Viens no dalībniekiem laikmetīgās mākslas festivāla "Survival Kit 10.1" programmā ir Sanfrancisko dzimušais un Zviedrijā rezidējošais mākslinieks Santjago Mostins. Izstādē Rīgā, kas festivāla jubilejās gadā aplūko tēmu "ārpuszemes/outlands" ir aplūkojams viņa darbs "Sildošais plato" (2018).
"Man jāiegūst pasaule!" traģikomiskajā dziesmuspēlē "Tobāgo!" napaleoniskos sapņus kaldina hercogs, tēls, kas aizgūts no vēsturiskas personības – Kurzemes hercoga Jēkaba Ketlera. Kurzemes hercogiste 17. gadsimtā kolonizēja Karību jūras apskaloto Tobāgo salu un atsevišķas Gambijas daļas. Māras Zālītes un Ulda Marhilēviča populārais uzvedums par latviešu kolonistu ģimeņu došanos uz eksotisko salu jaunas dzīves uzsākšanai ietver sevī nacionālpatriotiskās idejas par viltus laimes meklēšanu prom no mājām. Tajā pašā laikā līdzīgi kā poļu un Madagaskaras gadījumā (vairāk par šo var izlasīt iepriekšējā rakstā par mākslinieku Janeku Simonu), arī šeit var runāt par kolonizatoriskiem sapņiem, kuri ieslēpti lepnumā par reiz eksistējošo Kurzemes varenību. Tobāgo, protams, var uztvert kā latviešu nācijas politiskās vēstures zemsvītras piezīmi, kā nekā, ne jau latvieši reiz izlēma kolonizēt šo Karību salu, lai iekļautos kolonizatorvalstu rindās un nodarbotos ar eksportu un iezemiešu paverdzināšanu. Gluži otrādi, latviešu nācija sevi projicē kā citu nāciju un varu gadsimtiem ilgi pakļautu tautu, kam nenoliedzami ir vēsturisks pamatojums, bet viss nav tikai balts un melns. Nāciju identitāte, tāpat kā civilizāciju vēsture ir komplicēta būšana.
Tobāgo, kuras kolonizācijas vēsture ir gana iespaidīga, 1976. gadā kopā ar Trinidadu kļuva par neatkarīgu republiku, kuras ekonomikas uzturētājs ironiskā kārtā šobrīd ir tūrisms. Mākslas festivāla "Survival Kit 10.1" dalībnieks, Sanfrancisko dzimušais un Zviedrijā rezidējošais Santjago Mostins (1981) šo salu ir izvēlējies kā sava darba "Sildošais plato" (2018) centrālo objektu, kas sasaucas ar viņa kulturālajām saitēm ar Trinidadu. Filmu un instalāciju sērija aplūko koloniālos sakarus starp Zviedriju, Latviju un Tobāgo, kas unikālā ceļā saglabājusi rietumafrikāņu tradīcijas. Šeit jāpiem fakts, ka Tobāgo sala ir kolonizēta 33 reizes, bez Kurzemes hercogistes un Zviedrijas, kolonizatoru vidū esot arī tādām valstīm kā Liebritānija, Francija un Holande. Mākslinieku interesē neredzamais, respektīvi vēsture, kas netiek izcelta, nāciju identitāte, kuras reprezentācija stipri atšķiras no realitātes un cilvēku atbildība vienlīdz par pagātni, kā par tagadni.
"Sildošais plato", kurš plašākā izvērsumā 2018. gadā bija skatāms mākslinieka personālizstādē Andréhn-Schiptjenko galerijā Stokholmā, patreiz atrodas bijušās Matemātikas, fizikas un optometrijas fakultātes ēkas pirmā stāva labā spārna gala telpās. Vēl gada sākumā tur mitinājās fakultātes vadība, bet vēl senākā vēsturē šeit bija skaista koka terase ar izeju uz augļu koku dārzu. Terases daļa ir aizmūrēta, bet no universitātes laikiem kā vienīgā liecība ir palikušas pie durvīm pielikto darbinieku vārdu, uzvārdu šiltītes. Trijos no pieciem nelielajiem kabinetiem ir izklāts sarkans paklājs uz kura pamīšu savietoti dienvidu kordilīnes "Pink Passion" augi podiņos ar virs tiem iekārtām dienasgaismas spuldzēm, kā arī telpās ir ievietotas skaņas instalācijas. Konkrētais augs Tobāgo parasti tiek stādīts lietusmežu jaunajās cirsmās kā dabai atkarotās teritorijas iezīmētājs.
Sarkanais paklājs ir atkārtojošs elements Mostina darbos. Patapinot šo elementu no izklaides industrijas, kur tas kalpo kā īpašu privilēģiju un slavenības statusa simbols, mākslinieks savā 2014. gada izstādē "Apsolījums (II)" radīja iluzora tā imitāciju. Ienākot Platform mākslas telpā Stokholmā savā priekšā skatītājs varēja redzēt garu sarkanu paklāju, tomēr gan garums, gan pats paklājs bija mānīgi. Patiesībā uz zemes bija nobērts koši sarkans pigments imitējot paklāja formu, bet garuma ilūziju radīja deformētā perspektīve. Apmeklētāji brīvi pa to pārvietojoties, iznēsāja krāsu pa telpu, līdz liecības par šī paklāja eksistenci izplēnēja. Mostins radīja iekļaujošu mākslas darbu, kur visi ir priviliģēti un reizē neviens.
Iespējams, tas skanēs dīvaini, ņemot vērā uzskatus par Skandivāvu valstu atvērtību un to kreiso politiku attiecībā uz dažādu sabiedrības grupu vienlīdzību, bet Mostinu gan kā mākslinieku, gan kuratoru nodarbina Zviedrijas komplicētā vēsture, sociālās normas un elitārisms, kas slēpjas aiz pozitīvā Ziemeļvalstu tēla. Spilgts piemērs tam ir sāmu genocīds, par kuru zviedri, vēljoprojām nemīl runāt. Mēs zinām par ebreju genocīdu, indiāņu genocīdu, bet Skandināvu valstu vēstures tumšās lapaspuses tiek šķirtas stipri retāk. Rezultāts, diemžēl, parādās arī mākslas kritikā, kas nosoda par māksliniekus un kuratorus, kuri velta šīm tēmām savus darbus. Šādu kritiku ir saņēmis arī pats mākslinieks, pēc tam, kad 2018. gadā viņš bija viens no Zviedrijas laikmetīgā mākslas muzeja Moderna zviedru mūsdienu mākslas izstādes "Kad nākotne mums aiz muguras" kurators. Mostins uzsver, ka ar šī brīža sociālpolitisko situācijā Eiropā nav jādodas ārpus tās, lai pētītu svešu zemju problēmas. Jautājumi, kas skar sociālās normas un piederību ir aktuāli tepat, tāpēc par daudzu mākslinieka darbu izejmateriālu kalpo pati Zviedrija, tās iedzīvotāji un lokālā mākslas scēna.
Kā mākslinieku, kas nav dzimis Zviedrijā un ir ar atšķirīgu ādas krāsu, viņu interesē zviedru sabiedrības attieksme pret imigrantiem, minoritātēm un pārējo sabiedrības daļu, kas neiekļaujas blonda, baltādaina, pusmūža zviedru biznesmeņa etalonā. Mostins vairākkārt sadarbojas ar mūziķiem, veidojot mūzikas video. 2014. gadā domājot par rases un piederības jautājumiem, top mūzikas video "Aizkavēšanās" sadarbībā ar mūziķiem "Slow Wave". Atsaucoties uz Sūzenas Sontāgas "Vēstuli no Zviedrija" (1969) par Zviedrijas ielu dzīves zelta likumu pēc iespējas izvairīties vienam no otra, kā arī nemitīgajiem neonacistu žestiem mākslinieka virzienā vēlos piektdienas vakaros, Mostins tā vietā, lai veidotu uzbrukumu, izvēlas kā ieroci pieskārienu. Video ir redzams kā pats mākslinieks pārvietojoties dejas solī pa Stokholmas naksnīgajām ielām pieskaras garāmgājējiem, saņemot gan apjukuma pilnu, gan atsevišķos gadījumos naidpilnu reakciju. Mūzikas video saturu veidošanā mākslinieks ir aktualizējis arī migrācijas un Amerikas jaunās politikas jautājumus, bet tēmas var būt arī dziļi personīgas kā Tērstona Mūra (Thurston Moore) mūzikas video "Runā ar mežonīgo", kurā apburtā mežā māte meklē pazaudēto dēlu. Video iedvesmas avots ir kāda mākslinieka pieredze ar tēvu, kad Golden Gate parkā Sanfrancisko milzīgajā meža platībā, tēvs dēlu uz mirkli pazaudē. Pazušanas un pazaudēšanas aspekts nodarbinājis mākslinieku lielāko daļu viņa dzīves.
Arī "Sildošā plato" darbā mākslinieks daudz uzmanības pievērš tieši mežam. Ar atsevišķas filmas un skaņas ieraksta palīdzību ir fiksēta septiņpadsmitajā gadsimtā dibinātās kuršu kolonijas apmetne, ar 360 grādu panorāmas starpniecību rādot tās šodienas ainavu. Otrā video ir redzams Tobāgo lietusmežš, kurš ir daudz cietis kolonistu un lielo dabas katastrofu iespaidā. Viena no ainām darba centrālajā filmā "Zīmējums Belevū muižai" piemin leģendu par Ganggang-sāru, afrikāņu verdzeni-raganu, kas vēlējusies atgriezties dzimtenē, tādēļ uzkāpusi svētajā zīda kokvilnas kokā un mēģinājusi lidot, nesaprazdama, ka zaudējusi savas spējas pēc tam, kad nogaršojusi sāli. Otra filmas daļa rāda četrus vīrus, kas izcērt taku cauri džungļiem, iezīmējot teritoriju, sasaucoties savā starpā un tā saskaņoti iekarojot zemi. Darbs kopumā runā par ļoti dažādām tēmām, kas pašreiz ir īpaši aktuālas - globālā sasilšana un kā tā izmaina dabu un mūsu apkārtni, kolonizācijas vēsture un antropocentriskā tagadne, liekot pārdomāt, cik ilgi mēs kā cilvēki vēl varam atļauties būt pasaules naba, pirms notiek kāda globāla katastrofa pēc kuras restarts vairs nebūs iespējams. Tobāgo sala reprezentē jūtīgu būtni, kas atklāj gan pagātnes atstāto seku ainavas, gan eksplotāciju, kas turpinās vēl šodien.
Jau ziņots, ka festivāls "Survival Kit 10.1" šogad norisinās bijušajās Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē, Zeļļu ielā 25. Izstāde atvērta līdz 30. jūnijam.
