1917.gadā sagrābuši varu Krievijā, Ļeņins, Staļins un citi boļševiku partijas vadoņi sāka nežēlīgu karu pret valsts iedzīvotājiem un pastāvošo sabiedrību, lai īstenotu savu marksistisko utopiju. Vecās iekārtas sārņi bija iznīcināmi, lai rastos "jaunais cilvēks" un jauna, tīra sabiedrība. Iznākums bija Eiropas lielākā masu slepkavība XX gadsimtā.
Balstoties uz jaunatklātiem materiāliem, dāņu vēstures profesors Bents Jensens dokumentē krievu traģēdiju un apraksta, kā tika pieņemti lēmumi par masu slepkavībām un kā tie tika īstenoti – un kādas konkrētas sekas tas viss atstāja uz miljoniem cilvēku.
Kaut gan Rietumu pasaule par šiem noziegumiem zināja jau laikā, kad tie tika veikti, reakcija bija niecīga. Gluži pretēji – daudzi tos palīdzēja slēpt un noklusēt. Pat šodien komunistiskais genocīds ir palicis nacistiskā genocīda ēnā par spīti satriecošai līdzībai starp abiem režīmiem.
Pēc pirmā izsūtīšanas viļņa turpmākajos gados valdība īstenoja jaunas [..] represijas. Politbiroja loceklis Jānis Rudzutaks 1933. gadā parakstīja pavēli deportēt uz Sibīriju un Kazahiju vēl 426 000 zemnieku.
Molotovs slepenā sanāksmē 1930. gada februāra beigās: "...ko iesākt ar kulakiem? [..] Nošaut vai deportēt. [..] Ja neizraidīsim pienācīgi daudz cilvēku, nekas neizdosies. Uz kurieni viņus vest? [..] Uz koncentrācijas nometnēm – ja tās ir pie Eihes, tad [sūtīsim viņus] pie Eihes..."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
