Antons Austriņš dzimis Vecpiebalgas Kaikašos. Pēc mācībām pagastskolā un draudzes skolā Vecpiebalgā mācības turpinājis Valkas skolotāju seminārā Rīgā un Pēterburgas zemstes seminārā. Jau 16 gadu vecumā, vēl mācoties draudzes skolā, Antons Austriņš sāka darboties publicistikā. Viņa pirmā literārā publikācija ir skice "Naudiņš un Parādiņš" Zvārguļa "Zobgala kalendārā 1901. gadam". Dzīves laikā literāts bieži publicējies, parakstoties ar dažādiem pseidonīmiem.
1905. gada 13. janvāra demonstrācijas laikā Rīgā Daugavmalā Austriņu sašāva kājā. Nākamajā, 1906. gadā, žurnālā "Kāvi" Nr. 1 tika publicēta Antona Austriņa satīra "Debesīs pa revolūcijas laiku Krievijā", kuras dēļ žurnāla numurs tika konfiscēts un pret redaktoru Kārli Skalbi uzsāka tiesas procesu. Tajā pašā gadā jauno literātu apcietināja, apsūdzot par politisku slepkavību. Viņš vairākus mēnešus pavadīja ieslodzījumā Rīgas, Ventspils un Kuldīgas cietumos. Uz laiku atbrīvots, viņš aizbēga uz Somiju.
Divdesmitajos gados viņš strādāja par laikraksta "Latvijas Vēstnesis" literārās nodaļas vadītāju, bet jau 1923. gadā pievērsās tikai rakstniecībai.
Mūža laikā Antons Austriņš sarakstījis ap 20 grāmatu un sagatavojis vairāk nekā 10 tulkojumu. Piemēram, dzejoļu krājumi "Klusuma gaviles" (1921), "Dzīves burvība" (1925), Latgales iespaidi atspoguļoti stāstu krājumā "Māras zemē" (1919), bērnības atmiņām veltīts "Puiškāns" (1931), bet periodikā publicēti Antona Austriņa atmiņu stāsti par Rūdolfu Blaumani (1911), Emilu Dārziņu (1913), brāļiem Kaudzītēm (1927) un citiem.
Rakstnieks miris 1934. gada 17. aprīlī Rīgā. Apbedīts Rīgas Meža kapos.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
