Rimants Ziedonis. Austrumu robeža. - R., Zvaigzne ABC, 2008. Raksts publicēts literatūras mēnešraksta "Karogs" 2009.gada maija numurā.
Rimants Ziedonis pēdējos gados mērķtiecīgi turpina nevis izdomāt, bet pierakstīt realitātes nastu. Viņš rada dokumentālo prozu par cilvēkiem un vietām Latvijas tagadnē un vēsturē. Tas viņu ir aizvedinājis tālu prom no dzejas un 1992. gadā publicētās stāstu grāmatas "Dzīves pieredze un ziepju burbuļi", kas lieliski iederējās deviņdesmito gadu sākuma un vidus alegoriskajā, metaforām pārbagātajā un kultūras pieredzē balstītajā latviešu īsprozā un arī papildināja kopainu, kur "ierakstījās" Mārtiņš Zelmenis, Guntis Berelis, Aivars Ozoliņš. Rimanta Ziedoņa īsproza jau tajā laikā, lai arī ar ironiju piesātināta, netiecās izspēlēt intelektuālus stāstus; tā, ņemot niecīgu notikumu, darbināja cilvēka sajūtas kosmiskās apziņas sapņa līmenī. Likumsakarīgi, ka mūsdienās tikko piesauktie autori ir mainījušies. Ne jau tāpēc, ka literatūrā notiktu kāda mistiska attīstība, bet tā loģiskā iemesla dēļ, ka mainījies gan laiks, gan autoru rakstība. No prozas pačibējušā palēninātā vēstījuma cīkstoņa Mārtiņa Zelmeņa vietā, kura izpausmes tik radniecīgas Marģera Zariņa prozas valodai un poētikai, jaunu skreju ir meklējis Gundars Ignats, šķīdinot prozas tekstu detaļās. Mūsdienās notikusi atgriešanās pie stāstoša teksta, kas atbalso realitātes drumslas sevī. Teksts kļuvis personiskāks un sociāli asāks. Piemēram, Nila Saksa proza - atgriešanās pie XX gadsimta divdesmito un trīsdesmito gadu īsprozas poētikas. Nav jau tā, ka iepriekš nekas tāds nebūtu noticis, tomēr deviņdesmito gadu sākumā rakstību lielā mērā noteica šie autori, kuru rakstības principus deviņdesmito gadu vidū turpināja Arvis Kolmanis, Jānis Einfelds un Nora Ikstena. Tagad redzams, ka eksperimentu laiks lielos vilcienos ir noslēdzies. Ozoliņš prozai ir zudis, Berelis, kurš prozā nav darbojies kā izmēģinājumu laukā, kļuvis savaldīgāks. Vismazāk izmaiņu piedzīvojusi Gundegas Repšes, Laimas Muktupāvelas un Paula Bankovska proza. Savukārt Rimants Ziedonis, lai arī pa stāstam uzraksta, veicis kardinālu maiņu žanra līmenī - pēc divdesmit gadu mediju barošanas kļuvis par brīvmākslinieku un pievērsies dokumentālajai prozai. Jau 2000. gadā tika izdota grāmata par Austrālijas krokodilu mednieku Arvīdu Blūmentālu. Tagad viņš atgriezies tēva iemītajā kājstidziņā Latvijas ģeogrāfiskās perifērijas virzienā (mūsdienu Latvijā ir tik spilgti pretstati kā reti kur).
Kāpēc šis nelielais ievads? Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka rakstītais vārds, kooperējoties ar laiku un vidi, kas nosaka vērtību maiņu, nemitīgi izspēlē neparedzamus un pārsteidzošus gājienus. Piemēram, apraksta žanrs: no kolhozu laiku sociālās, morālās un ētiskās problemātikas Ērika Hānberga, Andreja Dripes versijās vai Imanta Ziedoņa skata pāri ikdienībai līdz mūsdienām, kad publicistika kvalitatīvi vairs nespēj realizēties sociālpolitisku spriedumu līmeņa grāmatās (piemērs: 2006. gadā izdotā Laimas Muktupāvelas un Arņa Terzena sociālkulturoloģisku eseju grāmata "Tas notiek Latvijā"). Apraksta žanrs daudz tiešāk nekā proza ir saistīts ar savu pierakstīšanas laiku. Tāpēc arī ātrāk zaudē aktualitāti. Jo tuvāk laikam, kad apraksts top, jo ātrāk tas kļūs par kultūrvēstures daļu. Tas neizbrīna, tomēr, paraugoties no izmantošanas ilgstamības skatpunkta, aina ir cita - jo nekonkrētāk vai vēsturi un savu laikmetu apvienojošāk, jo ģeldīgāk.
Gan kopā ar tēvu sarakstītajā un 2006. gadā izdotajā grāmatā "Mežu zemē Latvijā", gan "Paradoksālajā Latvijā", gan jaunākajā veikumā - "Austrumu robeža" Rimants Ziedonis uzmeklē šķietami neaktuālo, grūti skaidrojamo tepat Latvijā un iesaista to domas apritē. Nav pārspīlējumu, nav uzspēlēta mesiānisma. Ir dzīvās vēstures fakti (tajos bieži vien ir daļa pārspīlējumu) un nākamībai fiksēta mūsdienu mutvārdu folklora. Grāmatai "Paradoksālā Latvija" folkloras eksotikas devu lielā mērā sniedza laiks, savukārt "Austrumu robežai" to nodrošina vide. Kopā ar fotogrāfu Ainaru Meieru grāmatas autors ir ceļojis no Latvijas - Lietuvas - Baltkrievijas līdz Latvijas - Igaunijas - Krievijas robežai. Sākums un noslēgums ir konkrēti iezīmēti - līdz ar to skaidri definēts ceļojuma maršruts, kāda, piemēram, nebija un nevarēja būt "Paradoksālajā Latvijā". Rimants Ziedonis pakaļu no krēsla atkal ir pacēlis - šoreiz -, lai atklātu daļa no šodienas un vēsturiskās Latgales. Atšķirībā no prozas laiks un telpa publicistikā un dokumentālajā prozā ir nesaraujami jēdzieni. Rimants Ziedonis turpina "Paradoksālajā Latvijā" iesākto vitalitātes uzmeklēšanu, tikai vairs ne lai pārsteigtu, bet lai mērķtiecīgi konstatētu esošo un rastu tā skaidrojumu senākā un ne tik senā pagātnē. Un robežas nojēgums šeit ir dikti pateicīgs. Ne jau tāpēc, ka tiešām nošķirtu vairākas realitātes, bet pretēji - robeža sajauc un veido unikālu esamību, ietekmju vietu. Tur ir gan likums, gan noziedzība, valodu, kultūru, ticību (katoļu, pareizticīgo, vecticībnieku, luterāņu) un nacionalitāšu sajukums. Šajā gadījumā arī ģeogrāfisks starpposms starp austrumiem un rietumiem, kur satiekas abu pušu sociālpolitiskā vēsture. Bet tikai ģeogrāfiska robeža, jo abas šīs realitātes ir jaukušās jau gadu simtus. Kā liecina grāmata, austrumu pierobežā dzīvojošie nemaz neizjūt savu esamību starp Eiropas Savienību un Krieviju. Pat ne tik ļoti starp "savs" un "svešs", kā tas noliek Latvijas lielpilsētās, jo daudziem Latvijā dzīvojošajiem robežas otrā pusē atrodas radi un draugi. Iespējams, tāpēc Latgalē dzīvojošie ir daudz tolerantāki par Kurzemē mītošajiem.
Tradicionāli latviešu prozā ebreji, uzsverot valodas akcentu (latviešu mūsdienu folklorā līdzīgs piemērs ir igauņi), tiek rādīti kā ironiska piedeva, savukārt latgalieši bieži vien kalpojuši kā svešāds fons, periferiāls kolorīts, kuru dialogos iestrādātas reliģiska un morāla satura diskusijas. Rimants Ziedonis šo stereotipu lauž. Viņš raksta par pretstatu vienlaicīgumu: "Un būs īpatnēji, ka pie lauku veikaliņa stāvēs pajūgs ar zirdziņu un blakus milzīgs dārgs lielfermera džips. Un jūs varbūt būsiet pārsteigti, ka vienā pagastā runā tikai latviski, bet turpat blakusmiestā tikai krieviski, ka vienā ciemā ir tikai katoļi, bet citā tikai vecticībnieki un pēkšņi ir arī pulciņš luterāņu. Un neviens savā starpā nekaro, un visi saprotas." (238. lpp.) Protams, tas ir tikai skats no malas - ceļotāja piezīmes. Ticami, ka ikdienas līmenī daudzi no grāmatā pieminētajiem cīnās ar saviem dēmoniem un problēmām. Tomēr, neraugoties uz to, te veidojas grāmatas lielākais paradokss - pretēji iesīkstējušajam stereotipam par Latgali kā mirušo zonu Latvijā Rimants Ziedonis atklāj negaidītu vitalitāti un patriotismu pārvācotajā, pārpoļotajā un pārkrievotajā austrumu pierobežā, kādu grūti sameklēt cituviet. Jāņem gan vērā, ka tā ir tikai pierobeža (autors punktuāli ceļojis pa pierobežu), ne visa Latgale. Laužot vienu stereotipu, viegli iedzīvoties daudzos dzīvelīgākos vispārinājumos.
Atšķirībā no pētnieciskās žurnālistikas, Rimants Ziedonis nav apzināti meklējis negatīvo, nav no tā arī vairījies, tomēr mazāk ir pamācītājs vai sazvērestību urķis, vairāk vērotājs, kurš atklāj, kā mūsdienas sadzīvo ar vēstures pēdējo gadsimtu mantojumu. Tāpēc grāmatā blakus reāli satiktiem dažādu arodu cilvēkiem mitinās arī varoņi un rēgi no vēstures. Zīmīgi, ka Rimants Ziedonis nav meklējis tipisko. Uz to norāda ne tikai viņa indeve turēties jo cieši pie izvēlētā maršruta, bet galvenokārt satiktie cilvēki. Viņš aprakstiem izvēlējies nevis tās cilvēku īpašības, kuras varētu liecināt par tipisko, bet pretēji - no vispārīgā izvēlējies individuālo. Tomēr tie nav tikai nodaļās saskaldīti ceļojuma apraksti, kuri būtu atbrīvoti no autorības. Rimanta Ziedoņa klātbūtne ir samanāma - un tās ir grāmatas lieliskākās lapaspuses. Citādi ir ar vēstures faktu automātisku pārrakstīšanu. Un ne tikai tāpēc, ka vēstures fakts bieži vien ir tikai vairāk vai mazāk ticami meli, par kuriem vienojušies citi, bet tā iemesla dēļ, ka klātbūtne personalizē autora tekstu, tajā rodamas jau tēlojuma un esejas pazīmes (līdzīgi kā Imanta Ziedoņa "Kurzemītē"). Rimants ir gājis pat tālāk, piemēram, ainā, kur iegalvo, ka tālbraucēju šoferi pierobežā pametuši savus kravas auto rūsai un ieprecējušies vietējās saimēs.
Paveroties interneta mēslainē, iespējams iepazīties ar neskaitāmiem ceļojuma aprakstiem. Var jau ceļot ne tikai telpā, bet tikpat labi arī laikā, un ne tikai skatoties Holivudas grāvējus, bet arī lasot grāmatas. Tos raksta ne tikai žurnālisti un rakstnieki, bet daudzi jo daudzi rakstīt mākoši cilvēki, tā apliecinot gan sev, gan lasītājiem, ka ceļojums ir piedzīvojums. Izziņas kārākie ar pieredzes aprakstiem mēdz iepazīties pirms sava izbrauciena vai arī pēcāk samēro savus un citu piedzīvojumus. Rimants Ziedonis ceļojuma aprakstus gar Latvijas austrumu robežu veidojis pēc monoprototipiskā principa, un tāpēc no reālas pielietojamības viedokļa tie ir viltīgi. "Austrumu robeža" diez vai ir ceļotāja rokasgrāmata - tā drīzāk ir iespēja pabūt erudītā kompānijā vietās, kurās, iespējams, nekad nepabūsi. Informatīvi un emocionāli blīvs vēstījums, burvīga iespēja novirzīties no tradicionāliem tūrisma maršrutiem, lai uzpildītos ar patriotisma devu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
