Pirmie dzīves Herberta Dorbem gadi pagāja Zlēkās, bet skolas gaitas – uzsāktas Zūrās. Kad ģimene pārcēlās uz Ventspili, skološanās līdz 1912. gadam tika turpināta tur. Šajā gadā Ventspils laikrakstā "Jaunā Avīze" arī parādījās Herberta Dorbes pirmie dzejoļi.
Pabeidzis skolu, jauneklis strādāja par praktikantu pie brāļa Užavas pagastskolā, kur pašmācības ceļā mēģināja iegūt tautskolotāja tiesības. Kad tas neizdevās, Herberts Dorbe darba gaitas turpināja kā rakstveža palīgs Puzē. Pirmais pasaules karš Dorbes ģimeni aizveda bēgļu gaitās uz Krieviju.
Pēc atgriešanās Latvijā un skolotāja tiesību iegūšanas1922. gadā Herberts Dorbe strādāja par skolotāju. 1940. gada pārmaiņu laikā uz desmit gadiem viņš no darba skolā aizgāja un strādāja par korektoru un grāmatvedi, bet tad atgriezās skolā.
No 1956. gada Herberts Dorbe nodarbojas tikai ar rakstniecību. Tapušas pasakas un dzejoļi bērniem, lugas, vēsturiskie romāni, kuriem sižeti ņemti no Ventspils novada pagātnes, atmiņu skices par latviešu literatūras vecmeistariem. Herberta Dorbes dzīves laikā iznākušas 54 grāmatas, arī tulkojumi un mācību literatūra.
Lai arī Herberta Dorbes vārds biežāk tiek saistīts ar literatūru, viņa mūža aicinājums bija pedagoģija. Godinot viņu un pedagogu darbu, iedibināta Herberta Dorbes balva "Gada humanitāro zinību skolotājs", kuru piešķir Ventspils pilsētas un Ventspils novada humanitāro priekšmetu skolotājiem par ieguldījumu skolēnu iesaistīšanā novada literatūras un kultūras vēstures iepazīšanā un izpētē.
Herberta Dorbes mūžs noslēdzas 1983. gadā. Rakstnieks un pedagogs guldīts Ventspils Meža kapos.
