Gundega Repše ir pazīstama latviešu rakstniece un žurnāliste. Galvenokārt viņa ir romānu, īso stāstu, eseju, literatūras un mākslas kritiku un publicistisku rakstu autore. 1993. gadā kļuva par Raiņa un Aspazijas fonda prēmijas laureāti, bet 2002. gadā saņēma literatūras gada balvu prozā. Nereti raksturota kā viena no spēcīgākajām latviešu prozas rakstniecēm.
"Delfi Kultūra" aicināja dažus ar literatūru saistītus cilvēkus pastāstīt par izcilo rakstnieci.
"Gundega Repše ir stipra sieviete, ar stipru raksturu. Varētu teikt, ka, no mūsu – latviešu – prozaiķiem, viņa ir visdziļāk literatūrā, visdziļāk tajā iekšā. Ar to domāju, ka viņai piemīt apbrīnojama apņēmība un tāda kā misijas apziņa," stāsta rakstnieks Māris Bērziņš.
Tāpat Bērziņš uzteic Repšes organizatores darbību: "Kamēr mēs, pārējie literāti, mēdzam vairāk nodoties rakstīšanai, viņa ir uzņēmīga, veido projektus, organizē. Viņa ir iniciatore arī vēsturisko romānu sērijai “Mēs. Latvija, XX gadsimts”. Šādu spēku darboties novēlu arī viņai turpmāk!"
Savukārt dzejniece Liāna Langa teic: "Gundegai novēlu augstu turēt savu dūšu, kā to darījusi līdz šim, prieku par ziemu, kurā piedzimusi, panākumus radošajā darbā un turpmākā ideju ģenerēšanā.
Gundegas balss ir svarīga. Viņas iniciētais latviešu rakstnieku romānu cikls par Latviju 20. gadsimtā ir nozīmīgs ieguldījums mūsu tautas vēstures mākslinieciskā izpētē, ko apliecina jau iznākušie cikla darbi. Gaidu arī pašas jubilāres romānu. Gundegas valoda spēj lasītāju mobilizēt un iedvesmot dzīvei. Un tas ir labākais efekts, ko literatūra spēj sniegt."
Latvijas Literatūras centra direktors, filoloģijas doktors, izdevējs Jānis Oga stāsta: "Gundega Repše gan aizsāk un lielā mērā simbolizē latviešu literatūras jaunos laikus, gan sasaista mūsdienu prozu ar spēcīgu pirmskara Latvijas intelektuāļu tradīciju un šo mākslinieku, rakstnieku, tulkotāju pašaizliedzīgo pretošanos sistēmai padomju gados.
Gundegas Repšes iecerētais un kopā ar kolēģiem īstenotais latviešu vēsturisko romānu cikls savukārt ir nozīmīgs robežpunkts latviešu prozas attīstībā - gan kvalitatīvi, gan kultūrpolitiski izaicinoša vīzija, kas dzimusi finanšu krīzes laikā un raksturo viņu pašu un viņas pārliecību par skaitliski nelielas tautas literatūras uzdevumiem un rakstnieka stāju.
Man personīgi tuvākā ir Gundegas Repšes īsproza, no romāniem - „Sarkans" un „Bāreņu nams". Sirsnīgi suminu Gundegu Repši dzimšanas dienā un ar nepacietību gaidu jauno romānu."
Baltijas Asamblejas balvas laureāte, rakstniece Inga Ābele par kolēģi norāda: "Gundegai ir pērkona daba, kaut gan viņai pašai no pērkona visvairāk bail. Man patīk, ka viņa vienmēr dara to, ko nedrīkst.
Viņas darbos ir milzīga koncentrētība, jo viņa nekoķetē ar savu sūtību, bet patiesi apzinās, ka ir rakstniece, un attiecīgi smagi arī strādā, lai parādītos tas mākslas viegluma brīnums. Es novēlu viņai šo gadu kā deju - ar negaidītiem pagriezieniem un skaistuma pauzēm."
Repše debitēja prozā 1987. gadā ar stāstu krājumu "Koncerts maniem draugiem pelnu kastē", taču atpazīstamāko darbu vidū būtu jāmin "Septiņi stāsti par mīlu", romāni "Īkstīte", "Smagais metāls" (pēc kuras motīviem Jaunajā Rīgas Teātrī 2011. gadā uzvesta izrāde) , kā arī Repšes rakstītie biogrāfiskie darbi par latiešu māksliniekiem - Džemmu Skulmi, Kurtu Frīdrihsonu, arī dzejnieku Ojāru Vācieti.
Paši jaunākie rakstnieces darbi ir īsprozas krājums "Vīrs tapīrs un citas radības", "Rakstnieku pavārgrāmata", kā arī romāns "Jauki ļaudis", kas iznācis pērn.
"Delfi Kultūra" pievienojas sveicieniem jubilejā!
