Dzejas Dienas tiek atklātas ar lasījumu, kuram dots nosaukums "Trimda". Ko tev nozīmē šis vārds, šis jēdziens?
Vārds "trimda" personīgi man nozīmē tādu kā izdzītību no harmonijas. Cilvēkam pat nav jābūt fiziski tālu prom. Iespējams, ka katram cilvēkam ir tādi brīži vai laiki, vai vietas, kurās viņš jūtas pie sevis vai pieņemts, vai dzimtenē, pat nerunājot par tādām lielām kategorijām, kā, piemēram, Latvija. Trimda ir dvēseles stāvoklis. Pretstats.
Vai par ne-fizisko trimdu var joprojām runāt saistībā ar jaunāko latviešu rakstniecības paaudzi?
Es domāju, ka tagad tā ir tāda privātāka sajūta. Piemēram, tā ir, kā esmu pamanījis, zināma nostaļģija pēc bērnības. Dīvainā veidā tā asociējas ar to pašu padomju laiku, bet tam nav saistības ar ideoloģiju. Taču tas ir tādēļ, ka visas tās reālijas, visa tā nobružātā padomju pasaulīte, kas ir piedzīvota bērnībā, tā savā ziņā kļūst par pašvērtību. Un tas kosmopolītiskais laiks, kas ir šobrīd, rada kontrastu.
Runājot par bērnību, vai taisnība, ka tava pirmā atmiņa ir tevis svēršana? Tas ir, slimnīcā - pēc piedzimšanas?
Jā, tā ir patiesība. Tas ir pats pirmais, ko es atceros. Taču ne slimnīcā, bet jau poliklīnikā, dažu mēnešu vecumā.
...Vai tu šobrīd kādu atdzejo?
Šobrīd nē, bet pirms kāda īsa brīža - apmēram pusotra mēneša - es atdzejoju poļu dzejnieku Vojcehu Pestku. Nupat Liepājā ir iznācis žurnāls "Vārds", kurā arī tas ir lasāms. Viņš ir tāds... katrā ziņā interesants.
Zināms, ka dzeju tu raksti lielos apmēros. Kad iznāca tavs jaunākais krājums "Nedaudz vairāk", atklājās, ka tajā ievietotie darbi ir tikai neliela daļa no visa sarakstītā. Kas notiek ar pārējo?
Nu... Pārējais paliek tur, kur viņš paliek. Gaida atkal kādu izdevīgu brīdi vai pareizo zvaigžņu stāvokli, lai visa tā kombinācija, kas ir atlikusi no izdotā, atkal kā tāds golems.... Augšāmceltos grāmatu apveidā. Jebkurā gadījumā, tas neguļ nekādos miskastes maisos, kā tas bija, piemēram, Pēteram Brūverim (ja var ticēt viņa stāstījumam).
Krājumā piesardzīgi izteici vēlmi ticēt, ka dzejas mērķis nav būt tikai par izejvielu pētniekiem, bet kaut kam vajadzīgam - kaut vai vienam cilvēkam. Bet vai nav tā, ka dzeja ietekmē daudz vairāk nekā domājam, ka tai ir vēl lielāka loma?
Nu, manā dzīvē tai ir liela loma. Par pārējiem es nezinu. Tie, kas nav apjautuši, tie arī nezina, ko ir zaudējuši, un dzīvo laimīgi... varbūt. Bet tas "nedaudz vairāk" ir tāds mānīgs - tā sāls vai tas mazumiņš, vai tā šķipsniņa, vai kaut kas, kas ir gandrīz nemanāms, bet bez kā patiesībā....... vai nu dzīves ēdiens vai arī pasaule šķiet pliekana. Tas ir...
Kas tāds, ko nevar definēt?
Es pat baidos to definēt. Bet, nē, nu, var jau definēt, taču jāapzinās, ka tā pati definīcija atleks kā apmetums. Var jau mēģināt to tā kādam pasniegt stingrā definīcijā, bet tas kaut kur pa definīcijas šuvi vienmēr izlaužas ārā. Un tāpēc arī tie dzejoļi top - nekas nekad nav līdz galam pateikts, vienmēr pēkšņi izrādās, ka tā čaula, tas gatavais dzejolis, jau uzrakstītais dzejolis slēpj vēl kaut ko. Tāpēc arī visu laiku prasās formulēt, prasās pārdzīvot vēlreiz no jauna.
Man interesants likās tevis paša reiz teiktais, ka poētiskais teksts parāda un pierāda, ka esamība nav pašsaprotama. Šķiet, tas bija par Andras Manfeldes "Ceļojums uz mēnesi". Šo formulējumu, iespējams, var attiecināt arī uz visu literatūru.
Jā, domāju, ka to var attiecināt uz visu. Bet Manfeldes grāmata lika par to padomāt tā īpaši.
Šogad tu vadi pasākumu, kas veltīts vēl vienam īpašam latviešu dzejniekam - Hermanim Marģeram Majevskim - autoram, kurš daudzuprāt ir nepelnīti maz lasīts. Kādēļ tavuprāt tā ir?
Te ir daudzi iemesli. Viss kopā. Gan agrā aiziešana... Lai gan arī Kunnoss nomira piecdesmit gados, bet viņš ir pelnīti populārs. Bet Marģers kā personība bija tāds ļoti smalks un subtils. Un viņam kā cilvēkam arī bija grūti kaut kur bāzties iekšā un iekarot kādu īpašu pozīciju sava laika literatūras un sociālajā hierarhijā. Otrkārt, viņam bija ārkārtīgi augstas prasības pret sevi, pret saviem dzejoļiem un atdzejojumiem. Tas arī bija viens no iemesliem, kādēļ ir tikai trīs dzejoļu krājumi. Viņš ārkārtīgi tos pārstrādāja un pārdomāja. Un treškārt - dzejoļi. Pirmajā lasījumā viņa dzejoļos var ieiet caur melodiju, caur mūziku un skanējumu, bet tie vienalga paliek it kā aizslēgti. Un tad ir tas, ka lasītājam pašam kaut kas sevī ir jāpārveido, lai ieietu tur iekšā. Bet nav gandrīz to kodu, to atslēdziņu latviešu dzejā. Tā ir jāmeklē pie viņa lasītajiem autoriem un izprotot viņu kā cilvēku. Tā ir tāda vibrējoša, atmosfēriska dzeja, kuras uztveri var jebkurā brīdī sagraut.
Kas tāds tavuprāt šobrīd noris latviešu dzejas kopainā, kam būtu jāpievērš īpaša uzmanība, specifiska uztvere?
Patiesībā man patīk tas, ko tagad sauc par jauno paaudzi. Esmu jau minējis, ka Vigula pēdējais krājums man patika, arī Toma Treiberga krājums - varbūt ne viss krājums, bet konkrētas intonācijas man patīk. Arī Annai Fomai, lai arī viņa ir diezgan dabūjusi no kritikas, bet man patīk tas jauneklīgums un tas tiešums. Tas dzejoļos kaut kā labi saslēdzās. Man patīk tas, ka ir tāda brīvības pakāpe šajā dzejā, kas ir atšķirīga no iepriekšējo posmu dzejas. Un šajā brīvības pakāpē var vieglāk atgriezties pie aizgājušā laika tradīcijas un es ceru, kas tas tā arī turpināsies.
Vai tavuprāt Dzejas Dienās arī jūtama šāda brīvības pakāpe?
Grūti pateikt, jo es neesmu tik ļoti tajos procesos iekšā - es piedalos tikai dažos pasākumos. Laikam ir tā, ka tā nav masu popularitāte, bet gan klausītāju un lasītāju loka audzēšana. Ar specifiskām īpatnībām un interesēm. Bet varbūt, ka tad šajā vēdeklī - visādu pasākumu vēdeklī... Protams, gribas kādus mezglu punktus, kuros visi satiktos, bet... Varbūt tas arī ir tas ceļš.
