projekts veido saikni starp spēcīgajām Austrumeiropas aušanas tradīcijām un Āfrikas, Latīņamerikas, Indijas un citām pasaules kultūrām. Līdzīgi kā Alguna, mākslinieks visbeidzot bēgšanas stratēģiju rod nevis globālā katastrofā, bet visa vienotībā. Vajag tikai pārrakstīt civilizācijas algoritmu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!