Grāmatas recenzija: Feminisma problēmtelpa un mēs  (8)

Margaretas Voltersas koncentrētais ievads feminismā ir viena no Oksfordas universitātes sērijas "Ļoti saistošs ievads" grāmatām. Taču, iepazīstoties ar grāmatu, mani pārņēma sajūta, ka gluži parasta šīs sērijas grāmata tā nav. Pirmkārt jau tāpēc, ka, atšķirībā no citām sērijas grāmatām, tās izdošanu latviešu valodā atbalstījušas arī privātpersonas, tādējādi norādot uz tēmas aktualitāti savā dzīvē un uz vēlmi rosināt diskusiju par feminismu Latvijas publiskajā telpā. Mierīgi iegrimt (angļu) feminisma vēsturiskajā apcerējumā, distancējoties ne tikai no ikdienas steigas, bet arī no publiskās un politiskās dzīves Latvijā, neļāva arī apziņa, ka grāmatu lasīs mūsdienu Latvijas vīrieši un sievietes un spriedīs par to, vai un kā feminisms attiecas arī uz viņiem. Sapratu, ka jāļaujas lasīšanai kā dialoģiskam procesam Baktina izpratnē, kuru raksturo dialogs ar kontekstu, kā arī ar citu autoru darbiem, sevišķi jau darbiem par feminisma iespējām un ierobežojumiem Austrumeiropā un Latvijā.

Ņemot vērā to, ka ievadam jābūt koncentrētam, Voltersa izvēlējusies pievērsties feminisma attīstībai vienā valstī, Anglijā (sic), lai gan grāmatā atrodami arī atsevišķi apraksti par ASV feministēm un īss raksturojums par "feminismu pasaulē". Citās valstīs, spriež Voltersa, sievietēm droši vien bijusi atšķirīga pieredze un citas feminisma definīcijas (11. lpp.). Taču vai atšķirības sieviešu pieredzē tik tiešām pārklājas ar ģeopolitiskām, etniskām vai kultūru robežām? Un vai vienas valsts vai grupas ietvaros iespējama vienveidīga sieviešu pieredze? Kā redzams no Voltersas angļu feminisma vēsturiskā apskata, tā nav. Neiekļaujoties pašas noteiktajos rāmjos, Voltersa vienādo angļu feminismu ar Rietumu feminismu un pretstata to postkoloniālo valstu sieviešu vai ASV "melnādaino" sieviešu feminismam. Voltersa to dara ar mērķi izcelt nozīmīgus problēmjautājumus, kas sniedzas pāri Anglijas robežām, taču rezultātā atražo jau ierasto "the West and the Rest" (Rietumi un pārējie) diskursu.

Viena pēc otras nodaļas apstiprina, ka grāmatas iecerētā auditorija nav tikai anglietes, bet gan "Rietumu sievietes". Šī audorija tiek iezīmēta ar vārdiņa "mēs" lietojumu, kuru atkārtoti lasot saprotu, ka gluži neiekļaujos tā uzrunātajā publikā. Tā, piemēram, autore aicina grāmatas lasītājas padomāt par to, ko Austrumeiropas un citu pasaules valstu "ceļojošo strādnieču" ne vienmēr tiesiskā nodarbināšana Rietumeiropas un Lielbritānijas mājsaimniecībās liecina par to, kā "mēs pašas, iespējams, iesaistāmies citu sieviešu apspiešanā" (169. lpp.). Bet varbūt šis aicinājums attiecas arī uz Latvijas sievietēm, kuras izmanto citu Latvijas sieviešu pakalpojumus, lai tiktu galā ar bērniem un mājsaimniecībām? Kādas ir viņu darba attiecības ar auklītēm, māju tīrītājām un mājsaimniecēm? Vai tiek maksāti nodokļi? Vai auklītes nestrādā 12 stundu darba dienas un vai pret māju tīrītājām neizturas kā pret kalponēm?

Tradicionāli historiogrāfisks - t.i. lineārs un hronoloģisks - vēstures traktējums ļauj Voltersai izsekot britu feminisma attīstībai no publiskas sieviešu pašizpausmes caur Dieva vārdu 16. gadsimtā līdz autonomai apziņai, publiskai klātbūtnei un politiskai darbībai 19. un 20. gadsimtā. Taču konkrētu feministu gaitu apskats atkal un atkal atgādina, ka feminisma attīstību nevar skatīt kā vienmērīgu progresīvu virzību. Feminisma vēsture sastāv no argumentiem un cīņām ne tikai starp vīriešiem un sievietēm, bet arī starp dažādi domājošām un jūtošām sievietēm. Feministes strīdējās viena ar otru par sieviešu lomu sabiedrībā, daudzas sieviešu tiesību aizstāves nepieņēma terminu "feminisms" un dažas šad tad nicīgi vērsās pret zemākās šķiras sieviešu revolucionāro darbību. Piemēram, slavenā feministe Mērija Volstonkrāfta (Mary Wollstonecraft) nicīgi izteicās par sievietēm revolucionārēm, kuras 1789. gadā mēģināja ielauzties Versaļā, raksturojot tās šādi: "zemākie ielu atkritumi, sievietes, kas atmetušas viena dzimuma tikumus, nespējot pārņemt neko vairāk kā vien otra dzimuma netikumus" (56. lpp.). Būdama radikāli noskaņota "rakstoša amazone", Volstonkrāfta tomēr palika cienījama vidusšķiras sieviete.

Atšķirības uzskatos par sieviešu identitāti, vietu sabiedrībā, problēmām un politiskās cīņas formām raksturo feminisma problemātiku arī mūsdienās, lai gan Voltersa tai velta maz uzmanības, galvenokārt koncentrējoties uz vēsturisku materiālu. Šodien Francijā, Beļģijā un droši vien arī citur Eiropā varam novēro, kā liberāli vai republikāniski noskaņotas sievietes un vīrieši uztraucas par musulmaņu sieviešu brīvību, uzskatot, ka pat labprātīga galvas lakatu valkāšana ir apspiešanas forma, kuru pašas musulmanietes pilnībā neizprot. Tanī pat laikā citas sievietes - postkoloniālās feministes un radikālās demokrātijas piekritējas  -  kritizē liberālo feminismu par autonomā indivīda koncepcijas uzspiešanu visas pasaules sievietēm un nespēju saskatīt brīvību un rīcībspēju musulmaņu sieviešu izdarītajās izvēlēs (Mahmood 2005, Brown 1992, Ghodsee 2004). Vēl citas feministes uzskata, ka tieši liberālais feminisms ir tas, kas nepieciešams, lai uzlabotu sieviešu stāvokli Austrumeiropā, jo šeit liberālisma tradīcija nav iesakņojusies un kolektīvā identitāte tiek stādīta pāri indivīda brīvībai (Funk 2004). Tai pat laikā Ieva Zaķe (2008) aicina Baltijas sievietes pievērsties reālajam feminismam, kurš atzīst sieviešu daudzšķautnaino identitāti un reāli izvērtē sieviešu situāciju un no tās izrietošās politiskās vajadzības un iespējas, neuzstājot uz visam pāri stāvošu sieviešu identitāti. Zaķe raksta:

Baltijas feminisma politikā nav vienkārša "mēs". Daudzas sievietes atradušas savu balsi nacionālisma politikā. Citas izbaudījušas iespēju atgriezties tradicionālajā dzimuma lomu ietvarā. Iespējams, ka Baltijas sievietes nebūt nebija tās lielākās zaudētājas komunisma sistēmā. Tirgus ekonomikas ieviešana, iespējams, nebija tik viennozīmīgi nelabvēlīga Baltijas sievietēm. Šo sarežģīto apstākļu dēļ, Baltijas feministes nevar ar visu sirdi pieslieties Rietumu feministu sauklim: "Iznīcināt patriarhiju, kapitālismu un dzimumu nevienlīdzību" (2008, 68. lpp).[1]

Rezultātā viennozīmīga identifikācija ar "Rietumu sievietēm" daļai no mums nav iespējama tādēļ, ka darbojamies atšķirīgā kultūrvēsturiskā telpā un nevienlīdzīgu varas attiecību kontekstā. Blakus mūsu spējai identificēties un solidarizēties ar angļu feministu cīņām, izjust lepnumu par to, ko Rietumu sievietes ir sasniegušas gadsimtu gaitā, kā arī sašutumu par to, ka Latvijā feminisms kļuvis gandrīz vai par lamu vārdu, mēs esam arī Austrumeiropas, Baltijas vai Latvijas sievietes, kurām bijusi un ir atšķirīga pieredze. Iespējams, ka daudzas no mums tik tiešām jūtas vairāk piederīgas transnacionālai sieviešu kopienai, nevis specifiskai kultūrvēsturiskai telpai. Iespējams, ka citas rod balsi pastāvošajās varas strukturās. Dažas tracina tie smalkie ikdienas paņēmieni - ķermeņa valoda, vizuālie tēli, diskursa nianses - ar kuru palīdzību tiek iedibināta un atražota patriarhija Latvijā. Un vairākas nevēlas pieslieties kādai noteiktai feminisma programmai, lai gan ir ar mieru publiski izteikties par sieviešu lomu un stāvokli sabiedrībā.

Šāda daudzveidība nebūt nenozīmē, ka Latvijā ar feminismu ir pavisam švaki, bet gan to, ka feminismu nevar raksturot kā vienu noteiktu politisku programmu vai politiskās cīņas formu, kuras attīstībai var izsekot cauri gadsimtiem, objektam pašam - t.i. feminismam  - paliekot nemainīgam. Feminismu visprecīzāk iespējams raksturot kā problēmtelpu, kā jautājumu un atbilžu kopumu, kurš ietver gan konkrētu rīcību, gan politiskus un eksistenciālus strīdus (Scott 2004, 4. lpp). Analizējot feminismu kā problēmtelpu, mēs apskatām ne tikai konkrētu problēmu risinājumus, bet arī to formulējumus. Citiem vārdiem sakot, mēs kritiski izvērtējam, uz kādiem jautājumiem vērts rast atbildes specifiskā vēsturiskā momentā un ģeopolitiskā telpā. Piemēram, amerikāniete Betija Frīdana (Betty Freedan) 20. gadsimta 70. gados uztraucās, ka jaunākās paaudzes feministu argumentācija "kļūst stīva, cīnoties pret pagātni atkal un atkal piesaucot tās pašas vecās problēmas tajā pašā vecajā veidā, nevirzoties uz priekšu" (Voltersa 2010, 135. lpp.). Jautājumu pārskatīšana nenozīmē feminisma noliegšanu, bet gan tā aktualizēšanu konkrētā laikā un telpā. Ja uzskatam sevi par feminisma problēmtelpai piederīgām un piederīgiem, varam identificēties ar feminisma problemātiku, nepievienojoties kādai apriori noformulētai politiskai programmai. Šādā veidā mēs izvairamies no feminisma fetišizācijas un saglabājam iespēju pievērsties niansētai sociālai un politiskai analīzei.

Lai sāktu diskusiju par to, kādi tad ir mūsdienu problēmjautājumi feminisma kontekstā Latvijā, britu feminisma vēsturisks apskats ir tik tiešām noderīgs. Grāmatas pirmā nodaļa veltīta feminisma reliģiskajiem pirmsākumiem, kad sievietes aizstāvēja sevi, "izmantojot reliģiskas idejas un reliģisku terminoloģiju" (17. lpp.). Nodaļas sākumā Norvičas Juliāna 15. gadsimtā jautā "Vai tikai tādēļ, ka esmu sieviete, man nebūtu jāstāsta jums par Dieva labestību?" (18. lpp). Nodaļas noslēgumā 17. gadsimta kvekeru un anabaptistu sievietēm ir iespēja sludināt Dieva vārdu. Viņas iegūst rīcībspēju, kuras autoritātes avots gan nav pašas sievietes kā personas apziņa, bet Dieva vārds. Voltersa uzskata, ka "dievišķās iedvesmas piesaukšanai, iespējams, nebija lielas nozīmes cīņā par sieviešu emancipāciju; nākotnes feminisms būs mazāk atkarīgs no garīgās vienlīdzības apliecināšanas, tā pamatā vairāk būs dabiskās tiesības un atšķirību noliegums starp dzimumiem prāta spēju ziņā" (27. lpp.). Šeit gan jāsaka, ka Latvijas kontekstā tieši garīgās vienlīdzības apliecināšana ir viens no mūsdienu feminisma problēmtelpas jautājumiem. Sieviešu ordinācija Latvijā nav atļauta un, kā uzskata arhibīskaps Jānis Vanags, būtu bīstama, jo tai varētu sekot prasības par, ak vai, viendzimumu laulību legalizāciju (Rozentāls 2009). 1975. gadā ordinētā mācītāja (feministe?) Vaira Bitēna norāda, ka "mēs esam bezspēcīgas - ja sieviete mācītāja grib runāt, viņu ignorē" (Rozentāls 2009). LELB Sinode par šo jautājumu lems 2010. gada jūnijā. Latvijas feministes un feministi, kur ir jūsu argumenti?

Vieglā stāstījuma formā Voltersa pievēršas britu sekulārā feminisma attīstībai 17. gadsimtā, kad sievietes cīnās par iespējām izglītoties un par iekļaušanos līdz šim vīrišķīgajā prāta pasaulē. Voltersa norāda, ka situācija kļūst sarežgītāka, jo, ja "publiska uzstāšanās vai rakstīšana bija pieņemamas, ja to darīja Tā Kunga vārdā", pavisam cita lieta ir "rīkoties pretēji pieņemtajām normām, savu vēlmju vadītai" (31. lpp.). 17. gadsimtā pārsvarā priviliģētas izcelsmes sievietes mēģina ielauzties vīriešu pasaulē - piemēram, Ņūkāslas hercogiene Mārgareta Kavendiša (Margaret Cavendish) uzstāj, ka "daba mums ir devusi tikpat skaidru izpratni kā vīriešiem, ja vien mūsu prātam un zināšanām būtu ļauts nobriest skolās." (36. lpp.). Kolektīva publiska klātbūtne vēl nav aktuāla.

18. gadsimta sākumā Voltersa identificē kolektīvas apziņas iedīgļus un piemin Mēriju Astelu (Mary Astell) kā vienu no "pirmajām patiesajām feministēm", kura "visu mūžu solidarizējās ar sievietēm un uzrunāja tieši sievietes, atzīstot viņu kopējās problēmas" (43. lpp.). Lai gan aizvien vairāk sieviešu izglītojas, tās ne vienmēr lasa progresīvus darbus un bieži vien pievēršas literatūrai par sievišķiem tikumiem - lēnprātību, godbijību, kautrību (48. lpp.). Parādās arī "rakstošās amazones", to starpā Mērija Volstonkrāfta (Mary Wollstonecraft), kura saraksta vēl šodien slaveno Vindication of the Rights of Women(Sievietes tiesību aizsardzība), kurā "viņa paplašina cilvēka jeb vīrieša tiesības, kas tika formulētas Francijas revolūcijas laikā, līdz sievietes tiesībām" (52. lpp.). Ļoti nozīmīgs ir Volstonkrāftas arguments, ka "sievietes nav "dabiski" mazvērtīgas, tāpat kā nabadzīgi cilvēki nav "dabiski" neizglītoti vai muļķi" (53. lpp.). Uzsvars uz sociālizāciju nevis iedzimtību vēlāk kļūs par vienu no 20. gadsimta sociālo un humanitāro zinātņu konceptuālajiem stūrakmeņiem.

19. gadsimtā sāk veidoties organizētas kampaņas, politiskas programmas, un konkrētas prasības: sieviešu izglītība, iespēja strādāt ārpus mājas, likumu reforma attiecībā uz precētām sievietēm, un tiesības vēlēt (61. lpp.). Atšķirībā no iepriekšējām feministēm, personīga viktimizācijas pieredze vairs nav viens no centrālajiem elementiem sieviešu tiesību aizstāvju literārajos darbos un politiskajos traktātos. Sieviete var kļūt par "sieviešu tiesību sievieti", neizjūtot personīgu netaisnību. Sievietes sāk sevi apzināties kā kopienu un sievietību kā identitātes un solidaritātes avotu. Oksfordas universitātē sievietēm sāk piešķirt akadēmiskos grādus; iespējas strādāt ārpus mājas paplašinās. 1869. gadā tiek izveidota pirmā "īstā un efektīvā" sabiedriskās domas ietekmēšanas grupa: Lēdiju nacionālā asociācija Infekcijas slimību akta atcelšanai (89. lpp.). 19. gadsimta 80. gados Annija Besanta (Annie Besant) pauž uztraukumu par sieviešu ekspluatāciju Braienta un Meja (Bryant and May) sērkociņu fabrikā Londonas austrumos (91. lpp.) Parādās strādnieku šķiras feminisms.

Deviņpadsmitā gadsimta cīņas par vēlēšanu tiesībām ir sevišķi grūtas. Sufrāžistes izjūt gan sieviešu, gan vīriešu pretestību. Taču cīņā par sieviešu vēlēšanu tiesībām iesaistās arī vīrieši - piemēram, Džons Stjuarts Mills (John Stuart Mill), grāmatas "Par Brīvību" autors, kurš savas sievas Harietas Teiloras (Harriette Taylor) ietekmē uzraksta darbu "Sieviešu pakļaušana". Mills pieprasa sieviešu balsstiesības kā garantiju, ka "jautājumos, kur tiek skartas tikai sieviešu intereses", "viņas tiks taisnīgi un vienlīdzīgi uzklausītas" (94. lpp.). 20. gadsimta sākumā radikālās sufrāžistes piekopj jaunas cīņas formas - publiskas konfrontācijas, pat publisku dzīvības ziedošanu, metoties zem karaļa zirga, kā to izdarīja Emīlija Deivisona (Emily Davison) 1913. gadā zirgu skriešanās sacīkšu laikā (109. lpp.). Pietiekami paplašinājies publiski aktīvo sieviešu skaits, tādējādi vairāk ievērojami argumenti, kas notiek pašu sieviešu starpā. Piemēram, Florence Naitingeila (Florence Nightingale) uzsver, ka nekad nav personīgi izjutusi vajadzību pēc balsstiesībām, un "kaut arī vēlāk pieļāva, ka tās varētu būt svarīgas, viņa vienmēr uzskatīja, ka sievietēm ir daudz aktuālākas problēmas." (96. lpp.). Daudzas sievietes uzskata, ka Dievs ir noteicis atšķirības starp sievietēm un vīriešiem, un ka sievietēm jādarbojas savā - t.i. mātišķajā - jomā. Savukārt liberāle Violeta Markhema (Violet Markham) paziņo, ka sievietes ir pārākas par vīriešiem, tādēļ tām nevajag censties pēc vienlīdzības ar vīriešiem (96.lpp.).

20. gadsimta pirmajā pusē sievietes panāk vismaz formālu tiesisku un pilsonisku vienlīdzību. Pasaules kari veicina cīņu par sieviešu tiesībām, jo, vīriešiem dodoties karā, ekonomika un saimniecība paliek sieviešu rokās. Parādās viedoklis, ka feminisma prasībām jāņem vērā arī sieviešu vajadzības, nevis tikai jāuzsver vienlīdzība ar vīriešiem. Voltersa norāda, ka "cīņa par tiesisko, pilsonisko un izglītības vienlīdzību ir bijusi un zināmā mērā joprojām ir būtiska feminisma sastāvdaļa; taču kustība arī akcentēja atšķirības starp dzimumiem un pieprasīja jaunu un dziļāku sieviešu kā sievu un māšu specifisko vajadzību izpratni" (118. lpp.). Sieviete no abstrahēta liberāla (un maskulīna) subjekta kļūst par sociāli, politiski un ekonomiski situētu subjektu ar savām vajadzībām. Taču viena no ietekmīgākajām 20. gadsimta feministēm - Simona Bovuāra (Simone de Beauvoir) - iebilst pret tādu feminismu, kurš "aizstāv sieviešu īpašos tikumus vai vērtības", tādējādi marginalizējot kultūru un citas atšķirības feminisma politiskajā programmā (130. lpp.).

Otrā viļņa feminisms 20. gadsimta otrajā pusē atzīst feminismu daudzveidību un veido globālus sieviešu saietus, mēģinot ņemt vērā atšķirīgas pieredzes un situācijas. Kamēr britu feministes apzina, vai un kā viņu pieredze sasaucas ar citām pasaules sievietēm, postkoloniālo valstu sievietes un ASV "melnādainās feministes", kuru apspiestības pieredzi strukturē dažādo identifikāciju krustojums, aizvien skaļāk apsūdz Rietumu feministes augsprātībā, šķirismā un rasismā. 1984. gadā bella huks (bell hooks) raksta, ka "mūsdienu feminisms ir rasistisks un licis daudzām sievietēm rūgti vilties. Kustības sievietes konsekventi nav ņēmušas vērā dziļi saistītos rases un šķiras jautājumus; uzsverot sieviešu kopējo "apspiešanu", faktiski tika ignorēta šausminoši īsta dažāda veida nevienlīdzība Amerikas sabiedrībā" (136. lpp.).

21. gadsimta sākumā kultūrvēsturiskās atšķirības, kas ietekmē sieviešu identitāti un pieredzi, vēl joprojām ir viens no lielākajiem izaicinājumiem feminismam kā transnacionālai politiskai kustībai. Otrs izaicinājums, šķiet, ir sieviešu pašu novēršanās no feminisma problemātikas, lai gan daudz kas liecina par to, ka feminisma gūtās uzvaras - piemēram, tiesības uz abortu - var tikt apdraudētas. Voltersa ik pa brīdim piezīmē, ka daudzi no pagājušo gadsimtu feministu uzstādītajiem jautājumiem ir atpazīstami un šķiet saprotami vēl šodien, taču viņa aicina Rietumu sieviešu jauno paaudzi izveidot savu feminisma valodu. Un šinī uzrunā gan es saklausu aicinājumu arī mums izvērtēt kādi ir feminisma problēmjautājumi mūsu - Latvijas un Eiropas - dzīves telpā. Mēs varam apsvērt savu piederību feminisma problēmtelpai, veicot niansētu un kontekstam atbilstošu sociālo un politisko analīzi un attīstot savu feminisma valodu. Vēl jo vairāk, mēs varam diskutēt par sievietēm svarīgiem jautājumiem. Un šīm diskusijām nebūt nav jābūt harmoniskām un vienojošām par spīti tam, ka Latvijas sabiedrībā jebkas, kas rada saviļņojumu, tiek uzskatīts par nevēlamu, pat bīstamu. Voltersa norāda, ka "visi iepriekšējie feminismi saistījās ar aizrautību, robežu pārkāpšanu vai risku - reizēm pirmatklājēja, reizēm autsaidera aizrautību, apstrīdot kaut ko vispārpieņemtu" (175. lpp.). Jācer, ka šāda aizrautība mums nav sveša. Un, galvenais, nebaidīsimies, ja mūs kāds nosauks par feministēm, jo, kā lasam Rebekas Vestas (Rebecca West) citātā grāmatas ievadā: "Es pati nekad neesmu varējusi precīzi noskaidrot, kas ir feminisms. Zinu vienīgi to, ka mani sauc par feministi vienmēr, kad izsaku spriedumus, kas atšķir mani no kājslauķa vai prostitūtas" (9. lpp.).

Atsauces:

Bakhtin, Mikhail. 1982. The Dialogic Imagination: Four Essays. University of Texas Press.

Brown, Wendy. 1992. Finding the Man in the State. Feminist Studies. 18(1): 7-34.

Ghodsee, Kristen. 2004. "Feminism-by-Design: Emerging Capitalisms, Cultural Feminism, and Women's Non-Governmental Organizations in Postsocialist Eastern Europe." Signs: Journal of Women in Culture and Society. 29(3):727-753.

Funk, Nanette. 2004. "Feminist Critiques of Liberalism: Can They Travel East? Their Relevance in Eastern and Central Europe and the Former Soviet Union." Signs: Journal of Women in Culture and Society. 29(3):695-726.

Mahmood, Saba. 2001. "Feminist Theory, Embodiment, and the Docile Agent: Some Reflections on the Egyptian Islamic Revival." Cultural Anthropology. 16(2):202-236.

Rozentāls, Atis. 2009. "Bīstas, ka sieviešu ordinācijai var sekot prasība par viendzimuma laulībām". Diena. 21. novembris.

Scott, David. 2004. Conscripts of Modernity: The Tragedy of Colonial Enlightenment. Durham: Duke University Press.

Zaķe, Ieva. 2008. "From Identity to Coalitions: Realist Feminist Suggestions." In Novikova, Irina (ed). Gender Matters in the Baltics. Rīga: Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds. Pp. 54-72.