Dzīves dimanta ogles nāves tumsā. Liānas Langas krājuma 'Velēnu kleita' recenzija
Foto: "Neputns"/LETA

Nav jābūt lielam dzejas pazinējam, lai apjaustu, ka līdz šim uzrakstītajā latviešu literatūras vēsturē Liānas Langas dzeja, samērojot ar autores devumu, ir nepelnīti skopi pieminēta. Un, šķiet, tam nav sakara ar dzejas lasītāju mazo auditoriju vai dzejnieces poētiskā rokraksta savdabību, drīzāk – mūsdienu sabiedrības biežo nevērību, pasivitāti pret māksliniecisko kvalitāti dzejas tekstā.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Tāpat kā valoda pastāv tās lietojumā, tā arī literatūra, kā reiz formulējis literatūrkritiķis Guntis Berelis viņa rakstītajā literatūras vēsturē ("Latviešu literatūras vēsture no pirmajiem rakstiem līdz 1999. gadam", 1999): "Literatūra pastāv tikai attiecībās." Tas, ko lasītājam tekstos piedāvā jaunākais Liānas Langas lirikas krājums "Velēnu kleita", ir vērtējams kā liela ieguvuma iespējamība lasītāja attiecībās ar dzeju.

Ieskaitot sevi veiksminieku pulciņā, kuri klausījušies lekcijas pie Latvijas Universitātes emeritētā profesora Viestura Vecgrāvja, viena no zinošākajiem literatūrvēsturniekiem Latvijā, arī Liāna Langas tekstu pētnieka, nav iespējams aizmirst aizrautīgo stāstījumu un būtiskos akcentus, kādus viņš piešķīris Liānas Langas daiļrades precīzākai izpratnei.

Viens no šādiem nozīmīgiem motīvu akcentiem – "laika nemitīgā plūstamība" – joprojām ir viena no lielākajām dzejnieces darbu tēmām arī jaunākajā krājumā. Tajā valda sinkrētiski smalka intelektuālās un dvēseliskās pieredzes pašapcere, tagadnes un vēsturiskā laika salāgošana un dzejas cilvēka esības pulsācija, pilnasinīga refleksijas māksla, atblāzmojoties dabas cikliskumā, pasaules procesu šķautņainībā, savos dzīvajos un mūžībā aizgājušajos diženajos laikabiedros, autoritātēs, gara radiniekos.

Zināms, ka Liāna Langa savās publikācijās un izteikumos bieži uzsvērusi valodas lietojuma nozīmi, tā lomu domāšanas procesā un cilvēka kultūridentitātes sakņojumos – interpretējamā krājuma vizuālā tēlainība Annas Aizsilnieces izpildījumā apzīmē sīksīku, dziļu purpurkrāsas saknīšu sazarojumu, gluži kā kapilāru plīvuru, kas sakņojas cilvēka būtībā, tā pastāvēšanā, arī zemes pamatīgumā. Turpretī daļā dzejoļu izmeklēto valodas līdzekļu izvēle un poētiski apdomātā, pasaules savdabību nenoliedzošā tēlainība skicē askētiskas, austrumnieciski lakoniskas miniatūras, apspēlējot mirkļa mūžības tvērumu: "no rīta agri viena gāju / es melnu, kailu koku vidū / un it neko es nedomāju / vien skatījos, kā gaisma krita / no debesīm uz priežu skujām / kas slīdēja kā pirmā putra / pa bērna sniegbaltajiem vaigiem / tā bija mana rīta sūtra" (11. lpp.).

Vietumis rosināta austrumnieciska laiktelpas noskaņa, vietumis latviski mītiska, ar krājuma folkloras līniju saistīta, ir arī dabas ainavisko fragmentu, tēlu izmantošana pilnības jēdziena atklāsmē un dabas cikliskumā: "vasaras krusas plaisāti peoniju vaigi / ozolzieds kļuvis par zīles sākuma punktu" (63. lpp.). Liānas Langas poētikas tēlainībai raksturīga spēja pārsteigt lasītāju. Negaidītība dzejas cilvēka vērojuma fokusā un tempā, mērogā, iepriekš izcelto dzejoļa rindu sākumu vainago vienkāršības smelts, pārlaicīgs noslēgums: "pasaule ir logs bez loga / durvis bez durvīm / pāris knišļu to kurina / ar dimanta oglēm" (64. lpp.).

Cikliskums kā pāreja no vienas saules otrā jeb aiziešanas tēma, kas ir centrāli iezīmīga krājumam, caur cilvēciskās eksistences zibšņiem palīdz arī pārlaicīguma apjēgsmē (un indivīda iekšējā vajadzībā to aptvert un izjust). Krājuma nosaukums "Velēnu kleita" un tituldzejolis, grāmatā drukāts akcentējošā, izceltā teksta šriftā, atklāj cilvēka kā dzīves būtnes vājumu, sīko dabu un vienlaikus spēka strāvojumu, pieņemošu samierināšanos strauji ritošā laika un mūžības matēriju priekšā, metafiziskā pārejā no viena stāvokļa citā: "ES ZEMES MEITA, MAN VELĒNU KLEITA / CIRSLĪŠU MATI, NEESMU ES BEIGTA / NEBAIDĀS PUTNI, ACIS MAN KNĀBĀS / IZDZIRDĒŠU, KAS DZĪLĒM SAKĀMS // MELNIE CAURUMI ZVAIGZNES DZEMDĒ / DOD MUMS MUTES, SKŪPSTI LAI MELNĒ / MĀLA ĶERMEŅI, EŅĢEĻI KLIBI / KRĒSLUS GRŪSTA, SĒŽAS PA VIDU" (3. lpp.). Zemes dziļā tēlainība turpinās arī citos dzejoļos, tajā kā mītiskā kodā ierakstīta cikliskā pārmiesošanās: "zeme paņems mūs visus un visu (..) / zeme atdos mūs visus un visu" (9. lpp.).

Lirikas cilvēks Liānas Langas dzejas pasaulē pieredz sēras par tuvākā aiziešanu, ar savu skaidru stāju, bez nomācoša skaudruma, tas atklāti piesaka savu neizbēgamo pastāvēšanu ciešanu smagumā. Identificējoties ar šīm, reizē atbrīvojošām, pārdzīvojuma sāpēm, iespējams līdzpārdzīvot arī lasītājam (no dzejoļa "IN MEMORIAM" Sandrai Amerikai "elēģija un vēl"): "es visu dienu gaidu nakti / ēst neiespējami, ja tuvais miris / piespraužu sev pierei melnu samta brošu / lai skaidrs ikvienam – esmu tumšā mēness pusē" (80. lpp). Mirkliski mūžīgā uzdzirkstījums ir arī tuvu cilvēcisko attiecību daļa, ko neierobežo un nešķir nāve: "ieskaties manās acīs – tur mūsu mūžības placis / mēs esam kopā vienā vietā kā piere" (82. lpp.).

Dzejoļu klasisko pantmēru un prozaiskās, brīvās teksta formās, spektrāli dažādās atskaņās un teksta skaniskajos efektos, atkārtojumos ir redzama autores dziļā un visai pamatīgā, respektējamā valodas izjūta, vairākumā gadījumu spējot slīpēt vārdu plūdumu, rindu kārtojumu, teksta kompozicionālo struktūru tiktāl, lai neiestigtu liekvārdības cilpās un saglabātu poētiska teksta raksturu, valodas loģiku. Valodas līdzekļu izmantojums, pat ja vietumis mulsina smalkjūtīgāku lasītāju, piemēram, nenormētās leksikas akcenti, ir motivēts jeb iederīgs (dzejolis "erots").

Poētiskās tēlainības rakstura savdabība, dziļdomība zemstrāvās un subjektīvi zīmīgas kultūratsauces nepadara Liānas Langas dzejoļus par viegli un ātri sagremojamiem katram straujam teksta tērētājam, toties domāt spējīgam, jūtīgam un gudram lasītājam padara tos par ne vien emocionālu, bet arī intelektuālu pieredzi, nesalīdzināmu ar guvumu citā literārā vai mākslas darbā.

Zīmīgi atslēgas jēdzieni, liela Liānas Langas krājuma vērtība, ir apziņas skaidrība un briedums. Dzejas cilvēka briedums atspoguļojas spējā pieņemt dzīves un nāves neizbēgamību, novērtēt cilvēcisko attiecību savstarpības dziļumu, pieredzē, kura, lai gan ietver sāpju nospiedumus, ļauj pilnmiesīgi uzelpot, dzīvi izjūtot nepiespiestā, neuzspēlētā, džeziski smeldzīgā vitalitātē, jūtot kā drausmu sūrumu, tā laimes saldmi: "tālāk dienas un naktis, gaismas un tumsas tango / dzīve garšo pēc darvas, sāls un zeltaina mango" (6. lpp.), dodot cerību un ļaujot mācīties mūžību šīs dzīves īsajos, trauslajos mirkļos.

Tags

Liāna Langa recenzija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form