AFI
Foto: Imants Ziedonis

"3. maijs. Mana dzimšanas diena. Gribas kaut kādu romantisku jušanu. Tāpēc staigāju pa Rīgu ar Sudrabkalna citātu uz lapiņas un iejūtos viņa redzējumā: "Pavasaris Rīgā līdzinās viegliem franču romāniem, kuros dvēsele kaunīgi piekāpjas miesas priekšā, un miesa paliek tik dvēseliska, ka abi šie jēdzieni pazūd."" Imants Ziedonis "No patikšanas uz patikšanu" (Apgāds Daugava, 2003. gads).

Šā gada 3. maijam tuvojoties, Imants Ziedonis neslēpj, ka savā dzimšanas dienā vēlētos būt Vīnē. Novēlot šā sapņa piepildīšanos un lieki netaujājot par izjūtām šopavasar, daži citāti. 

Jau 1979. gadā sarunā ar Rutu Veidemani Imants Ziedonis teicis: "Jā, es, protams, būtu slims, ja nebūtu ceļa iespējas. Un bieži arī esmu slims, kad man ilgāk jāuzturas strupceļā. (..) Atbildes meklēšana ir ceļš. Dzeja galīgas atbildes nedod, bet uzrāda un izstaro ceļa prieku."

Un vēl vienā intervijā par ceļa un strupceļa izjūtām: "Ir bijuši visādi likteņa triecieni. Kad piemeklē slimība, operācija, pirmsnāves situācija, tad ir grūti pateikt - vai tas ir ceļš vai strupceļš. It kā jau strupceļš, bet katrā šādā situācijā iespējams atrast ceļu no jauna. Strupceļš vienmēr liek meklēt. Pamudina atrast citus ceļus."

Bet  visiederīgākās  ir  dažas  rindas  no  viņa  un  Noras  Ikstenas  kopdarba, 2006. gadā iznākušās grāmatas Nenoteiktā bija:

"Dieva darbi ir neizdibināmi. Reiz viņš atnāca pie dzejnieka un teica: "Viss tev jau ir bijis, ko tu vēl gribi?" Dzejnieks brīdi padomāja: "Kas bija, nemaz nebija, vajag, lai būtu, kas ir." Par tādu atbildi Dievs nolēma dzejnieku pārmācīt un izspēlēt ļaunāko joku savā mūžā: atstāt dzejniekam, viņaprāt, pašu galveno - domāt, bet noņemt to, bez kā, Dievaprāt, varētu dzīvot - spēju rakstīt un stāstīt. (..) Dzejnieks to galīgi nebija pelnījis. (..) Viņš bija pārsteigts nesagatavots un dziļi sāpināts. (..) Un bieži aizdomājās līdz tam, ka tas tik būtu joks - uzrakstīt par to, kā viņš tagad nevar ne uzrakstīt, ne izstāstīt, ko domā. (..) Dzejnieks apsēdās pie baltas lapas un mēģināja uzrakstīt savu vārdu. Tas bija grūti izdarāms, likās, ka tas ir neiespējami, bet viņš vilka un vilka. Noguris no šā vienkāršā darba, nospiests uz ceļiem lapas un Dieva priekšā, viņš bija tuvu izmisumam. Un tad pēkšņi kaut kas notika. Vārdi sāka velties pār viņa lūpām. Daudz nesakarīgu vārdu, kas galīgi neizteica to, ko viņš domā. Viņš nemitīgi pārteicās, nesauca lietas īstajos vārdos, nespēja iegrožot teikto. Un tomēr - vārdu pa vārdam - tie sastājās īstajā secībā. Katrs no tiem bija tik grūti nācis, tik pārdomāts, dzīlēs sameklēts, ka tika izsacīts bez meliem un viltus, bez spaidiem un liekulības."

Tikpat tiešs viņš ir arī šajā sarunā. Un vispirms jau attiecībā uz vārdu "dzimšanas diena" un "jubileja" pieminēšanu.

Inta Kārkliņa: Jums vispār nepatīk svinēt dzimšanas dienas?

Imants Ziedonis: Tās lielās jubilejas nepatīk. Tāpat visas tās lielās spožās izrīcības. Nepatīk. Turklāt tagad jau es esmu no visa apkārtējā ārā. No visa. Tolaik, kad biju visā iekšā, bija citādi. Kad pats apceļoju Latviju, kad darīju to kopā ar citiem, bija citādi. Bija ļoti interesanti. Es jau arī daudz ko redzēju un ieraudzīju, kad pēdējoreiz braukāju pa leišmali. Bet tad ar manu veselību viss sajuka. Netiku tik tālu, cik vēlējos.

Savulaik gan Latvija krustu šķērsu apceļota, tāpat daudzveidīgi aprakstīta.

Jā, laikam nav vietas Latvijā, kur es nebūtu bijis. Vismazāk esmu bijis tur, krievu malā, kur Latgales puse. Bet tur jau Rimants uzrakstīja grāmatu. Grāmata ir gatava, tai drīz jāiznāk.

Visu arī nevar paspēt - sīksīki iepazīt Latviju, atbrīvot dižkokus, rosināt cilvēkus uz dažādiem labiem darbiem un vēl tik daudz rakstīt. Te arī gribu saukt atmiņā kādu divpadsmit gadus vecu citātu: "Esmu musinājis cilvēkus - skriet, dīdīties, just ceļus, kalnu vējus...  Pats esmu daudz iemācījies. (..)  Bet galve­­nais - es esmu iemācījies strādāt. Ja man tagad prasa, ko es daru, atbildu - slinkoju, mācos slinkot. Šajā dzīvē vienu lielu baudu neesmu izbaudījis, tas ir, slinkot, kaifot, meditēt, apcerēt vai arī neko nedomāt. Laiskoties! Manā dzīves pieredzē tā visa ir trūcis. (..) Kas ir palicis pāri? Viss neuzrakstītais! Ar neuzrakstīto ir līdzīgi kā ar tām apskatītajām un neapskatītajām pilīm... Ja esi uzrakstījis desmit dzejoļu krājumus, tad tūkstoš desmit vēl ir neuzrakstītu krājumu."

Nekad nebiju domājis kļūt par dzejnieku. Kad kļuvu par dzejnieku, tikko nāca pavasaris, braucu prom uz laukiem, kur saimnieki. Mani tas viss interesēja. Jo jaunībā es gribēju strādāt par dārznieku. Būt ar puķēm kopā. Nesanāca.

Tomēr īstie saimnieki jums visu mūžu bijuši līdzās: paša meklēti un atrasti, Latviju pārstaigājot, nejauši satikti, iepazīti, aprakstīti...

Tas jau bija vēlāk. Vispirms bija grāmata Kurzemīte.

Tolaik,  kad  tās  iznāca,  pagājušā   gadsimta   septiņdesmitajos   gados, abas Kurzemītes aprakstu grāmatas radīja pārsteigumu un sagādāja lielu prieku.

Kaut gan, ja es tagad varētu, sāktu atkal to pašu - staigātu pa visu Latviju. Bezgala interesanta un bagāta pasaule. Laukos satiktie cilvēki un viņu likteņi, dažādi notikumi, vēstures un šodienas... Viss kopā - bagātība.

Papildinājumam daži teikumi no 1996. gadā izdotā krājuma es skaitīju un nonācu pie viena ievada: "Tāpat kā daudzus, mani vienmēr ir aicinājis ceļš. Tepat Latvijas baltie, līkumotie ceļi - pašā gājienā un fotogrāfijās. Latvijas ceļojumu apraksti, pasaules ceļotāju piedzīvojumi un bieži vien traģiskie likteņi. Neremdināma meklētāja interese. (..) Lai kur tu esi bijis, tu meklē vēl kaut kur. Lai ko tu esi redzējis, tev liekas, ka neesi atradis to "vēllielāko", "vēlskaistāko". Sirds prasa vēl. Nav miera. (..) Tad cilvēks turpina ceļu pa vertikāli. Tas ir gara meklējumu ceļš."

Taču vēlmi pašam dzīvot laukos jums nav izdevies piepildīt.

Tas jau ir tas interesantākais. Es tik ļoti esmu gribējis māju laukos, bet tā arī līdz tai neesmu ticis. Kad savulaik braukājām pa laukiem, daudzviet saimnieki piedāvāja, lai izvēlos māju, kuru gribu. Tolaik jau tas bija viegli, mājas bija tukšas, un visi saimnieki dažādos likteņceļos bija prom. Mājas gaidīt gaidīja saimnieku, es alku savas mājas, bet domāju, ka man vēl būs laiks izšķirties, kuru māju konkrēti gribu... Bet tā arī nekas neiznāca. Tas varētu pat būt vesels romāns par to, kā man vajadzēja mājas. Un kā man vēl tagad gribas mājas. Re, mana māsiņa (medmāsiņa, kura dzejnieku aprūpē. - I.K.) tagad dabūja māju laukos, Talsu pusē! Tas ir tik pasakaini, ko viņa stāsta. Kā viņa brauc turp un kā brauc no laukiem uz darbu Rīgā. Bet mana otra māsiņa brauc no Neretas.

Un jums tiek viņu interesantie stāsti par ceļā un laukos redzēto, piedzīvoto.

Katrs rīts ar tiem sākas. Ar stāstu par pūpoliem, par to, kā izziedējuši kārkli, par pirmajām dzērvēm, kas atlidojušas pavasarī, par stārķiem, kas redzēti. Tā mēs tagad varam parunāties, kas notiek tajos laukos. Parunāties varam, bet es tur neesmu.

Bet gan jūsu dzejoļi, gan publicistika raisa apbrīnu, kā pilsētā mītošs cilvēks tik labi var aprakstīt Latviju, tās dabu, cilvēkus.

Visu mūžu daudz esmu dzīvojies pa laukiem. Un bērnība, tāpat skolas gadi, galvenokārt laukos aizvadīti. Krievu laikā, kad tēvs 1949. gadā tika izsūtīts uz Karagandu Kazahijā, es vēl biju puika. Bet mums bija 30 ha, kur man bija jāstrādā.

Liecību par šo laiku sniedz arī Nenoteiktā bija: "Kad viņu aizveda, visa saimniecība palika uz maniem pleciem. (..) Kamēr tētiņš bija prom, visu iemācījos. Ar zirdziņu zemi apart... Arī govi slaukt. Knapi varēju noturēties, mētājos, kritos, kamēr visu to izdarīju. Iemācījos, kā krauj siena vezumu. Tas viss man bija jāiemācās, bija jāiemācās strādāt. Pļaut mācījos. Sēt mācījos. (..) Grūts tas darbs bija. Bet tā zemes sajūta - brīnišķīga. Kā es viens pats to visu varēju? Brauca jau arī radzinieki palīgā rudzus pļaut, arī zemi art."

Un vēl neliels fragments: "Es saprotu, ka tētiņam bija pārgājusi visa patikšana uz jūru, viņam gribējās uz laukiem būt. Man arī gribējās uz laukiem būt. Es nolēmu kļūt par dārznieku, bet Bulduru dārzkopības tehnikumā mani neuzņēma. Tāpēc man tā lauku sajūta tik tuva, tā bija manī iekšā. Es, piemēram, skaidri zināju, ka man būs lielas, stipras mājas, daudz zemes, jau Ulmaņlaikā to zināju. Un, galvenais, dārzos būs plūmes kopā ar ābelēm."

Netiku  es  uz  tiem  laukiem...  Nāca  vidusskolas  laiks  Tukumā.  Tad  citas skolas.

Tukumā latviešu valodas skolotāja Milda Murele bija arī mana skolotāja. Kad reiz pirms gadiem šo faktu kādā sarunā jau pieminējām, jūs smējāties, ka "visi esam no viena mērkaķa cēlušies"...

Nu jau mūsu skolotāji ir citā saulē. Arī daļa mūsu klases puiku tāpat. Atceros, mans tēvs mūža nogalē sūrojās, ka viņam esot garš laiks. Es teicu: "Ko tu runā! Tu taču vari aiziet pie saviem draugiem radziniekiem, ar kuriem kopā iets jūrā." Bet viņš man pretī: "Ā, tie? Tie taču ir miruši!" Iebildu: "Nu jau gan tu runā aplam! Es vēl vakar redzēju, ka visi ir dzīvi!". Bet tēvs, vienalga, uzstāja uz savu: "Nu, tikpat kā miruši..." Viņam humors bija ļoti skaists!

Vai arī jūs to neesat mantojis?

Es ne, bet mana mazā māsiņa gan. Ja viņa uzrakstītu grāmatu par tiem pašiem radziniekiem un visu pārējo, par ko rakstījām mēs ar Noru, tā būtu ļoti skaista grāmata. Turklāt - vienos humoros. Lai gan viņai tāpat bijusi grūta dzīve.

Vai dzejniekiem arī ir grūta dzīve?

Neesmu domājis, ka kādam būtu grūti. Viss ir normāli. Dzejniekiem pavisam labi iet - viņiem jau daudz nevajag. Ja viņš ir dzejnieks, tad viss ir kārtībā.

Bet ja viņš iedomājas, ka ir dzejnieks?

Tad viņam jāsaprot, kas viņš ir, un nav velti jācīnās. Jūs prasāt, kā ir ar rakstīšanu? Tas ir prieks visu laiku. Es tā domāju. Ja kāds ir radīts, lai rakstītu, tad viņam ir viņa dzejoļi, un neko vairāk nevajag. Tie puikas, kas dzejoļus savulaik rakstījuši, visi bija ļoti priecīgi cilvēki. Viņi nemocījās ar citiem darbiem. Un, ja darīja tos, darīja priecīgi. Cilvēki, kuri kādu darbu dara no sirds, allaž ir priecīgi. Tāda bija arī mūsu "koku grupa", kad strādājām un braukājām pa visu Latviju. Ja kāds to būtu uzrakstījis! Es jau kaut ko uzrakstīju, bet tas nav tas. Ja kāds būtu pilnībā visu aprakstījis. Visu - ne tikai kokus un darbu, arī - smieklus, ko smējām, dziesmas, ko dziedājām. Tas, ko mēs tur nostrādājām priekš Latvijas, visas tās skaistās vietas, ozoli, dižkoki... Par to var runāt ļoti daudz.

Un vispār - to grāmatu, ko es jau uzrakstīju par mums, varētu uzrakstīt otrreiz. Man bieži rādās tā, ka var uzrakstīt divreiz visu kaut ko. Būtu interesanti, ja es rak­stītu no jauna katru savu grāmatiņu.

Piemēram, Motociklu arī gribat uzrakstīt no jauna?

Jā! Tas būtu traki interesanti. Ja būtu laiks un man būtu kāda gudra sekretāre, mēs varētu uzrakstīt visu no jauna. Tad arī tas, ka mēs tagad satiekamies un runājam, būtu tajā grāmatā.

Tad jau jums vajadzētu vairākas sekretāres! Grāmatu taču ļoti daudz. Vienai tas nebūtu pa spēkam.

Nu, viss varbūt arī nebūtu jāraksta no jauna, bet lielākā daļa gan.

Jauna Kurzemīte, pēc gandrīz četrdesmit gadiem - lieliski.

To jau es gandrīz uzrakstīju, kad vēl staigāju pa Latviju, un man vajadzēja iziet cauri visai leišmalei un aiziet tur, kur sākas robeža ar Krieviju.

Vai Epifānijas arī jūs pārrakstītu? Vai tagad taptu citas - pavisam jaunas?

Tur varbūt arī nekas no jauna nebūtu darāms. Tas varbūt ir mans gatavākais darbs, kurā nekas nav jāpieliek. Un tagad man liekas: ja būtu jādara otrreiz, tad tā nevarētu būt. Jo tas man atkal būtu gatavs. Tas tiešām nebija mans darbs. Tas bija tāds Dieva darbs. Par to es pats brīnos. Pats arī smējos par to, ko uzrakstīju. Uzrakstīju, bet nezināju, kādai tai grāmatai jābūt. Un tikai tad es tiku līdz epifānijām.

To dzejnieks uzsver arī krājuma (Liesma, Rīga, 1978) ievadā: "Epiphaneia ir grieķu vārds - atspīdēšana, atklāsme. Epifānijas ir vēl literatūras vēsturē maz minēts žanrs, tie ir mazi impulsi, mazi uzliesmojumi, kuru gaisma, daži brīži dzīvē izgaismojas ļoti spilgti.  Reizēm  šie  impulsi  var  likties  pretrunīgi, reizēm, kā jau impulsi, tie tādi arī ir, bet visu grāmatu impulsu kopgājiens ir no piedzimšanas līdz jaunai piedzimšanai."

Jā, daudzi jautāja: kas tas ir? Es arī jautāju - pats sev, citiem, kolēģiem citās valstīs. Tolaik mums, dzejniekiem, reti kad bija plašāka, Eiropai vai pasaulei raksturīga domāšana. Kur lai tā rastos? Biju daudz dažādu gudru rakstu lasījis, arī krievu valodā. Un Maskavā kādu laiku dzīvojot, kad mācījos  (Augstākajos  literatūras  kur­­sos. - I.K.), daudz ieguvu. Nebija jau mums tajā laikā citas Eiropas, tikai tā, kas bija Maskavā. Bet no mūsu rakstniekiem maz interesējās par citās valstīs notiekošo. Vienīgi Knuts Skujenieks. Un tad nu no Knuta un kopā ar Knutu iznāca tie jaunie. Jo Knuts bija intelekts, un visi tie puikas bija intelekti, un tas daudz ko nozīmē. Citādi daudzi rakstnieki rakstīja tikai pantiņus.

Arī man mājās ir vesela rinda tādu grāmatu. Nu, ko lai es daru ar visiem saviem draugiem? Sviest ārā? Kur lai liek tās grāmatas?

Roka jau neceļas mest ārā!

Neceļas (smejas). Interesanti būtu, ja kāds ar mani  kopā  no jauna uzrakstītu to visu, - pierakstītu viņu rakstītajam ko jaunu klāt. Paskatītos, kas bijis ar tiem rakstniekiem un kas no viņiem iznācis. Kāpēc viņi savulaik rakstījuši to, ko rakstījuši, ko gribējuši rakstīt, ko uzrakstījuši, un vai maz ir bijis vērts visu to darīt? Ko viņi paši teiktu par saviem dzejoļiem, ko es par tiem, ko viņi par manējiem...

Domu un ieceru jums ir daudz! Kā allaž bijis.

Tikai līdz tai rakstīšanai netieku. Nora (Ikstena. - I.K.) bija tā, kura mani ar Nenoteikto biju izcēla ārā no pašreizējās pasaules. To viņa tiešām izdarīja. Kaut gan arī to varētu rakstīt no jauna.

Cik noprotams, tagad jums kaut kas top sadarbībā ar Ievu Puķi. Atkal grāmata par Latviju.

Palēnām top. Tad jau redzēs. Varbūt kaut ko arī ar Noru rakstīsim. Ienāk arī Olga Lisovska - gribas to Maskavas laiku aprakstīt. Viņa arī Maskavā studēja, un mēs daudz ko redzējām kopā. Arī dramaturgs Elmārs Ansons bija mūsu pulkā.

No Literatūras muzeja nāk Anna Egliena. Skatāmies cauri visus papīrus. Kastēs pakojam. Lēnām visu savu arhīvu dodu prom. Savām skolām atdodu grāmatas. Uz Lapmežciema skolu sūtījums jau aizceļoja. Tagad kārta Engures skolai. Arī muzejam atdodu daudz ko. Man ir daudz grāmatu ar ierakstiem. Un es šiem ierakstiem pats arī esmu daudz ko pierakstījis klāt. To visu aizveda uz muzeju. Daudz kas ir pilnīgi ārā sviežams. Bet vēl lielāka daļa - izmantojama. Tur jau visu ko var darīt, un man visu laiku ir sajūta, ka jāstrādā. Nav jāstāsta, jāstrādā! Visur ir jāstrādā! Lai gan... Ne tiem papīriem vairs ir vieta, ne man ir laika ar tiem ņemties. Ir tāda sajūta, ka visu vajag dabūt prom, ārā. Visu prom. Viss ir beidzies. Tur nekā vairs nav, ko darīt.

Tam nu gan nepiekritīšu! Tikko teicāt, ka visu gribat no jauna pārrakstīt, pārradīt. Tik sekretāres jāatrod! Un līdzīgas izjūtas jums esot bijušas, Rakstus kārtojot - vienreiz noiets ceļš jāiet no jauna...

Atgādinu sarunu ar Noru Ikstenu 1996. gadā: "Jā, un sajūta ir jocīga. Tāda kā māņticība, ka tu esi gandrīz nomiris, jāņem cauri savs arhīvs, ko citā situācijā es nebūtu spiests darīt. Tagad pašam ir ļoti interesanti. Pēkšņi mani paņem nostalģija, ka visu laiku dzīvoju it kā otrreiz, bet vienlaikus ir arī attīrīšanās sajūta - no visa liekā, no papīriem, draugiem, paziņām, liekas, ka viņi ir norakstīti nost. Visu laiku atvilktnēs gulējušas nenokārtotas lietas. Kad tās ir nofiksētas, tad liekas, ka kaut kādā mērā esmu nokārtojis savas lietas ar viņiem."

Tā ir. Taču man jāsaraksta darbs par Krišjāni Baronu. Sen jau to biju apņēmies. Bet tur ar vienu grāmatu vien būtu par maz. Jāraksta epopeja. Esmu dabūjis interesantus materiālus par to laiku, kad Barons bija maziņš, kad mācījās. Viņa onkulis daudz ko no tā laika ir aprakstījis un tik skaistā rokrakstā...

Man daudz kas ir mājās. Cilvēki rakstījuši savas dienasgrāmatas, atdevuši man. Uzgājuši savu senču dienasgrāmatas, kalendārus, dažādus pierakstus, arī atdevuši. Ir man arī ne tik senu gadu liecības. Piemēram, dienasgrāmata, ko rakstījusi meitene, kura nonākusi trakomājā: viss izstāstīts - kā mamma nav viņu mīlējusi, kā viņa aizbēgusi, kā nonākusi slimnīcā... Tur var romānu rakstīt. Tā man vairākas lietas stāv. Tad, kad braukāju pa Latviju, cilvēki paši nāca klāt un daudz ko atdeva, jo paši nezināja, ko ar to darīt, kur likt. Atdeva man. Tās arī jāizdomā, kam atdot.

Par Epifānijām teicāt, ka pašam esot bijis brīnums, kas no iepriekš rakstītā iznācis. Vai nav bijis arī tā, ka lasītāji un kritiķi laiku pa laikam jūsu uzrakstīto sapratuši un uztvēruši citādi, nekā pats bijāt domājis?

Visgrūtākais ir bijis ar skolotājiem, jo viņi nav varējuši daudz ko saprast un likuši bērniem mācīties to, ko paši nav sapratuši. Bet skaidrs, ka dažubrīd bērniem tas intelekts bijis lielāks nekā skolotājam, un tad skolotāji, kad es viesojos skolā, bieži man jautājuši, ko esmu ar to vai to domājis. Bet to nav iespējams izstāstīt. Un es arī domāju, ka nevienam paša dzejnieka vai rakstnieka interpretācijā nav jāsaprot, kas tur ir rakstīts vai nav rakstīts. Ja nesaprot, lai nelasa, un miers. Lai skolotājs liekas mierā, ja nesaprot, ko lai dara, lai nemoka bērnus. Taču rakstnieks tiek "ielikts" grāmatā, un bērniem ir jāmācās.

Jā. Man ir mazliet bail no skolotājiem. Sevišķi, ja viņi prasa: "Ko jūs, dzejniek, ar to gribējāt teikt?" Un tad es ļoti bieži savās atbildēs esmu bijis visai bezkaunīgs. To nevienam nevajag stāstīt - kas uzrakstīts, uzrakstīts. Es nekad neesmu palīdzējis saprast. Kas negrib, lai nesaprot, lai liekas mierā un dara ko citu, lai nelasa to.

Neesmu tagad sen skolā un pie skolotājiem bijis. Agrāk, kad gāju iekšā skolās, gribēju, lai man ļauj klasē palikt tikai vienam pašam ar bērniem, nevis nāk līdzi arī skolotājs. Bet tad man atteica, ka tas neesot atļauts, ka klāt jābūt arī skolotājam. Tad es negāju nemaz. Laikam esmu bijis augstdomīgs.

Nu jau patālā pagātnē ir tie laiki, kad zāles literāro sarīkojumu un dzejas vakaru laikā bija pārpilnas cilvēkiem un daudzi pat iekšā netika. Tāpat zudušas garās rindas pie grāmatnīcām, kad iznāca jaunie dzejoļu krājumi. Tagad viss mainījies. Kāpēc, jūsuprāt?

Es, domāju, ja tagad ietu atpakaļ tajā Mazajā ģildē, kur agrāk bieži lasījām dzejoļus, tā būtu pilna. Domāju, ka tagad neviens dzejniekiem un klausītājiem šajā ziņā nepalīdz. Ja palīdzētu, ja sarīkojumi notiktu, klausītāji būtu. Un nāktu arī tad, ja nauda jāmaksā.

Reiz lasīju dzejoļus kinoteātrī K. Suns. Vecus dzejoļus, sen uzrakstītus, bet cik daudz gados jaunu cilvēku sanāca! Un kā klausījās! Jo viņi jau neko tādu nebija dzirdējuši. Viņiem patika viss, ko es darīju! Un pēc tam nāca man līdzi, pavadīja uz mājām. Tāpat kā manā jaunībā. Es tikai domāju, ka neviens ar šiem jaunajiem, vidusskolēniem un pirmo kursu studentiem īpaši nenoņemas. Tieši studentiem, kas ir zinātgribošākais slānis. Ja ar viņiem strādātu, pilna būtu arī Ģilde. Man nez kāpēc tā gribētos domāt. Man arī liekas: ja Skujenieks uzstātos, zāle noteikti būtu pilna. Tāpat Peters, ja uzstātos.

Es gan nezinu, vai tie, kuri tagad paši mēģina rakstīt dzejoļus, ietu viņus klausīties. Jo mūsu domāšanā izpratne par dzeju stipri atšķiras. Tā vairs nav tā dzeja, ko pazinām agrāk, tā vispār vairs nav dzeja. Cenšas kaut ko rakstīt, paši mokās un visu izķēpā. Viņi ķēpājas. Tā ir ķēpāšanās. Manis pēc, tur var dusmoties vai ne, bet es uzskatu, ka tā ir ķēmošanās.

Man patīk Prozas lasījumu tradīcija, kad viņi visi - dažādas paaudzes - sanāk kopā. Dzejnieki gan nenāk kopā. Bet re, kā tagad notiek ar stāstiem, - tagad visi ir stāstnieki. Un lieliski. Un stāstnieki ir vienīgie, kas turas kopā ar cilvēkiem.

Nu jau par daudz izrunājos... Kritizēju tāpat kā agrāk teica par manām Epifānijām: "Ko jūs tur esat sarakstījis... Kas tas vispār ir..." To var teikt arī par tiem jaunajiem.

Jā, bet manu, ka cilvēkiem nav intelekta. Un, ja tā nav, tad var rakstīt dzejoli vai darīt, ko gribi, un nekā arī nebūs. Intelekta nav, un viss. Intelekts - tas ir kas sevišķs, kas cilvēkam nāk no Dieva, kaut arī neviens par Dievu nerunā un viņu nepiesauc. Tāpat ar stilu mums ir grūti, un es vienmēr ar to ņemos. Ieslēdzu televizoru - šausmīgi, tik neintelekta cilvēki, to nevar klausīties. Vienīgais, ko var paskatīties, smukās meitenes. Un es jau arī esmu tajā vecumā, kad man visas meitenes patīk. Kantāne (dzejnieka dzīvesbiedre. - I.K.) par to vienmēr smejas. Bet, ja es saku, ka visskaistākā sieviete ir Ausma, tad viņa ir mierīga. Un es arī esmu mierīgs. Tomēr man žēl, ka visas ekrānā redzamās skaistās meitenes tūliņ jau būs vecas...

Nāks citas, vēl jaunākas!

Tad jau es būšu miris. Tagad jāskatās. Bet, ja par to intelektu runājam, man būtu ļoti interesanti parunāties ar jaunajiem. Tieši par intelektu - ar visām tā saucamajām zvaigznēm, kā dēvē prese un televīzija. Gribētos ar viņiem parunāties kā ar cilvēkiem, nevis tikai ar zvaigznēm. Interesanti, ko viņi zina no tā, kas noticis pirms divdesmit vai trīsdesmit gadiem? Vai viņiem tas svarīgs? Vai viņi zina, ka es vēl vispār esmu dzīvs? Galu galā esmu vecs vecis, vai viņi maz runātos ar mani?

Es pieļauju, ka viņus samulsinātu jūsu autoritāte, un tāpēc viņi nevarētu ne vārdiņa pateikt. Bet zinu, ka, piemēram, pastaigu laikā jūs ar cieņu sveicina pat nepazīstami cilvēki.

Šad tad ar māsiņām aizeju uz kafejnīcu. Vienmēr eju tur, kur ir jaunieši, meitenes. Tad ir citāda jušana, kad jaunie sanākuši. Esmu saticis vairākus interesantus cilvēkus tur.

Reiz man arī piezvanīja kāda žurnāliste, un mēs vienojāmies, ka satiksimies kafejnīcā. Tolaik vēl neslimoju, aizgāju viens pats. Aizgāju, meklēju, kura tā meitene varētu būt, jo es taču viņu nepazīstu. Pagrozos tur, bet mani neviens neuzrunā. Tad ieraugu kādu meiteni un jautāju, kur mēs sēdēsim. Viņa samulst, skatās uz mani, bet piekrīt, ka sēdīsimies pa galdiņa un dzersim kafiju. Tikai pēc tam uzzināju, ka mani iepriekš uzrunājusī intervētāja todien nevarēja atnākt. Bet ar jauniepazīto meiteni mēs ļoti skaisti parunājāmies. Vispirms noprasīju, cik viņai ir laika, jautāju, ko viņa man tagad pateiks... Bet viņa mulsa: "Es jums neko īpašu nevarētu pateikt - jūs esat dzejnieks..." Taču jauki parunājāmies. Tā jau var tikai ar meitenēm parunāties, ar puikām ir grūtāk. Par dzeju vairāk parasti zina meitenes, tā vienmēr bijis. Tāpat arī dziesmu vairāk zina meitenes.  

Šis ir arī Dziesmusvētku gads.

Es jau netikšu tur. Bet agrāk uz turieni gāju kājām. Un gāju tā, lai cilvēki, kas iet uz Dziesmu svētkiem, nāktu man pretī. Lai pastaigātos, lai sasveicinātos ar cilvēkiem.

Arī Imanta Ziedoņa Rakstu 10. sējumā, kas ietver viņa esejas un publicistiku, fotoattēlā redzams 1990. gada Dziesmusvētku gājiens, bet tam pretī soļojošs Imants Ziedonis. Viņi vienā virzienā - turp, dzejnieks, ar puķēm rokās - šurp. Un pie visa, ko viņš par Dziesmusvētkiem jau rakstījis un kas jau publicēts, vēl kādas rindas no savulaik nepublicētā: "Manā izpratnē dzīvo divi lieli nojēgumi: Dievs un tauta. No tiem  es  barojos.  To  es  sapratu,  pavisam  skaidri sapratu  Dziesmusvētku  lielajā estrādē, kādu laiku pastāvējis dziedošajā kopkorī. Tur bija Dievs un tauta. Un "Jāņu vakars" - viss vienā."

Nenoteiktā bija beidzas šādi: "Pilnīgi droši es zinu, ka vienā noteiktā punktā esmu lidojis pāri šķūnim pa gaisu. Un iekšpusē ieskatījies, un augšā pacēlies, aplidojis un aizlidojis tālāk pāri koku galotnēm. Redzējis, kā putni lido, lidojis ar viņiem. Un tas viss iet kopā - putni gaisā un veļi šķūnī, tie nebrīvie veļi. Tā ir īstā mana sajūta. Pavisam īstā. Tālāk jau varam nerunāt, jo tad jau mans intelekts sāk strādāt, tālāk jau es varu izstāstīt nez ko. Tāpēc es pie šķūņa palieku, tur ir īstā sajūta. Tad es vēl neko nezināju. Tas ir pirms."

Bet, mūsu sarunai beidzoties, Imants Ziedonis runā arī dažus vārdus tālāk. Jo atkal, viņaprāt, vajadzētu visus veļus, līdzīgi grāmatā Nenoteiktā bija satiktajiem, dabūt ciet, un vajadzētu uzrakstīt, kā viņš lidojis pāri ne tikai šķūnim, bet arī mājām, un lidojis pat līdz Rīgai - tur, kur streļķu piemineklis. Tur, kur Vecrīga, viņam tuvākā galvaspilsētas daļa. Jo tur ir kāds tornis. Vēl viens, līdzās tiem, pašlaik redza­majiem.

Kad es skatos no sava šķūņa, redzu, kur tas tornis bijis. Zinu, pa kurām ieliņām man jāiet, kur jāpagriežas. Gribēju arī, lai kāds no ekstrasensiem nosaka to vietu, kur tas tornis bijis, un tad es to atradīšu pats.

Vajadzētu uzrakstīt, - viņš atkārto. - Varbūt Nora palīdzēs.

Tieši ar šo domu - strādāt, rakstīt - viņš uz Ziemassvētkiem dāvinājumā no Japānas saņemtajai lellei, atbilstoši viņu ticējumiem, iekrāsojis vienu aci. Pēc tam Aus­­mai atzinies, ko vēlējies, to darot. Viņas mudināts, arī piezīmējis trīs skropstas - veselībai. Otru aci drīkstot iekrāsot tad, kad vēlēšanās piepildījusies.

Vairāk lasiet literatūras mēnešraksta "Karogs" maija numurā.

Source

Literatūras mēnešraksts "Karogs"
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form