Foto: AP/Scanpix/LETA
"Ar viņa nāvi beidzās revolūcija" – pravietiskos vārdus pēc izcilā dzejnieka aiziešanas viņam veltīja krievu-amerikāņu izcelsmes komponists Arturs Lurjē, atklājot krievu inteliģences noskaņojumu trauksmaino 20. gs. 20. gadu sākumā. Aleksandrs Bloks tikai 40 gadus ilgajā mūžā šķietami paspēja visu – kļūt par savas paaudzes dižāko un atzītāko dzejnieku, izdzīvot neparastiem līkločiem pilnas personiskās dzīves peripetijas ar dievišķu mīlestību, skandalozu mīlas trīsstūri un seksuālām vaļībām, kā arī no kaismīga revolūcijas aizstāvja pārtapt boļševiku radītās iekārtas emocionāli un fiziski sagrautā cilvēkveidīgā vrakā.

Aleksandrs Bloks piedzimst 1880. gada 28. novembrī Sanktpēterburgā ārkārtīgi inteliģentā ģimenē – viņa tēvs bija jurisprudences profesors, bet māte – Sanktpēterburgas Universitātes rektora meita. Vecāki drīz izšķiras, un Aleksandrs paliek dzīvot pie mātes. Jau bērnībā zēns izrāda pastiprinātu interesi par literatūru, daudz lasa krievu Zelta laikmeta autorus, Žukovski, Fetu, Polonski, un 11 gadu vecumā sāk rakstīt pirmos dzejoļus un stāstus, bet 14 gados izveido pats savu literatūras žurnālu, kura tapšanā piedalās visa ģimene. 17 gadu vecumā Aleksandrs dodas uz kūrortu Vācijā, kur viņa jūtīgā dvēsele piedzīvo arī pirmās mīlas liesmas pret 20 gadus vecāko valsts padomnieka sievu Kseniju, kurai veltīts dzejnieka pirmais autobiogrāfiskais dzejolis. Nākamajā gadā Bloks uzsāk studijas Sanktpēterburgas Universitātes Juridiskajā fakultātē, kaut jauno cilvēku krietni vairāk saista teātris – viņš iestudē amatieriskas izrādes, kurās pats arī spēlē. Dažus gadus vēlāk Bloks pāriet uz Vēstures un filoloģijas fakultāti un sāk iepazīt Sanktpēterburgas literātu vidi.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!