Latvijas Nacionālais mākslas muzejs uzsācis projekta "Vienas gleznas stāsts" otro sezonu un turpina iepazīstināt ar savā ekspozīcijā esošajiem mākslas darbiem. Sestais stāsts ir par Bruno Vasiļevska darbu “Baltā siena” (1988).

Visi mākslinieki, vienalga kādā žanrā vai stilā tie strādātu, cenšas atspoguļot savos darbos realitātes formu vai garu. Vairākums dara to intuitīvi, bet tikai retais prot definēt savas daiļrades attiecības ar ārējo pasauli gandrīz ar matemātisku precizitāti.

Bruno Vasiļevskis savu māksliniecisko misiju raksturoja kā objektīvās realitātes atklāšanu bez iepriekšējo paaudžu, skolu un stilu radīta redzējuma. Viņu valdzina padziļināta realitātes izpratne, kur rūpīgi gleznojot telpu un gaismu ilgstošā laika periodā māksliniekam izdodas notvert kaut ko, kas atrodas aiz pasaules redzamā slāņa. Līdzīgi grieķu filozofiem, Vasiļevskis savos darbos aiz formas meklēja tīru ideju. Tomēr, lai to sasniegtu, nepietiek tikai pētīt priekšmetus, bet vajag nežēlīgi attīrīt savu uztveri no pasaules kultūras uzslāņojumiem. Vasiļevskis uzskatīja, ka mēs dzīvojam kā vergi pēc sava laika domāšanas un redzēšanas modeļa, kurš radīts jau pirms mums un no kura nav viegli atbrīvoties. Tāpēc par galveno mākslā viņš uzskatīja tieši sava kontakta nodibināšanu ar objektīvo realitāti bez pastarpinājumiem un bez kāda cita aizgūta redzējuma.

Vasiļevskis strādāja grūti un lēni gadā pabeidzot tikai divus darbus. Viņš darināja gleznām grafiskas sagataves, ilgstoši pārstrādāja atsevišķus fragmentus, tiecoties pēc iecerētas pilnības. Skaidrojot sava darba metodi mākslinieks stāstīja: "Gleznai es tuvojos it kā no divām pusēm – tīri abstraktas, kurai pakļauta motīva atlase, kompozīcija un kolorīta izvēle un reālistiskas, piepildot abstrakto shēmu ar striktu konkrētību. "

Baltā siena arī seko šim principam. Tā nekādā ziņā nav radiniece Maļeviča supremātismam, bet atspoguļo garu ceļu ko mākslinieks izgājis priekšmetu dematerializācijas virzienā. Šeit, atšķirība no tipiskajām Vasiļevska klusajām dabām, pazuda grāmatas, pases, glāzes un citi priekšmeti, kas mūžīgi gulēja uz riekstu koka galda virsmas, pazuda arī pats galds un ar to pazuda pēdējie gaismēnu kontrasti. Telpā vairs nav nekā – tikai tīra dienas gaisma uz baltās sienas, kura vibrējot satur sevī visas pasaules krāsas un formu radīšanas potenciālu.

"Vienas gleznas stāsta" jaunākie video latviešu, krievu un angļu valodā ikvienam interesentam būs pieejami muzeja mājas lapā, LNMM mobilajā lietotnē, "YouTube" kanālā, "Facebook" lapā, kā arī portālā "Delfi". Stāstiem latviešu valodā balsi piešķīris aktieris Kaspars Znotiņš.

Source

DELFI Kultūra

Tags

Vienas gleznas stāsts Latvijas Nacionālais mākslas muzejs
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form