Ar Intas Rukas stāstījumu par Latvijas laukos portretētajiem cilvēkiem un viņu interesantajām dzīvēm turpinām video publikāciju ciklu "Viena fotogrāfa stāsts", tas turpinājums Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un advokātu biroja "Ellex Kļaviņš" partnerībā īstenotam sadarbības projektam, kas 2017. gadā uzsākts kā iniciatīva "Vienas gleznas stāsts" un nu ieguvis paplašinājumu.
Viena no ievērojamākajām dokumentālā portreta meistarēm ir Inta Ruka (1958), viņas darbi pazīstami arī Eiropā. Inta Ruka fotografēt sākusi pēc vidusskolas beigšanas 1970. gados, kad māte uzdāvinājusi viņai fotokameru. Fotogrāfiju apguvusi pašmācības ceļā, apmeklējot fotogrāfa Gunāra Birkmaņa vadīto fotostudiju "VEF" (1979–1982) un daudz mācoties no latviešu fotogrāfiem. Par savu nozīmīgāko skolotāju Ruka uzskata fotogrāfu Egonu Spuri, kā arī daudz mācījusies no fotogrāfa Andreja Granta. Darbojusies fotoklubā "Ogre" (1984–1988), pārstāvējusi Latviju Venēcijas biennālē (1999).
Fotogrāfe pazīstama ar savām dokumentāli - antropoloģiskajām portretu fotosērijām, tādām kā "Mani lauku ļaudis" (1983–1998) – Balvu apkārtnes iedzīvotāji, "Cilvēki, kurus satiku" (1999–2004) – rīdzinieku portreti, "Amālijas iela 5a" (2004–2008) – vienas Āgenskalna daudzdzīvokļu mājas iedzīvotāji un jaunāko "Atceroties dzīvi" – karā iesaistīto stāsti. Fotosērijas top lēni un ilgi. Inta atzīst, ka viņai grūti fotografēt nepazīstamus cilvēkus, tāpēc tiek veltīts daudz laika, lai tos iepazītu, uzklausītu viņu stāstus un likteņus. "Man ļoti būtiski ir, ja es varu ar cilvēku parunāt. Tad tu jūti. Cilvēks vienmēr kaut ko pastāsta – par savu dzīvi, par mājām. Ir daudz lietu, kuras tu uzzini, ieraugi tāpēc, ka tu to cilvēku fotografē".
Inta Ruka savos dokumentālajos portretos allaž pievērš uzmanību šķietami vienkāršajam, "parastajam" cilvēkam un viņa ikdienišķajai videi, paceļot šo tēmu vispārcilvēciskā līmenī.
"Ļaunuma impērijas" skumjais stāvoklis 90. gadu sākumā bija pieprasīta "eksotika" rietumu kuratoru vidū. Arī Intas Rukas fotogrāfiju cikls "Mani lauku ļaudis" (1983-1998) tapis galēji nabadzīgā vidē, Balvu pagastā fotografējot lauku cilvēku portretus. Un lai arī mākslinieci vienmēr interesējis tieši cilvēks, kuru fotogrāfe mīl, pazīst, draudzējas ar to, un viņu interesē skarbie dzīves stāsti, skatītāju iespējams šokē fotogrāfijās redzamie skaudri pieticīgie apstākļi, kādos dzīvo vienkārši laucinieki. Tomēr māksliniece saka: "Man absolūti nešķiet, ka šie cilvēki ir dzīves pabērni. Tie ir forši cilvēki, kuri strādā, un viņiem dzīvē visādi iet. Ar savām bēdām, rūpēm un prieku. Vienmēr ir stāsts par likteni. Es esmu par tiem, kas domā, ka mums visiem ir savs liktenis. Citiem cilvēkiem veicas, un citiem – ne tik ļoti. Man šķiet, ka es saprotu parastos cilvēkus."
"Viena fotogrāfa stāsts" ir izglītojošs projekts astoņās video mini-sērijās par Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā iekļautajām 20. gadsimta otrās puses un 21. gadsimta mākslas fotogrāfijām un to autoriem.
Lai raksturotu šo periodu, izvēlēti astoņi autori: Andrejs Grants (1955), Inta Ruka (1958), Egons Spuris (1931–1990), Māra Brašmane (1944), Gvido Kajons (1955), Zenta Dzividzinska (1944–2011), Gunārs Janaitis (1934) un Gunārs Binde (1933).
"Viena fotogrāfa stāsts" video ar latviešu, krievu un angļu valodas subtitriem ikvienam interesentam būs pieejams muzeja mājas lapā, LNMM mobilajā lietotnē, "YouTube" kanālā, "Facebook" lapā, kā arī portālā "Delfi".
