Ārprātīgā piezīmes. Gunta Bereļa krājuma 'Es nekad nerunāju muļķības' recenzija
Foto: Publicitātes foto

Tos, kas cītīgi seko līdzi oriģinālliteratūras jaunumiem, Gunta Bereļa krājumā "Es nekad nerunāju muļķības" sagaida neizbēgama sastapšanās ar labi zināmiem īsprozas darbiem. Intensitāte, ar kādu pēdējo četru piecu gadu laikā stāsti tika nodrukāti periodiskajos izdevumos, bija pietiekami nodevīga, lai ļautu nojaust, ka Berelim pēc teju 20 gadu pārtraukuma briest vienots īsprozas krājums.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Līdzīgi kā agrāk, autors stāstus iekrājis vairāku gadu garumā, regulāri pa vienam atklājot lasītājiem; senākie stāsti publicēti laikā, kas autora radošajā periodā iezīmēja nosacītu klusuma pauzi starp iepriekšējo krājumu un pirmo romānu, pārējie – tapuši jau pēc "Ugunīgajiem vēršiem ar zelta ragiem" (2007). Savukārt tos, kas ar Gunti Bereli sastapušies retāk vai nemaz, atklāti sakot, var sagaidīt jebkas (skalā no prieka līdz bēdām vai vienkārši šoka).

Uzmanību nenoliedzami piesaista trāpīgais krājuma vāku noformējums, lai gan – Žaka Luija Davida gleznas vietā tikpat labi varēja būt Rembranta pašportretā fiksētie ņirdzīgie vaibsti vai, manis pēc, kaut vai Madonna ar ložmetēju. Lasītāja priekšā ir krājums, kurš sniedz ieskatu, kā no Torņakalna stacijas perona pagrūst zem vilciena cilvēku, kā izsalkušam kaķu baram izbarot gadiem ilgi nīstu radinieku, kā efektīgāk pakārt, vai – vēl labāk – vienkārši nocirst cilvēkam galvu, visbeidzot – to, ka nekādā gadījumā nebūtu vēlams mazpilsētas ieskrietuvē paprasīt sāli.

Nešaubieties, jūs neesat pārlasījušies. Bereli joprojām interesē dažādas patoloģijas – mīlestība pret filozofu Heidegeru pēc kādas liktenīgas lekcijas starpkaru perioda Rīgā; rituālas un līdz riebumam naturāli nožēlojamas rūpes par mežonīgu mājdzīvnieku baru; apmātība ar ģeometriski un arhitektoniski nevainojama cietuma radīšanu; pārliecība, ka nāvi mākslas darbā var iekodēt nevis pārnestā, bet gan tiešā nozīmē; fanātiski mēģinājumi mājas fotosesijās iemūžināt cilvēku katru dzimšanas dienu no zīdaiņa līdz pusmūža vecumam; grāmatu dedzināšana un izrēķināšanās ar rakstniekiem kā vienīgā iespējamā bēgšana no depresijas rāvas – un attiecīgi šo ilūziju pārņemto antisociālo tipiņu daudzveidīgā galerija.

Tās nav vienkārši "smalkās kaites" 21. gadsimta situācijā un Bereļa mērcē, jo autoram nepietiek vien ar marginālijām raksturu līmenī – obligāta prasība ir arī absurda un groteskas klātbūtnei, dažreiz abus (ne)gaidīti izbīdot pat priekšplānā. Proti, kādēļ gan lai stāstā par zelta uzvedību un etiķeti pie smalka vakariņu galda pēkšņi neienāktu kanibālisms? Kādēļ gan lai šķietami rāmas sadzīviskas epizodes nekulminētos ar absolūtu asinspirti? Arnis Koroševskis

Būtiska krājuma priekšrocība ir intonāciju maiņā – lai arī pats princips un vēstītāja apveidi ir radniecīgi pēdējā laika latviešu literatūras spilgtākajam psihopātam, piromānam un sieviešu varotājam Tušam, neaizmirsīsim, ka uz Tušu bijām spiesti skatīties no malas, turpretī šoreiz tiešas vai pārnestas nozīmes noziegumus vērojam pašu grēkāžu acīm. Balsu daudzveidība ir izdevusies – sākot ar vulgāru, apmātu veceni, lietišķu projekta nepieciešamības pamatojuma un koncepcijas iztirzājumu, beidzot ar intelektuālu, nosvērtu, lai arī uzspēlētu stāstījumu. Autors īpaši apsmaida tieši pēdējos – tostarp arī savus aroda brāļus – ne velti starp dīvaiņiem sastopami arī izmisuši rakstnieki un literatūrzinātnieki, un kādā stāstā ideālā cietuma koncepcijā "šķīstītava" ir ieguvusi tieši bibliotēkas veidolu.

Atsevišķos gadījumos tēlu liktenis konceptuāli izriet no to būtības. Piemēram, vēsturnieks, kurš līdz traģikomiskam fanātismam idealizē "vecos laikus" – vai tie būtu pāris kapeikas lētie tramvaja un trolejbusa taloni, ēdnīcā baudītā un vienmēr identi garšīgā šnicele, vai pat galda piederumi ("Johaidī, tu paskaties, kas par dakšiņu, alumīnija, ar īsiem, strupiem zariem, re, var redzēt, ka bijusi saliekta un pēc tam atliekta taisna! Naža, dabiski, nav, bet tas arī piederas pie lietas. Vēl tikai plūmju kompots graņonkā derēja. Kur tu Rīgā tik tīru nostalģiju rausi?" ), līdz ar savu jau tā absurdo bojāeju pats kļūst par daļu no vēstures.

Par Bereļa "varoņiem" varētu apgalvot – tie ir netipiski raksturi netipiskos apstākļos, lai gan par pēdējo varētu strīdēties, jo autors visai mērķtiecīgi projicē šos nenormālos cilvēkus uz šķietami mietpilsoniski stagnātiskās sadzīves fona. Daudzas no krājumā aprakstītajām situācijām populārās kultūras kontekstā ir ārkārtīgi atpazīstamas, kaut vai – cik bieži ir nācies saskarties ar stāstu par fanātisku pielūdzēju, kas ar savu stūrgalvīgo un neatlaidīgo rīcību noved līdz fatālam iznākumam? Arnis Koroševskis

Protams, stāstos sastopami arī daudzi no romantisma, modernisma un pat postmodernisma prozas nākoši elementi, un tomēr – jaunākajā krājumā Berelis ir mazlietiņ attālinājies no tās tradīcijas, kas viņu šķir no 20 gadus senāk tapušajiem darbiem. "Mīnotaura medības" (1999) drīzāk tiecās fiksēt noteiktas kultūrvēsturiskas situācijas un tās eksperimentāli transformēt, un, šķiet, prasīja zinošāka un rūpīgāka lasītāja pūliņus. Šoreiz rotaļāšanās ar populārām fabulām, mūsdienu sabiedrības parādību parodēšana un visa pakārtošana likumsakarīgajai vai – tieši pretēji – neloģiskajai nāvei īstenojusies ar formālu un saturisku vieglumu, īsu un kodolīgu "stāstu" ar izteikti spilgtu notikumu centrā, tātad, gandrīz vai žanra klasiku.

Ar pārliecību, ka "visu vajag darīt ar glanci" eksistē un rīkojas lielākā daļa Bereļa radīto dīvaiņu un to, starp citu, var attiecināt uz veidu, kā īsprozu izstrādājis pats autors. Berelis ir izvēlējies skart tādu jautājumu loku, kurš, lai cik tas nešķistu paradoksāli, ar savu atbaidošo marginalitāti šķiet pievilcīgs. Neticami, taču lasītājam ar katru nākamo Bereļa stāstu izveidojas savdabīga imunitāte pret visām aprakstītajām šausmām un riebeklībām. Vēl jo vairāk – uzplaukst gaidas pēc nākamā upura, kārtējā nepārvaramā, samākslotā konflikta un antivaroņa spožā uzvaras gājiena – bet kā gan citādi – ja pusi stāsta tēvs māca dēlu pareizi uztecināt cirvi, tad beigās taču jāseko kaut kam iespaidīgam, vai ne? Un vai tad tā nav populārās kultūras pamatiezīme – tās pašas, kas šajā gadījumā kritusi par upuri autora smiekliem?

Atzinīgi vārdi jāvelta krājuma kompozīcijai: stāsts "Es nekad nerunāju muļķības" faktiski kļūst par visa krājuma vadmotīvu, savukārt noslēdzošais stāsts ar intriģējošo titulu "Doga noglāstīšana neatvieglo krupja norīšanu" ir vēršanās pret pašu literatūru – gan ar grāmatu dedzināšanu, gan ar rakstnieku slaktēšanu. Literatūras vēsturē Bereļa stāsti paliks kā grandiozi jokupētera fantāzijas augļi jeb pigori, kuriem turklāt ir idejiska radniecība ar neseno un brīnišķīgo Paula Bankovska īsprozas krājumu "Trakie veči" (2016) – pieļauju, ka abas grāmatas ne tikai reizumis citēs, bet arī iemantos tradīciju tikt regulāri un paslepšus pārlasītām. Kā krājuma izskaņā vaļsirdīgi atzina autors, galu galā – dzīvojam taču savam priekam un reizumis šādas tādas vaļības varam atļauties.

Tags

Guntis Berelis recenzija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form