Nosaukums man uzdzen drebuļus un liek atcerēties, kā nomocījos, gleznojot darbu kādam stipendijas konkursam. Tēma bija līdzīga, apmēram: "Glezniecības nākotne" vai "Kas notiks ar glezniecību?". Protams, ka gribas piedalīties konkursā, bet kā es varu zināt, kas nākotnē notiks ar glezniecību? Pat pati kuratore šīs izstādes ievadtekstā raksta, ka atbildēt uz izstādes uzdoto jautājumu par nākotni ir tikpat grūti, kā pateikt, kāda ir dzīves jēga. Nevarētu teikt, ka nebija interesanti sastapties ar mākslinieku domām par šo tēmu, tomēr skaidrs, ka runāt par to ir sarežģīti un mulsinoši. No otras puses, ja jau nākotne ir tik neparedzama, var ļaut pilnu vaļu fantāzijai.
Izstādes iekārtojums sadalās it kā divās daļās. Cik pirmajā izstādes telpā ir ko elpot, tik daudz labirintu nākas iziet otrajā. Tajā ir sabūvētas daudzas mazas būdiņas jeb istabiņas, kas liekas haotiski sastumdītas. Rodas sajūta, ka pirmās zāles darbi rūpīgi izlikti apskatei, bet otrās zāles māksliniekus kāds steigā iegrūdis atvilktnē.
Visvairāk uzrunāja darbi, kas tēmai pievērsušies ar rotaļīgumu vai tādu kā pazemību. Māra Subača zīmējumi skan kā cilvēcīga atbilde un nenomāc ar tukšu teoretizēšanu. Subačs arī apgalvo: "Mana personīgā vara nav lielāka par manu istabu." Viņa minimālistiskajos zīmējumos arī atkārtojas tāda maza mājiņa, atkal un atkal, un liekas kā šīs istabas simbols. Kirila Panteļejeva pasteļtoņu planēta ir patīkami apaļa, augstāka par mani un, šķiet, izstaro siltumu. Planētas virsmas reljefā atpazīstami rokas pirkstu iespiedumi. Lodes ziemeļpolā satiekas divas bālas cilvēku figūriņas, it kā tikko no zemes izaugušas, gaisā pastiepušas nelielās rokas kā apskāvienā. Tā vien pati aptvertu mīlīgo lodi, ja vien muzeja uzraudzes neskatītos. Arī man liekas, ka "vienkāršas, cilvēciskas attiecības" ir jāņem līdzi uz nākotnes kuģa klāja.
Tālāk, jau otrajā zālē, vilinoši sarkanā istabiņā var paspaidīt datorpeli. Tieši apmeklētājs var izvēlēties, kāda satura video rādīt iedzīvotājiem – spirituālistiskus "new age" video, pornogrāfiju vai citus, tādējādi ietekmējot kustīgo kvadrātiņu tendences valsts mērogā. Ernesta Kļaviņa algoritmu spēle nudien ļauj gan priecāties, gan domāt. Darbs uzjautrina, bet reizē neviļus liek aizdomāties par to, kurš no melnajiem kubiciņiem esi tu pats. Izstādes dziļumā, tik dziļi, ka jau patiesībā ārā no izstādes un iekšā muzeja krājumos, stāv Aigara Bikšes koka skulptūra. Tā ar saviem robustajiem, lakotajiem pirkstiņiem un plīvojošajiem matu puļķiem kaut kā pamanās mani aizkustināt. Bikšes Buda nemaz nedomā par okeānu piesārņojumu, klimata pārmaiņām vai kredītiem. Ar ekstātisku izteiksmi, neveikli ar vienu kāju izkāpis no sandalītes, viņš/viņa ir pilnīgi savā iekšējā pasaulē, ar seju kā Bernīni Svētajai Terēzei. Zilais ķitelis traki pland negaisa laikā, atsedzot figūras pliko dibenu. Es domāju, ir arī tāda "iekšējā valsts", ne mazāk svarīga kā ārējā ar visiem saviem satraucošajiem notikumiem un laika ziņām.
Interesanti ir lasīt kartītes, kur māksliniekiem jāatbild uz āķīgu jautājumu: "Ko tu darītu, ja tev būtu dots uzdevums veidot pasaules vai Latvijas nākotni?" Idejas ir tiešām dažādas, sākot ar politiķu nomaiņu pret porcelāna kaķiem un beidzot ar pilnīgi drastisku visu iepriekš pastāvējušo pasaules uzskatu dzēšanu. Un, galu galā, vai tad šis uzdevums jau tā nav piešķirts, gribas to vai negribas? Varbūt īstā atbilde ir: uztaisīt vēl vienu mākslas darbu!
Lienes Mackus un Artūra Arņa veidotajā animētajā, milzīgajā kuģī sadzīvo dejojošs cilvēku pāris, visādi zvēri, nezvēri un augi, rāmi kuģojot cauri plūdiem un lietusgāzēm. Darba nosaukums – "Gaidāma viļņošanās". Varbūt tā arī ir laba atziņa, ar ko kopā iziet no izstādes: gaidāma viļņošanās un visi ir vienā kuģī. Video beigās kuģis aiziet gaismā un ap to atkal sakļaujas melnā jūra.
