Adrenalīna mednieks. Intervija ar rakstnieku, LRS priekšsēdētāju Arno Jundzi
Foto: LETA

Kas ir Arno Jundze? Tādu jautājumu izteicu, žurnāla "Karogs" redakcijā gatavojoties zvanīt potenciālajam jaunajam literatūras kritiķim. Tas bija tikai pirms gadiem piecpadsmit, gatavojot žurnāla "Karogs" millenium numuru .

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Šodien tādu jautājumu neviens vairs neuzdod. Drīzāk otrādi. "Ja Arno Jundzes nebūtu, viņu nāktos izdomāt," teica kāda talantīga kinorežisore. Un tiešām — introvertajos rakstniecības džungļos, kur pārsvarā mājo ar selfijiem pārņemti meža dīvainīši, diez vai atradīsies daudz tādu ļaužu, kas būtu ne tikai talantīgi, bet spētu rūpēties arī par savu spalvasbrāļu labumu.

Savā ziņā Arno ir renesanses cilvēks, kurš spēj paveikt simt darbu vienlaikus, tomēr pamatā viņš dzīvo 21. gadsimtā, un viņu neiebāzīs maisā tādi jaunlatviskās dzīvesziņas termini kā "snapčats" vai "gadžets". Toties citu modernās terminoloģijas šedevru — "gaidstāve"— uz Arno attiecināt nekādi nevar. Viņš ir perpetuum mobile.

Kādā parastā oktobra dienā jaunajās Latvijas Rakstnieku savienības telpās Aleksandra Čaka ielā mēs runājam par literatūru, žurnālistiku, Kolhoznieku namu, Londonu un – kā tas viss sākās.

Kādas grāmatas lasīji bērnībā? Astridu Lindgrēni, Džeraldu Darelu? Varbūt "Vinniju Pūku"?

Man vairāk patika piedzīvojumu, dēku gabali. "Vinnijs Pūks" un "Alise Brīnumzemē", godīgi sakot, riebās. Tiesa, kad izaugu, sāku par tām fanot.

Pirmā grāmata, kuru tu atceries.

"Pifa piedzīvojumi" — to zināju no galvas jau piecu gadu vecumā. Patika tās bildītes, un es iemācījos no galvas tekstu, lai pēc tam visiem stāstītu, ka māku lasīt. Ko tas man devis un kādu ietekmi atstājis — nezinu. Ne visi, kas toreiz lasīja grāmatas, pēc tam sapinās ar literatūru.

Tas klikšķis notika vēlāk — varbūt tad, kad pieķēros sērijai "Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi". Un vēl otrai fantastikas sērijai, mazāka formāta grāmatām, kur bija publicēti Staņislava Lema romāni. Arī klasiķi Žilu Vernu varēju lasīt caurām naktīm — romānu "Noslēpumu sala" atceros ar noplēstu sākumu...

Kuras grāmatas iedvesmojušas visvairāk?

Modiano. Vēl padomju laikos kādā žurnālā bija nodrukāta "Tumšo bodīšu iela" — tas teksts pievilka, bet pēdējā īstā fanošana man beidzās ar "Meistaru un Margaritu". Pēc tam gan arī gadījušies teksti, par kuriem nodomā — "es arī gribētu tā uzrakstīt", bet tādu, ar kuriem staigāju apkārt visu laiku, īsti vairs nav. Mani sabojāja Literatūras institūts, kur bija bezjēgā daudz jālasa, un tu lasi, lasi, lasi, līdz vienā brīdī iestājas profesionālais kretīnisms, no kura pat gribēdams nevari atbrīvoties.

Adrenalīna mednieks. Intervija ar rakstnieku, LRS priekšsēdētāju Arno Jundzi
Foto: LETA

Vai kļūt par rakstnieku bija tavs mūža sapnis?

Vispirms bija sapnis kļūt par kinokomiķi, hokejistu, skursteņslauķi, tikai neatceros, kādā secībā. Par komiķi gribēju kļūt Čaplina filmu iespaidā.

Tagad tu raksti scenārijus.

Būtu gribējis kļūt par kinorežisoru, bet man galīgi nav vizualizācijas talanta. Bet par rakstnieku — droši vien iespaidoja tas, ka vectēvs, kurš bija mācītājs, visu laiku drukāja ar rakstāmmašīnu. Tomēr pats nespēju kļūt par rakstnieku, kamēr neparādījās datori. Protams, mēģināju rakstīt arī ar pildspalvu — kaut kādus dumjus pantiņus, kurus aiznesu Uldim Bērziņam, kurš sāka runāt par Beovulfu... Nodomāju — ej tu ratā ar savu Beovulfu! No dzejas ar to arī izārstējos.

Bet par rakstnieku mani padarīja dators.

Pirmoreiz gan par tevi dzirdēju kā par literatūrzinātnieku.

Jā, tā sanāca. Biju iestājies Pedagoģijas fakultātē — teica, ka no turienes neņems padomju armijā. Pēc pirmā kursa, protams, paņēma, bet, atnācis atpakaļ, mācījos vēl diezgan ilgi, ņēmu akadēmiskos atvaļinājumus un cīnījos, jo lekcijas bija interesantas. Piemēram, psiholoģijā mums stāstīja par tolaik pusaizliegto Zigmundu Freidu.

"Kolhoznieku namā" (Latvijas Zinātņu akadēmijā) nokļuvu 1991. gadā, pateicoties Gunāram Bīberam. Institūts meklēja jaunu potenciālo zinātnieku, un Bībers bija ieteicis mani. Nonācu pie Veras Vāveres literatūras teorijas daļā, bet pētīju somu literatūru. Kolhoznieku namā ierados augusta puča laikā — ap augstceltni riņķoja militārais helikopters, mēģinot ieskatīties institūta logos, vai tur nesēž kādi latviešu nacionālisti. Drusku smieklīgi un dīvaini. Tāpat kā alga — 40 latu mēnesī. Tomēr uznāca spīts, un es uzrakstīju disertāciju, izdevu monogrāfiju, un pēc tam no turienes aizgāju.

Un kļuvi par žurnālistu.

Jā, man šķiet, ka tas biji tu, kas man piezvanīja un teica, ka "Literatūra un Māksla Latvijā" meklē literatūras nodaļas vadītāju. Māris Čaklais tikko bija piekritis kļūt par "Karoga" galveno redaktoru, un viņa vieta bija vakanta. Pa starpu vēl bija citas interesantas nodarbes — biju namu pārvaldnieks, tirgoju putekļusūcējus, tas arī bija ļoti aizraujoši. Kaut kā vajadzēja mēģināt izdzīvot.

Zinātne, žurnālistika, proza — tās visas kā pakāpieni augšup?

Man nav mesijas sajūtas — gribu būt rakstnieks. Man tas nebija ļoti svarīgi, varbūt tāpēc, ka redzēju, cik briesmīga ir šī literārā vide — tas bija jaunās tūkstošgades sākums, galīgi neiedvesmojošs laiks, un vēl visas tās runas, ka latviešu literatūra ir neinteresanta, nerentabla utt. Vairāk par prozu sāku domāt LML redakcijā, kur kaut ko uzrakstīju Preses nama konkursam. Protams, neko nevinnēju, bet uzrakstīts bija.

Varbūt vēl nebija pienācis tavs laiks? Jo nebija arī vidusslāņa un literatūras, kas stāsta par parasto cilvēku, kas ķepurojas jaunajā kapitālismā.

Var jau būt. Neesmu par to domājis. Mani biedēja skats, ko varēja redzēt un joprojām redzam grāmatnīcās — stāv foršas, bet pasen izdotas grāmatas, nocenotas pa desmit lāgiem, un neviens tās nepērk. Negribētos, lai manas grāmatas tur mētātos par vienu centu.

"Putekļi smilšu pulkstenī" bija tāda kā zīme, pagrieziens, jauna paradigma — "vīriešu literatūra" gan pēc autorības, gan pēc satura. Vēl pirms gadiem piecpadsmit tādai literatūrai nebūtu ne rakstītāju, ne lasītāju, jo latviešu literatūra, pārfrāzējot Fellīni, visos līmeņos ir "sieviešu pilsēta".

Vīrietis kā šķira Latvijā jau sen ir nokauts, būt par vīrieti ir pat savā ziņā politnekorekti, mani tas vienmēr ir interesējis, un es domāju: kur tad lai tie veči paliek? Mani draugi, ar kuriem bērnībā mainījāmies ar grāmatām, tagad lielākā daļa ir miruši vai pa cietumiem, vai ej nu sazini kur — dzīve daudziem briesmīgi iegriezusies. Gribējās uzrakstīt tādu grāmatu, kuru arī kāds vīrietis paņemtu un izlasītu. Bet pa starpu liku vieglākas epizodes, jo citādi pats sajuktu prātā. Apzināti meklēju interaktivitāti, lai teksts lasītāja galvā turpina ražot citus tekstus un domas.

Tags

Arno Jundze Žurnāls Domuzīme
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form