Literatūrzinātnieks un dzejnieks Kārlis Vērdiņš tikko izpelnījies augstāko Latvijā iespējamo atzinību par trešo savas profesionālās darbības jomu – literatūras kritiku, kļūstot par septīto Normunda Naumaņa vārdā nosauktās gada balvas mākslas kritikā saņēmēju. Paralēli tam Vērdiņš ir piecu pieaugušo un trīs bērnu dzejas krājumu autors, vairākkārt saņēmis gandrīz visas nozīmīgākās literārās godalgas Latvijā, kā arī plaši atdzejots un publicēts ārpus tās robežām. Šobrīd studē salīdzināmās literatūrzinātnes doktora studiju programmā Sentluisas universitātē ASV, kur raksta disertāciju par Latviešu starpkaru literatūru pasaules modernisma kontekstā.
Ko tev pašam nozīmē nominācija Normunda Naumaņa balvai un tās saņemšana pēc vairāk nekā 20 gadu darbības literatūras kritikā? Vai nav sajūta, ka esi saņēmis "mūža balvu"?
Jā, mana pirmā recenzija tika publicēta 1998. gadā. Taču šāda kritiķu apbalvošana tomēr ir salīdzinoši jauna iecere, agrāk kritiķi nekādas balvas negaidīja. Pēdējos gados esmu rakstījis maz, jo uzturos Amerikā, tāpēc mans pienesums bija visai trūcīgs. Pagājušajā gadā pandēmijas iespaidā es paliku Latvijā un beidzot varēju pievērsties recenzijām. Taču izskatās, ka tas būs izņēmums, jo šobrīd mana prioritāte ir pabeigt disertāciju, nevis "trakot" ar recenzijām.
Atgriežoties pie Naumaņa balvas, mani fascinē konkrēto recenziju nosaukumi – "Līksmes pilni mēs mīžam uz viņu kapiem" (par manifestu izlasi "Manifests. No futūrisma līdz mūsdienām") un "Slapjais sapnis par Egilu Levitu" (par dzejas krājumu "Levitācijas") –, par kurām esmu nominēts, un tas, ko tie pasaka par manu personību. (Smejas.)
Bet ko tas pasaka par Naumaņa balvas žūriju?
