2007.gada 1.aprīlī, smieklu dienā, kas iezīmē pavasara atnākšanu, savu 80 gadu jubileju svinēs pazīstamais latviešu rakstnieks Andrejs Vite, latviešu tautā vairāk pazīstams kā Skailis, portālu "Delfi" informēja rakstnieka pārstāvji.

Andrejs Vite dzimis 1927.gada 1.aprīlī, rīdzinieks, vienīgais bērns saviem vecākiem. Bērnību pavadījis Grīziņkalna apkaimē un vēlāk dzīvojis Āgenskalnā, kur mācījies Āgenskalna pamatskolā. Pēc kara Andrejs Vite turpinājis mācījies Rīgas Valsts tehnikumā un vēlāk Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mehanizācijas fakultātē. Strādājis "Latvenergo", bet pēc tam, atklājoties rakstnieka talantam, uzsācis darbu humora un satīras žurnālā "Dadzis", darbojies Rīgas jauno autoru apvienībā Rakstnieku savienības telpās Benjamiņu namā, kur ātri iekaroja autoritāti topošo rakstnieku vidū un tika ievēlēts par apvienības priekšsēdētāju. Apvienībā A.Vite sastapa arī savu sievu, ar kuru laulībā nodzīvots jau gandrīz pusgadsimts.

Kļūstot par rakstnieku, Andrejs Vite pieņēma sev pseidonīmu Skailis, kuru kā ļoti ērmīgu, neko nenozīmējošu vārdu viņš savulaik esot atradis Rūdolfa Blaumaņa humoristiskās dzejas grāmatiņā.

Īpašas ir A.Vites atmiņas par kara gadiem, sevišķi par 1944.gadu, Latvijā, kuras ir fiksējusi arī organizācija "Crimes against humanity": "No 1944.gada jūlija vidus Latvija pārvērtās asiņainā karalaukā līdz pat Vācijas kapitulācijai nākamā gada maijā. Tovasar sākās arī bēgļu gaitas, kas vieniem ilga dažus mēnešus, citiem daudz ilgāk, bet trešos uz mūžu šķīra no dzimtenes. Bēgšanas jautājumi tika izlemti ģimenes padomēs," stāsta A.Vite, "Manā ģimenē arī sēdēja un sprieda, ko darīt, — braukt vai nebraukt. Svēra visus par un pret. Faktiski jau no braukšanas uz Sibīriju nebija tās lielākās bailes, palikt negribējās arī citu iemeslu dēļ, jo nekas patīkams nebija gaidāms, taču arī bēgšana nebija nekāda pastaiga."

"Pēdējos iesaukumos dienestā sāka raut jau 16 — 17 gadu vecus puikas," atceras A.Vite: "Man 1944.gada 2.augustā, kad gāju uz vācu gaisa karaspēka palīgdienesta iesaukšanas komisiju, bija 17 gadu. No Latvijas tādus puikas iesauca trīs tūkstošus. Iesauca visus, atskaitot tos, kam bija redzamas invaliditātes pazīmes — trūka kājas, rokas vai galvas, vai arī bija rentgena uzņēmumi, kas apliecināja invaliditāti. Ārsta zīmes netika ņemtas vērā. Man bija plaušu rentgena uzņēmums, un vācietis, mani izklausījis, teica: "Viņam jānoliek karote mājās." Zinot, ka arī padomju karaspēkā karo latvieši, jaunekļi visvairāk baidījās no tā, ka, varām mainoties, tiks iesaukti Sarkanajā armijā, kur karavīra dzīvība nenozīmēja neko." A.Vite, kas ar saviem rentgena uzņēmumiem ir bijis abu okupācijas varu iesaukšanas komisijās, saka - "tos, kam tādu nebija, iesauca krievu armijā." Un piebilst: "Vispār traģiski. Tagad, kad mēs, cik nu no pamatskolas vairs esam palikuši, Draudzīgā aicinājuma dienās sanākam kopā, dāvinām skolai grāmatas un pasēžam, tie, kas bijuši leģionā, uz tiem, kas bijuši sarkanarmijā, rāda ar pirkstu — pārdevies Staļinam par 30 sudraba grašiem! Tā ir cūcība. Viņi nepārdevās, viņiem lika iet armijā. Par izvairīšanos bija kara tiesa un spriedums viens."

Vēlāk strādājot humora un satīras žurnālā "Dadzis", A.Vite līdz pat aiziešanai pensijā ilgus gadus bija literārās daļas vadītājs. Brīvdomīgāku un ķecerīgāku izdevumu par "Dadzi" padomju varas gados Latvijā ar uguni nevarēja sameklēt. Žurnāla vadības nopelni kara gados un uz tiem balstītie sakari partijas un represīvo orgānu vidē deva iespēju "Dadzī" strādāt un publicēties pat tautas "naidniekiem" — bijušajam represētajam un Staļintēva izsmējējam Jānim Dresleram (A.Vite:"Jānis atnāca uz "Dadzi" kā cietumos un lēģeros nomocīts, vecs vīrs, kam trīcēja galva un rokas, un kuram žurnāls bija vienīgā iespēja nopelnīt klāt kapeiku pie niecīgās pensijas"), disidentam un izsūtītajam vācu pēctecim Harijam Heisleram. "Dadža" žurnālisti sagādāja dzīvokli Rīgā ne vienam vien latvietim, un tas bija laikā, kad viņiem dzīvokļus piešķīra pēdējā kārtā... Nekur tolaik nav gadījies dzirdēt tik daudz aizliegto dzejoļu, pret varas trulumu vērstu anekdošu un brīvu domu kā tieši "Dadzī", kur, piemēram, Harijs Heislers atļāvās nodeklamēt savu slaveno dzejoli par izsūtīšanu lopu vāģos uz Sibīriju 1945. gadā, ko viņš pats bija piedzīvojis, būdams mazs bērns...

Jau padomju laikā A.Vite meistarīgi ironizēja par toreizējo demokrātisko vēlēšanu sistēmu: "Piecdesmit pirmajā gadā mīļajiem latviešiem tika parādīts šausmīgi liels gods, biedrs Staļins piekrita balotēties biedra Staļina rajona vēlēšanu iecirkņos"

Žurnālā Andrejs Skailis (Vite) strādāja pie vēstuļu lasīšanas un sūdzību uzklausīšanas. Sūdzības — sākot ar smagām, pat traģiskām un beidzot ar tādām, pēc kuru uzklausīšanas un apmeklētāja aiziešanas visa redakcija vēl ilgi nevarējusi beigt uzjautrināties. Padomju okupācijas laikā bieži vien žurnāls "Dadzis" bija pēdējā un vienīgā instance, kur ierindas pilsonis varēja vērsties pēc palīdzības bezcerīgā vai beztiesiskā dzīves situācijā. Katrs nāca ar savu sūdzības rakstu, ar savu bēdu vai skumju stāstu, bet žurnālam par saņemtajām sūdzībām vajadzēja informēt dažādas instances un to priekšniekus. Andrejs Vite atceras, ka starp šiem priekšniekiem nereti netrūka godavīru, kas cilvēkiem palīdzēja, cik nu viņi to spēja. Viņam ir nācies pat tikties ar ministriem, lai pārbaudītu sūdzības par tolaik plaši izplatītajām nejēdzībām un pārkāpumiem dažādu valsts resoru iestādēs.

Pēc rakstura ārkārtīgi precīzs, šis vienreizēji asprātīgais cilvēks ilgus gadus ar savām idejām aplaimoja arī "Dadža" karikatūristus. Laikabiedri atceras, ka Andrejam "Dadža" kolektīvā bija īpaša vieta – ja kaut ko vajadzēja izdarīt sevišķi apzinīgi un ļoti konkrētos termiņos, tad visu skatieni pagriezās uz viņu, jo zināja – "ja Skailis pie kaut kā ķeras, tad viņš to noteikti izdara."

A.Vites daudzo romānu un stāstu pamatā ir patiesi dzīves fakti, personības un notikumi. Viņa darbos var atrast ne tikai neizsmeļamu humoru, bet arī spilgtus un tēlainus pirmskara un kara laika Rīgas, Latvijas un to laiku cilvēku, notikumu aprakstus. A.Vite savos darbos savijis nedalāmi komisko un traģisko, tāpēc viņa stāsti pieskaitāmi pie tiem retajiem literārajiem darbiem, ko lasa visu vecumu un visu sociālo slāņu pārstāvji, jo pat tie, kas savos dienesta kabinetos neatļaujas pasmīnēt, mājā slepus mīl smieties. Darbi tulkoti angļu, vācu, krievu, turkmēņu un tadžiku valodās, daži stāsti ierakstīti audiokasetēs atskaņošanai Latviešu leģionāriem kādā pansionātā Vācijā. Jāpiemin, ka tieši A.Vite kā pirmais un vienīgais no latviešu humoristiskā stāsta meistariem šķērsoja valsts robežas un Hannoveres izdevniecība "Harro v.Hirschheydt" laida klajā stāstu krājumu "Die Wohnungs zuteilung", un minētais ir tikai daļa no viņa starptautiskajiem literārajiem nopelniem. Nevar nepieminēt arī A.Vites asprātīgi sarakstīto "Latvijas īso vēsturi", kas '90.gados tika izdalīta ārvalstu diplomātiem, un kuru tagad var atrast vienīgi Nacionālajā bibliotēkā kā lielu retumu.

Nevar nepieminēt arī A.Vites sarakstītos scenārijus kino īsfilmām, no kurām savas pārdrošības dēļ dažas dienasgaismu tā arī neieraudzīja. Kinostudijā savulaik ir uzņemtas veselas piecas īsfilmas bērniem, kopā ar Aloizu Brenču tapis scenārijs leļļu filmai. Andreja Vites lugu "Labais gariņš" ir uzveduši vairāki Latvijas amatierteātri - Ļaudonas pagasta dramatiskais kolektīvs (režisore Dace Zepa), Aknīstes pilsētas amatierteātris (režisore Aina Deksne).

"Liktenis Andreju Viti nav lutinājis un nelutina arī tagad, no malas skatoties, dažreiz šķiet, ka tiek izmantota viņa augstā pienākuma izjūta un godprātība, saasinātā otra cilvēka nelaimes uztvere un vēlēšanās palīdzēt. Atšķirībā no citiem rakstniekiem, Andrejam nav tradicionālās darba vietas – rakstāmgalda. Gadi, kad viņš jaunībā slimojis ar tuberkulozi, atstājuši paradumu lasīt un rakstīt guļus vai dažkārt, ja pat Latvijai laimējas ar siltu vasaru, - sēžot ārā atpūtas krēslā. Ja jāatklāj, kādi ir Andreja Vites vaļasprieki, tad laikam tādu nav. Rakstīšana ir viņa dzīvesveids un vaļasprieks, leģendāra ir Andreja dzīvnieku mīlestība," piebilst rakstnieka draugs Juris Močuļskis, jr.

Source

www.DELFI.lv
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form