Henriks Eliass Zēgners: Kāpēc lasīt dzeju ir stilīgi?
Foto: Publicitātes foto

Nupat ir sācies festivāls Dzejas dienas 2014. Uz ielas vaicājot cilvēkiem - vai dzeja ir nepieciešama, vai dzeja ir stilīga, esmu drošs, lielākā daļa atbildētu noliedzoši. Gribu mēģināt pierādīt pretējo.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Kā katru gadu šajā laikā notiek virkne pasākumu - lasījumi, grāmatu atvēršanas svētki, performances, tikšanās ar ārzemju viesiem, ceļojums ar dzejniekiem un daudzi citi. Pasākumi - kā nu kurš - mēdz būt gan pārpildīti, gan tādi, uz kuriem ierodas tikai daži cilvēki.

Šogad festivāla atklāšanas dienā - 4. septembrī - atspēriena punkts tika dots ar poētisko velobraucienu - Raiņa peldkostīmos un citādos brīnumos tērpti cilvēki ar velosipēdiem devās no Gaismas pils uz Esplanādi, kur Jāņa Pliekšāna pieminekļa uzraudzībā notika atklāšanas lasījums - Raiņa daiļradi lasīja šībrīža aktuālākie autori - gan dzīvie klasiķi un veterāni, gan jaunāki autori.

Pretēji tam, kā varētu šķist, lasījums tiešām ir interesants. Arī Raiņa teksti nav tikai garlaicīga fosilija no vecu literatūras grāmatu lapām. Lasījums ir interesants, vērtīgs, arī smieklīgs. Dzejas dienas ir stilīgas, lasīt dzeju ir stilīgi, bet ne tikai. Tas ir veids kā dzīvi padarīt interesantāku, piepildītāku un patīkamāku. Kādā veidā?

Lielākās sabiedrības daļas (un īpaši jauniešu) vidū izpratne par to, kas ir dzeja, ir ļoti aptuvena. Teju katrs cilvēks zina vai nojauš to, kas ir Imants Ziedonis un Rainis, bet tālāk par skolā dzirdētajiem dzejoļiem vai sociālajos portālos sastaptajiem (brīžiem trendīgajiem) domu graudiem un citātiem zināšanas nereti nesniedzas. Taču dzejas pasaule ir daudz plašāka - sākot jau ar Šekspīru un citiem aizgājušo laikmetu dižgariem, līdz pat mūsdienu anarhistiem, dīvaiņiem, reperiem, hipsteriem un ģēnijiem.

Šķiet, ka aptuvens stereotips par dzeju varētu būt sekojošs - dzejoļi ir atskaņās sarakstīti pantiņi par cēlām jūtām vai garlaicīgām un grūti izsekojamām tēmām. Nebūt nav tiesa - lai gan pastāv dzeja, kas atbilst šādam stereotipam, pastāv arī stipri atšķirīgas lietas. Dzejā varam atrast gan trakulīgu ballīšu un piedzīvojumu garu, gan asprātības, gan dumpi pret visu pastāvošo pasauli un tās iekārtu, gan filozofiskas pārdomas, gan aizraujošas valodas spēles, gan dzīvespriecīgu novēršanos no dzīves problēmām un mirkļa tveršanu, gan mēģinājumus saprast sevi un savu vietu pasaulē, gan mīlestību - gan laimīgu, gan atraidītu un tā tālāk. Lūk, visas šīs lietas ir aktuālas ne tikai grāmatu tārpiem vai entuziastiem, bet visiem cilvēkiem. Arī tie, kurus neinteresē filozofiskas pārdomas, šā vai tā mēdz iemīlēties, mēdz justies bēdīgi un nesaprasti, un dzejā vienmēr ir spēja atrast kādu, kas ir juties tāpat. Tas ne tikai liek saprast cilvēkus vienojošās īpašības, bet liek arī domāt - un domāt ir svarīgi.

Kāpēc ir svarīgi domāt? Noskatīties kādu filmu vai seriālu ir vienkāršāk, nekā lasīt grāmatu. Tas var šķist aizraujošāk, tas prasa mazāku piepūli. Tiesa, taču brīdī, kad ir noskatītas pāris seriāla sērijas, der paņemt rokā arī kādu grāmatu. Lasot tiek darbināta cilvēka iztēle, tiek rosināts domāšanas mehānisms, kas ne tikai padara cilvēku erudītāku un interesantāku, bet ļauj arī kļūt prasmīgākam tajā, ko viņš dara - lai kas tas arī nebūtu. Ar kreatīvu domāšanu apveltīts sportists nereti būs spēcīgāks par vienkāršu muskuļu kalnu, radošs matemātiķis spēs izdomāt jaunu un iepriekš nepamanītu formulu, savukārt jaunietis, kurš ikdienu pavada spaidot telefonu, iespējams, pēkšņi izdomās kādu aplikāciju, par kuru neviens nebija iedomājies, un kļūs par veiksmīgu biznesmeni.

Taču domāt ir svarīgi arī tāpēc, ka katru dienu mums ir jāpieņem lēmumi. Gan nenozīmīgi lēmumi - kur iet paēst, kuras bikses šodien vilkt, bet arī svarīgāki lēmumi - kā man izturēties pret saviem draugiem, pret saviem tuvajiem un mīļajiem, kā man rīkoties sabiedrībā - cik ļoti man nospļauties par politiku, kam man ticēt un sekot, par ko balsot. Sabiezinot krāsas - ir iespēja būt egoistam, kas rūpējas tikai par to, ko viņš grib - mocīt savus līdzcilvēkus ar savu raksturu un nedarīt neko, kas prasa piepūli - nestrādāt, nemācīties. Tajā pat laikā ir iespējams sevi attīstīt un mēģināt izsisties dzīvē vai vienkārši mēģināt atrast savu nodarbošanos, kļūt prasmīgam un neaizstājamam tajā.

Kā rīkoties? Izvēle ir katra paša ziņā. Es jums gribu ieteikt vismaz pamēģināt ko citādu. Ja neizdosies, būs zaudēts viens vakars vai pāris stundas laika, taču, ja izdosies, dzīve var kļūt daudz interesantāka un saturīgāka. Mēģināt kaut ko ārpus ierastā, pamēģināt domāt par to, par ko nekad nav sanācis aizdomāties. Piemēram - aiziet uz kādu dzejas dienu pasākumu, atvērt kādu grāmatu. Tas nav nemaz tik grūti.

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.
Lasi vēl
 

Comment Form