Trauslā daba un skaistais prāts. Saruna ar Miku Mitrēvicu
Foto: Publicitātes foto

Vairākas dienas centāmies ar Miku Mitrēvicu saskaņot intervijas laiku. Izdevās dienā, kad viņš filmēja materiālu "Trauslajai dabai", kas top Venēcijas mākslas biennāles izstādei. Miks gaidīja īpašu dienu ar vajadzīgās koncentrācijas mākoņiem un pietiekamu saules gaismu. Ir vakars...

Elīna Dūce: Latvijā tavus mākslas darbus gandrīz neredz.

Miks Mitrēvics: Ar Latviju vienmēr bijis sarežģītāk. Te grūtāk justies ērti, darot tikai to, ar ko tu nodarbojies. Agrāk es labprātāk izvairījos kādam stāstīt par savu nodarbošanos. Tagad situācija ir mainījusies un es arī tieku pieskaitīts pie māksliniekiem. Tas tā ir veidojies, ka iespējas un darbi radušies ārpusē. Piesakies rezidencēs vai izstādēs ārpusē, tur kaut ko uztaisi un izstādi. Šeit faktiski vari būt tāds inkognito, īsti vari nefigurēt ar to, ko dari. Bet, lai kaut kur piedalītos, ir vajadzīgs pamats, tad pats piesaku izstāžu telpas, domāju, taisu un beigās jau atskaitos arī šeit. Tā ir! Ieguldītā enerģija ir baigi lielā. Vienīgais, ko ar laiku iemācies, - tu īpaši negaidi nekādu atdevi. Tu sevi motivē, lai pats ietu uz priekšu un sevi pilnveidotu. Skatītāja attieksme Latvijā pielīdzināma vienaldzībai. Nav jau īsti nekādu laikmetīgās mākslas tradīciju, ir tikai atsevišķi gadījumi. Kā mākslinieks vari darīt visu, bet tādu īstu attaisnojumu tam šeit neredzu. Taču iepriekšējā gadā notikumi ar visām lielajām izstādēm risinājās man ļoti labi.

(Starp nozīmīgākajiem notikumiem jāmin dalība Eiropas laikmetīgās mākslas biennālē Manifesta 7 (Manifattura Tabacchi, Rovereto, Itālija, 2008). Savukārt konkurencē starp Igaunijas, Lietuvas, Zviedrijas un Krievijas māksliniekiem Miks Mitrēvics saņēma starptautisko Swedbank balvu vizuālajā mākslā (nominantu izstāde KUMU, Tallina, 2008-2009). Mākslas darbi "Personu kolekcija" un "Pavadonis" tika nominēti Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) iniciētajai Purvīša balvai vizuālajā mākslā. Kopā ar Evelīnu Deičmani top Latvijas valsts oficiālā ekspozīcija 53. Venēcijas mākslas biennālei [šeit un turpmāk paskaidrojumi mani - E. D.].)

Un tas viss viena gada laikā!

Nuja! Tāpēc arī tāda uzmanība un ažiotāža. Nevaru sūdzēties. Šeit apstākļi tam, ko daru, vienmēr bijuši labvēlīgi. Man ir "Dienas" Gada balva par vienu mazu izstādīti (par personālizstādi "Kaut kur tepat"; foto un video, LNMM izstāžu zāles "Arsenāls" Radošā darbnīca, 2006). Kad akadēmijā iestājos "vizuālajā komunikācijā" (Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļa), man bija tāds priekšstats, ka varētu iemācīties dizainu, strādāt aģentūrā un būt laimīgs cilvēks, bet tur kaut kā visu apgrieza otrādi. Tā visa vide... Īstenībā lielākais pagrieziens
bija, kad aizbraucām uz lielajām izstādēm.

Kuras tās bija?

Venēcija. Tikko iestājos nodaļā, tā uzreiz brauca. Tagad ir grūti pat stādīties priekšā, kā tas bija kursam, kurš toreiz aizbrauca. Bija tāds notikums... Tas patiešām bija kaut kas cits, jauns un nesaprotams. Tas man pirmkārt sagrāva priekšstatu par lietām vispār. Es sapratu, kas ir mākslinieks, ar ko viņš nodarbojas, kas viņš var būt. Pavērās kaut kas tāds... Tagad mums ceļošana ir intensīvāka un informācijas krietni vairāk, nav vairs tāda pārdzīvojuma. Tādām plašām izstādēm tu esi gatavs, jau kaut ko gaidi. Dažkārt drīzāk vilies, jo visam pieej kritiski. Toreiz, 1999. gadā, tas tiešām bija brīnums - cik mākslas darbs var būt spēcīgs un uzrunājošs, un reāli mainošs. Tās ir lietas, kuras mani vienmēr vilina un kuras es nemaz tā nevaru izskaidrot, bet kuras man liekas tādas spēcīgas un kuras pieskaras kam tādam, ko droši vien nekā citādāk nevar parādīt kā tikai caur mākslu, mūziku.

*
Stāsts par "Personu kolekciju"

Bija iespēja Andrejsalā taisīt izstādi. Dabūju kaut kādu šķūnīti, bet gandrīz pašā pēdējā brīdī man pateica, ka tas gāžas kopā, tur izstādīties nevarēs. Bija panika, jāmeklē kaut kas cits. Radās iespēja izstādes "Mobilais muzejs" ietvaros noorganizēt divus konteinerus, kur es arī kādu laiku strādāju. Ar grūtībām un pilnīgas neskaidrības apstākļos uz vietas radās izstādes formāts. Pēc tam izstāde ("Personu kolekcija", instalācija, Andrejsala, Rīga, 2007) ceļojusi dažādos formātos un versijās: uz Latvijas laikmetīgās mākslas izstādi Time Will Show (Museumsberg Flensburg, Flensburga, Vācija, 2008), Buket (Valsts laikmetīgās mākslas centrs, Maskava, Krievija, 2008) un citur, bet Manifesta gadījumā tā tika izstādīta, kāda bija pašā sākumā. Vienīgi bērza vietā uz jumta stāvēja olīvkoks - tālā ceļa dēļ.

Viena lieta ir paši darbi un kā tie rodas, otra - tu kā mākslinieks. Jo neatlaidīgāks, jo vairāk tev kā profesionālim jādara, lai varētu kaut kur nokļūt. Bet galvenais jau ir tas, ka šeit iespējas ir minimālas. Visi ceļi ved kaut kur ārpusē, tā dzīvošana šeit ir tāda, ka tu met tos akmentiņus kaut kur tālumā un ceri, ka kāds tos noķers. Manifesta 7 (plašāk sk.: Tīfentāle, A. Sarežģītā cilvēka vienkāršās patiesības vai otrādi. Studija, Nr. 61, 2008, 32.-39. lpp.) bija ļoti liela iespēja, jo Adams (kurators Adams Budaks), kas izvēlējās darbus, faktiski ar savu drosmi riskēja, uzaicinot daudzus plašāk nezināmus māksliniekus. Viņš neizvēlējās iet vieglo, klasisko izstāžu veidošanas ceļu, ņemot pazīstamus māksliniekus un mākslas darbus. Mana galvenā atziņa ir tā, ka mākslinieku jau netrūkst, tādēļ bieži vien specifiskas lietas paliek lokāli. Var jau pieiet arī no viedokļa, ka katram savs laiks un iespēja. Piemēram, daži Manifesta mākslinieki nebija gājuši tipisko ceļu - nedzīvoja lielajās pilsētās, nebija arī tur braukuši, uzturējušies rezidencēs. Viņi padsmit gadu strādāja savā valstī, rīkoja mazas izstādes... Adams arī tādus paņēma un izstādīja. Piecdesmit pret piecdesmit. Līdz ar to man šī izstāde likās interesanta. Vācu kuratoru grupa izvēlējās klasisko modeli ar jau redzētiem mākslas darbiem, bet tad uzreiz nav to pārsteigumu.

*

Latvijas mākslinieku vidū par darbu nerunājat...

Nē. Bet tas ir tas, ko man gribas. Un arī liekas, ka katram tomēr savs piegājiens, sava lieta, ko dara. Šeit katram sava dzīve, un par mākslu sanāk parunāt, tikai kad kopā aizbrauc uz kādu izstādi, kad nav nekur jāskrien, var nodarboties vienīgi ar to. Kritikas šeit arī neviens lāgā neraksta, jo mēs cits citu labi pazīstam... Visi izlīdzas tā pieklājīgi, ar aprakstiem. Mēs esam mazi, mīļi, bet tajā pašā laikā tas neveicina domu apmaiņu vai reakciju. Cilvēciski visiem ir bail kļūdīties, un finālā tad labāk nedarām neko.

Bet tu jau ar kritiķiem draudzējies.

Zini, man vislielākie stresi ir saistīti ar intervijām skolā, kurā es gribu tikt iekšā. Es divas reizes esmu mēģinājis, braucis uz Amsterdamu. Tur tiek saaicināti jauni cilvēki (mākslinieki un kuratori), ir milzīgs konkurss, un, ja tu vispār tiec līdz intervijai, tad tās ir vairākas pēc kārtas. Tas tev uzdzen baigo stresu. Loģiski, tu neesi radis īsti tādā veidā komunicēt, un tas pats par sevi ir interesanti, jo intervijas domāšanas un formulēšanas ziņā iekustina tevī kaut ko jaunu.

Tava darba nosaukums Venēcijas izstādei atgādina tavas mammas gleznotājas Ievas Iltneres izstādes nosaukumu. Kurš no kura jūsu ģimenē špiko?

Visi cits no cita. Bet bija pavisam vienkārši - pēc Manifesta es sāku rakstīt sākotnējo tekstu jaunam mākslas darbam, un tad arī nosaukums radās. Pēc trim mēnešiem saņēmu ielūgumu uz Ievas Iltneres personālizstādi "Skaistā trauslā daba". Es domāju, ka katram no mums ir savs stāsts. Neesmu nemaz prasījis par to. Viņai, manuprāt, ir arī pavisam cita doma. Katrs no mums šajos divos vārdos ieliek kaut ko citu, un tāpēc nemaz neiespringu mainīt vai kā citādāk reaģēt. To jau varētu izdomāt arī jebkurš cits. Jo eksistē kopējs informācijas lauks, tas ir plašāks... Pieņemsim, mēs ar Kristīni (Mika sieva māksliniece Kristīne Kursiša) dzīvojam, redzam, lasām, apmeklējam kaut ko vienu, līdz ar to veidojas kopīga attieksme pret visu un domājam ļoti līdzīgi. Vari sist kāju grīdā un prasīt, kādēļ tas tā un kurš no kura, bet tā tas notiek. Arī plašākā mērogā ir kaut kādas kopīgas tendences un lietas, kas parādās, interesē, un vari nonākt līdz tam pašam, pa citu ceļu ejot. Bet man par to ir vismazāk jāiespringst, jo ar laiku viss izkristalizējas un vērtīgās lietas paliek.

Bet kā tev radās nosaukums "Trauslā daba", un ko tu tajā esi ielicis?

Nosaukums radās, rakstot tekstu. Es sākumā domāju par sauli, kā to izmantot par pamatelementu savā darbā. Un par to, kā mūsdienu pasaule ir uzbūvēta, kā mūsdienu cilvēks visu mēģina pakļaut savai gribai, ir ticis diezgan tālu un viņam vienmēr liekas, ka tā dabas daļa, ko viņš it kā daļēji apzinās, daļēji neapzinās... ka daba viņu virza, noliek pie vietas...

  

  

Miks Mitrēvics (1980) dzīvo un strādā Rīgā. Pirmā personālizstāde "Motelis" kopā ar Kristīni Kursišu RIXC Mediju telpā. Starptautiskās izstādes: „Aizmirstie mirkļi" (Austrija, 2006), „Buket" (Krievija, 2008), Manifesta 7 (Itālija, 2008) u.c. Kopā ar Evelīnu Deičmani pārstāv Latviju šī gada Venēcijas mākslas biennālē.

 

Pilnu rakstu lasiet žurnāla „Studija" jūnija/jūlija numurā (Nr.66).

Comment Form