Foto: Anna Vaivare. Ilustrācija

Portāls "Delfi" sadarbībā ar Latvijas Bērnu un jaunatnes literatūras padomi (IBBY Latvijas nodaļu) aicina tuvāk iepazīt to autoru darbus, kuri nominēti Starptautiskajai Baltijas jūras reģiona Jāņa Baltvilka balvai bērnu literatūrā.

IBBY Latvijas nodaļa Baltvilka balvu pasniedz kopš 2004. gada, un kopš 2008. gada balvu piešķir arī vienam Baltijas jūras reģiona rakstniekam un viņa darba tulkotājam. Balva tiks pasniegta bērnu grāmatu autora Jāņa Baltvilka (1944-2003) dzimšanas dienā – 24. jūlijā. Balvas uzdevums ir fokusēt sabiedrības uzmanību uz pozitīvu mērķi – bērnu, kurš lasa interesantu un skaistu grāmatu latviešu valodā.

Ieva Samauska. Skaļā klase (Pētergailis)

Foto: Publicitātes attēls

Ieva Samauska nominēta kategorijā "Literatūra bērniem un jauniešiem".

Ieva Samauska dzejoļu krājumā "Skaļā klase" pievērsusies mūsdienu skolas bērnu dzīves atspoguļojumam. Tā ir tikai viena no viņas jaunākajām grāmatām, bet Baltvilka balvas žūrija atzinusi tieši šo grāmatu par veiksmīgu papildinājumu latviešu bērnu literatūrā - izvēlētās tematikas un darbības vietas dēļ, kas ir pazīstama un saistoša ikvienam skolas bērnam. Dzejoļos tiek piesauktas modernās tehnoloģijas, izmantotas popkultūras atsauces, lietoti aktuālā laika žargonvārdi. Taču galvenais, ka autore piepildījusi dzejoļus ar visdažādākajām situācijām un emocijām, kas veido klases ikdienu, līdz ar to ikviens lasītājs šajā krājumā atradīs motīvus, kas uzrunās viņu personīgi.

Kā saka žūrijas eksperts, mākslinieks Juris Petraškevičs: "Ieva Samauska ir izlaidusi caur sevi pārdzīvojumu ļoti precīzi, reālistiski noķerot īsto sajūtu. Tas piesaista." Skolēnu esību lielā mērā definē sociālie tīkli, modernās tehnoloģijas un dažādas skolas un vecāku prasības, taču, pat ja pusaudzis cenšas būt "no ārpuses perfekts, teju ideāls cementa klucis, tikpat labi saukts sejas maska", ne brīdi nenodot, "ko jutu, ka jūtu, ka sāp – it kā patiesi cementa vai vismaz vaska", viņš ilgojas, lai šī robeža tiktu nojaukta.

Foto: Publicitātes attēls

KO NEMĀCA SKOLĀ

Mans telefons ir skārienjutīgs,

katru manu pieskārienu jūt,

tikai tā var skaņu gūt.


Es esmu acusiltuma jutīgs,

un sajust to nav pārāk grūti,

kad maigs kā upe tas plūst.


Reizēm gan dzestrs vēsums

grib par siltumu izlikties,

tad acīs viz ledus un sniegs.


Taču mani nevar piemānīt

tās liesmiņas , kas acīs plīvo.

Jo ne skolās šo siltumu iemācās,

tas dzīvē dzīvo.

Ievas Samauskas atveidotā klase, kurā iekšējais siltums nepadodas betona maskām, rosina uzticēties pusaudzim, nevērtēt viņu aizspriedumaini. Krājumu caurstrāvo nebēdnība un dauzonīgums, uzburot to īpašo atmosfēru, kas valda katrā skolā un klasē.

Leons Briedis. Saputrotā putra (Liels un mazs)

Foto: Publicitātes attēls

Leons Briedis nominēts kategorijā "Literatūra bērniem un jauniešiem".

Leona Brieža iepriekšējā grāmata bērniem bija iznākusi 2007. gadā, un dzejnieka atgriešanās bērnu literatūrā pēc ilgāka pārtraukuma bija gaidīta un iepriecinoša. Viņam līdzi ir tautasdziesmu un pasaku noskaņas, mīļas sarunas ar māmiņu, vējiņa lidojums un krupīša lēciens, jautri danči ar govi un īsta suņu balle. Baltvilka balvas žūrijas viedokļos par Leona Brieža dzejas krājumu "Saputrotā putra" iezogas emocijas: "tas ir viens no aizkustinošākajiem notikumiem latviešu bērnu literatūrā pēdējā gada laikā", "šo krājumu caurstrāvo dabisks dzīvesprieks un brīnišķīgs naivums, kas ļauj uzlūkot pasauli bez aizspriedumiem un vērtējuma", "uz citu fona šis krājums izceļas kā ļoti sentimentāls un romantisks". Žūrijas vadītāja Latvijas Universitātes profesore Ilze Stikāne atzīst: "Retro piesitiens, folkloriskums, sirsnība, labestība, dzīvīgums, ritmiskums, dinamika un labas atskaņas – tie ir vārdi, ko var attiecināt uz reti kuru dzejoļgrāmatu."

Foto: Publicitātes attēls

DEJOŠANA AR GOVI

Kurš ar govi padejos,

Tam tā vairāk piena dos.

Tam-tā ram-tā ram-tam-tā! –

Rīta pļavā rasotā.

Nācām, padejojām lai –

Piena nav nemaz, ak, vai!

Tam-tā ram-tā ram-tam-tā! –

Saki, gosniņ, kā gan tā?


– Ļaujiet elpu atvilkt man,

Būs jums pieniņš gards, jā gan!

Tam-tā ram-tā ram-tam-tā! –

Māla krūzē brokastā.

Vēl šis zilais zvaniņš – dzin! –

Mājās nākot, jānošķin.

Tam-tā ram-tā ram-tam-tā! –

Rīta pļavā rasotā.

Leona Brieža dzejoļos bērniem būtisks ir latviešu folkloras mantojums, kas atklājas tautasdziesmu motīvos un atsaucēs uz latviešu tautas dzīves gudrību, taču autora atdzejojumu pazinēji saskatīs arī spāņu dzejas un folkloras atspulgus. Nozīmīga ir dabas klātbūtne, kurā bērns viegli spēj saredzēt to, ka viss ir pilns dzīvības, un sajust sevi kā daļu no šīs pilnības. Tas ir dzejoļu krājums, kas atgādina par logu un durvju, un sevis atdarīšanu gaismai: "Durvis vaļā atdariet, lai var gaisma mājā iet!".

Māris Rungulis. Sāļās pankūkas. Spokains piedzīvojumu stāsts (Pētergailis)

Foto: Lauma Kalniņa

Māris Rungulis nominēts kategorijā "Literatūra bērniem un jauniešiem".

Māris Rungulis ar grāmatu "Sāļās pankūkas" ved bērnus uz savu bērnības laiku – 20. gadsimta 60. gadiem, kad bērnu fantāziju pasauli lielā mērā ietekmēja izlasītās grāmatas. Tieši tāpēc autors abu galveno varoņu – Mārtiņa un Ineses – piedzīvojumos ievij reminiscences no savulaik gan lielo, gan mazāko lasītāju auditorijā ļoti iecienītu autoru – Daniela Defo un Žila Verna – piedzīvojumu romāniem. Kā raksta kritiķe Bārbala Simsone, pusaudža vecums "ir laiks, kad iztēles spēks ir tik pārvarīgs un vēl pieredzes neaptumšots, ka arī maza ezera saliņa bez pūlēm pārvēršas par Robinsona Kruzo mītni, sēklī dzerošs alnis – par cilvēkēdāju bandas uzbrukumu, un iedobe smiltīs – par lāču bedri." Rungulim šajā stāstā izdodas notvert īpašo bērnības pasaules skatījumu, kur sastapšanās ar šķēršļiem nenomāc, bet izaicina un liek domāt radošus risinājumus, šajā procesā gūstot prieku par piedzīvojumu.

Foto: Publicitātes attēls

"Mēs ar Mārtiņu, virtuvi iepazinuši, tuvās pankūku gaidās pat saskatījāmies un vienlaicīgi pasmaidījām, kad mums virs galvas atskanēja smagi soļi… Bet no virtuves jau neko vairāk par zirnekļu tīklu aizvilktiem griestiem nevarējām ieraudzīt…

Večiņa pie jautri sprēgājošās plīts par šiem trokšņiem gan nelikās ne zinis un turpināja jaukt pankūku mīklu.

Tomēr nepacietīgais staigātājs nerimās – smagie soļi pārgāja vēl smagākos būkšķos, kas tagad atgādināja to atbalsi, ko pirms brīža radīja platais cirvis, kad skalus plēšot, saskārās ar bluķi. [..]

– Nebīstieties bērniņi, tur mans vīrs un dēls nerod miera!

Un ne man, ne Mārtiņam vairs neko jautāt negribējās. [..]

Aiz durvīm, kas veda uz otro stāvu, iečīkstējās koka pakāpieni, vispirms augstāk, tad jau nedaudz zemāk un visbeidzot kāpņu apakšējā galā. Saspringusi gaidīju, ka tūlīt atvērsies pašas durvis.

– Zigfrīd, liecies nu mierā! – cepēja pat neatskatījusies ierunājās. – Mums šodien ir ciemiņi.

Bet Zigfrīds mierā nelikās vis! Vēl pēc brīža pašas no sevis atvērās arī tās durvis kas veda kaut kur mājas dziļumā, un tad iestājās klusums.

Nespējot izturēt pēkšņo klusumu, Mārtiņš (un es patiešām apskaudu viņa drosmi!) ierunājās:

– Mēs jau domājām, ka šī māja ir pamesta…

– Un tā jau arī ir! - šoreiz runājot večiņa pārtrauca cepšanu un novilka pannu no plīts. – Pirmās bliņas jau gatavas. [..]

– Šie ir mani kāzu trauki, – mums katram priekšā parādījās šķīvis ar zilu maliņu. Tad vēl nošķindēja lieli un zaļgani apsūbējuši naži un tikpat iespaidīgas dakšiņas. Šos apsūbējušos galda piederumus arī acīmredzot neviens nebija lietojis ilgus gadus. [..]

– Nu, kā garšo? – večiņa ar pavārnīcu jau lēja nākamo cepumu uz pannas.[..]

Un atkal drosmīgāks bija Mārtiņš. Viņš ātri sarullēja vienu pankūku un, nezin kāpēc aizvēris acis, iebāza to mutē.

– Sāļas, – viņš, ar mēli viļādams pa muti karsto kumosu, izšļupstēja.

– Ko jūs, bērniņi varat gribēt? Tās ceptas ar manām asarām. Lieciet vairāk zapti, es visu pelējumu noņēmu nost."

Autors nenovelk stingru robežu starp realitāti un bērnu iztēli, neapgrūtinot arī lasītāju ar nepieciešamību šķetināt, kas noticis pa īstam un kas ir bijis tikai bērnu iedomu auglis, jo tam stāstā nav lielas nozīmes, svarīgākais ir sajust aizrautību ar dzīvi, kas vēlākos gados veidos visskaistākās atmiņas par laiku, kad vēl nebija problēmu – bija tikai piedzīvojumi.

Taču Māra Runguļa dzimtās Liepājas un Liepājas ezera klātbūtne gan šajā grāmatā ir konkrēta un nepārprotama, turpinot viņa darbos "Zaļā menca", "Kaķu ģenerālis", "Ādolfs un Emīlija" u.c. iedibināto Liepājas portretēšanu. "Grāmata ar ļoti spēcīgu sajūtu. Atstāj ezera un vasaras pēcgaršu," atzīst žūrijas dalībniece kultūras žurnāliste Santa Remere.

Kārlis Vērdiņš. Tētis (Liels un mazs)

Foto: Liene Rūce

Kārlis Vērdiņš nominēts kategorijā "Literatūra bērniem un pusaudžiem".

Jau kopš "Burtiņu zupas" Vērdiņa vārds bērnu literatūrā nozīmē satraukumu. "Ja Kārļa Vērdiņa dzejoļu krājumā "Tētis" meklēsiet "netradicionālus" ģimenes modeļus, būs vilšanās. Mammas un tēti te ir visai tradicionāli", lasītājus mierina kritiķis Dainis Deigelis: "Nevis mammai, bet gan "tētim ir alus zobi", un ne jau tētim bet "mammai ir sulas zobi / līdzeni gludi un spodri/ tie smalcina salātus veselīgus/ skrapšķina dateles hurmu un vīģes". Līdz ar to genderisma un visādu citu sazvērestību teoriju nomāktie – guliet mierīgi! Grāmatu droši var rādīt bērniem, nav jāslēpj kā savulaik žurnāla "Zīlīte" numurs. Autors tikai atspoguļo pastāvošos uzskatus par mammām un tētiem un sabiedrības uzskatus par to paradumiem, lai gan zinu arī tādus tētus, kas ēd veselīgus salātus, un mammas, kurām patīk iedzert alu. Atcerēsimies, ka krājums tomēr ir domāts bērniem, jā, pilns ar vecākiem saprotamu ironiju, tomēr bērnu dzejoļu krājums."

Baltvilka balvas žūrija gan uzsver: Kārļa Vērdiņa dzejas krājums "Tētis" nav strikti ievietojams bērnu literatūras plauktā - tajā radīta satikšanās vieta bērniem un pieaugušajiem. Vērdiņš savos dzejoļos asprātīgi spēlējas ar sociālo lomu dalījumu ģimenē un sabiedrībā. Vērtējuma un didaktiskas norādes uz pareizo variantu šeit nav, tā vietā ir dzejā precīzi tverta dzīves situācija. Autors labsirdīgi ironizē par visām šīm situācijām, tādējādi atbrīvojot gan bērnus, gan vecākus no saspringuma, ko rada centieni līdzināties noteiktiem paraugiem.

Foto: Publicitātes attēls

MĪĻAIS TĒTIS

mans tētis no rīta modina

tam roka ir stipra un maiga

viņš skropstu saudzīgi pirkstos tver

un noņem no mana vaiga

viņš miežu putru man uzvāra

un kastrolī pasilda pienu

pēc brokastīm atveram grāmatu

un lasām to visu dienu

kad grāmatā laimīgas beigas ir klāt

aiz prieka lecam un dejam

jau saule sāk slīdēt aiz šķūnīša –

uz mazo veikalu ejam

es paijāju dzeltenos tomātus

tēvs palūdz lai samaļ mums gaļu

mēs papriku maisiņā krāmējam

oranžu sārtu un zaļu

kad izkliegts un izdīkts ir saldējums

mums soma pilna un smaga

mēs ejam mājās gar dārziņiem

kur večiņas lokās vagās

tēvs apsien sniegbaltu priekšautu

es klausos pa radio ziņas

no virtuves smaržo pēc paprikas

tur veidojas vakariņas

kad gaļa un paprika katlos kūp

skan durvju zvans bimmu-bammu!

skrien tētis un plaši durvis ver

un ielaiž gaitenī mammu

no pleciem mamma mēteli met

stāv pikta uz papēžiem augstiem

par darbiniekiem tā žēlojas –

šiem blēžiem zagļiem un švaukstiem

kas stumdāmi grūstāmi bīdāmi

kas iedzīs viņu drīz kapā

teic tētis “patiešām!” “ak šausmas!” “jā gan!”

un virtuvē lociņus kapā

ir izsalkums dusmas uzveicis

mēs vakariņojam pie galda

no mammas sarkanā kostīma

nāk smarža stipra un salda

man prasa vai labi uzvedos

vai tētim nenesu raizes

tad izņem no savas somiņas

trīs dzeltenas biezpienmaizes

mēs ēdam pie televizora

mamma bužina tētim matus

līdz parādās filma kur neatrast

bērniem domātus skatus

tad mamma saka ka gulēt laiks

es nopūšos eju uz dusu

šie blakus istabā vītero

un smejas pavisam klusu

es atkal atšķiru grāmatu

un laimīgās beigas skatos

gribas lai mammas roka

pabužina man matus

bet būs vien gulēt man jāliekas

jo paklausīgs bērns ir jauks

rīt agri agri es modīšos

kad tētis brokastīs sauks

Vērdiņš dzejoļos nevairās parādīt arī skumjos mirkļus ģimenes un skolas ikdienā, kas dīvainā kārtā nesarūgtina, bet gan ļauj pieņemt dzīvi tās dažādībā. Pat runājot par veselībai bīstamām traumām, bērniem ir ļauts pašiem vērot, domāt, un nonākt pie personīgām atklāsmēm. Un, visbeidzot, viena no žūrijas vērtētājām, kultūras žurnāliste Santa Remere vienkārši paziņo: Šajā grāmatā viss ir izcili – tā ir gan smieklīga, gan oriģināla, gan vērtīga, gan ģimeniska. Ar to rokās gribas skriet pakaļ kādam un saukt: "Eu, tu šito te jau izlasīji?"

Juris Zvirgzdiņš. Have a nice day! Gandrīz mīlas stāsts (Pētergailis)

Foto: Publicitātes attēls

Juris Zvirgzdiņš nominēts kategorijā "Literatūra bērniem un jauniešiem".

Juris Zvirgzdiņš – latviešu bērnu literatūras nenogurdināmais klasiķis - šogad nācis klajā ar vairākām grāmatām, no kurām Baltvilka balvas žūrija izvēlējusies jaunākajiem pusaudžiem veltīto "Have a nice day! Gandrīz mīlas stāsts". Grāmatas galvenais varonis Daumants sāk mācības jaunā skolā, kad aiz viņa muguras ir četri grūti gadi – autokatastrofā zaudētie vecāki, nestabila dzīve pie radiem, speciālā skola bērniem ar psihiskām kaitēm – un, lai arī viņš beidzot atzīts par pilnīgi normālu un dzīvo drošībā pie vecmāmiņas, traumas sekas ir jūtamas. Jaunā skola viņu sagaida ar jauniem pārbaudījumiem – klasesbiedru agresīvo attieksmi. Vai šī ir drūma, depresīva grāmata?

Baltvilka balvas žūrija uzskata, ka nē: Juris Zvirgzdiņš skar vairākus jaunam cilvēkam smagus tematus, kā vecāku nāve un neiederība vienaudžu vidū, taču arī šajā darbā autors nav zaudējis sev raksturīgo vieglumu un humora izjūtu. "Domājams, tieši Zvirgzdiņa talants gaumīgi un sirsnīgi ironizēt ir viens no iemesliem, kāpēc autora darbi gūst tik labas atsauksmes no lasītājiem un tiek regulāri nominēti literārajiem apbalvojumiem," saka bērnu literatūras speciāliste Dace Bargā. Viens no žūrijas dalībniekiem, arhitekts un daudzbērnu tētis Uldis Lukševics, spriež, ka šī Zvirgzdiņa grāmata "drusku atgādina Zentas Ērgles klasiskos darbus – viegls piedzīvojumu gabals ar dārgumu meklēšanu, labām beigām un sūrumiņu pa vidu."

Foto: Publicitātes attēls

"Pamazām es pieradu pie jaunās skolas, centos neizlēkt, pēc kautiņa man lika mieru. Vienīgi Sīkais, viņš sēdēja man aiz muguras, turēja uz mani ļaunu prātu.

Tieši viņš izdomāja iesauku – Daunis, tā izmēdot manu vārdu Daumants. Visiem bija iesaukas – Goliāts, Sīkais, Resnais, Skelets, Murmulis (viņš sarka un stostījās), Profesors (tas, kurš prasīja man par šahu).

Kādu dienu matemātikas stundā pēkšņi es sajutu sāpes ciskā. Blusa? Nē, aiz muguras kāds ņirdza. Blusas kož, bet neņirdz! Es atskatījos – Sīkais! Rokā viņš turēja cirkuli.

Berzēdams sadurto vietu, es sagaidīju stundas beigas. Izejot no skolas, sekoju Sīkajam, slēpdamies aiz kokiem.

Panācis viņu, es satvēru Sīkā somu, atrāvu vaļā un saturu izbēru zemē. Tur jau tas bija, penālis ar cirkuli. Klakš! Salauzto cirkuli es aizmetu sāņus.

To nu Sīkais laikam no manis nebija gaidījis. Viņš pārsteigts uz mani glūnēja.

– Vari iet! – es sacīju.

– Bet… ko es teikšu mājās? – Sīkais bija noraustījies. [..]

– Tās ir tavas problēmas. Pasaki, ka urbināji degunu! – reizēm es patiešām varēju kļūt ļauns.

– Mani mājās tēvs pērs… – šķita, Sīkais tūliņ sāks raudāt. – Ar siksnu. [..]

Jā… Man sametās kauns, mani nekad neviens nebija pēris, nedzīvojam jau Dikensa laikos (Čārlzs Dikenss esot veco laiku rakstnieks, kurš sarakstījis biezas grāmatas par skolēniem, kurus per.) Un vai var salīdzināt nieka dūrienu ar cirkuliun pēršanu ar siksnu?

– Ejam! – es biju izdomājis.

– Uz kurieni? – Sīkais nesaprata.

– Uz veikalu! Nopirksim citu cirkuli.

– Man nav naudas…

– Man ir!

Patiešām, kabatā man bija piecu eiro naudaszīme... [..] Tā izkusa mans iecerētais saldējums."

Līdzīgi kā citos savos darbos, arī šeit autors izmanto daudz kultūratsauču un nelaiž garām iespēju lasītājus izglītot, šoreiz sniedzot nelielu ieskatu Latvijas vēsturē un pieminot tādu latviešu tautas daļu kā Sibīrijā pabijušie izsūtītie un Amerikas latvieši. Liela nozīme stāstā ir draudzībai, kas uzplaukst ne vien starp vienaudžiem, starp zēnu un meiteni, bet arī starp galveno varoni un kādu vecu bezpajumtnieku, kas izrādās lielisks padomdevējs un domubiedrs, atgādinot mūžseno patiesību, ka cilvēka ārējais izskats un dzīvesveids ne vienmēr raksturo viņa iekšējo pasauli, un aicinot lasītājus būt iejūtīgiem un saprotošiem pret citādo un svešo.

Inese Zandere. Kaķis brīvdienās (Liels un mazs)

Foto: Publicitātes attēls

Inese Zandere nominēta kategorijā "Literatūra bērniem un jauniešiem".

Ineses Zanderes literāro pasaku krājumā "Kaķis brīvdienās" apkopotas dažādas, pēc tematikas, noskaņas un teksta slodzes atšķirīgas pasakas, kurā darbojas visdažādākie tēli - piemēram, cilvēciskoti dzīvnieki, iedzīvināti mūzikas instrumenti un pat cepts sivēns. Protams, vairāku pasaku varonis ir tieši kaķis.

Baltvilka balvas žūrija atzīst, ka dažādība, kas rada eklektisku iespaidu, ir arī šīs grāmatas pozitīvā īpašība, jo parāda literatūras bagātīgās iespējas – krājums ļauj bērnam iepazīties gan ar izklaidējošākām pasakām, kurās autore demonstrējusi brīnišķīgu asprātību, gan nopietnākiem, filozofiskākiem darbiem, kas simboliskā veidā atklāj daudz dziļāku vēstījumu. Ikdienas notikumu vērojumi viegli un nepiespiesti pārvēršas rotaļā, pasakā, mūsdienu leģendā, izmantojot kultūras arhetipus un atsauces, paplašinot bērnu redzesloku. Vairākas pasakas piedāvā iespēju iesaistīt bērnus spēlē, piemēram, pasaku "Ko teica Gaiļa kungs" var spēlēt kā ķīlu rotaļu, kurā jāatveido dzīvnieku balsis, bet pasaku par mūzikas instrumentu karaļvalsti bērni var pārvērst izrādē un ilustrēt ar dažādām skaņām, izmantojot ikdienišķus priekšmetus. Prozas teksts būvēts ar dzejai radniecīgiem paņēmieniem - ritmu, atkārtojumiem, izmantotas valodas skaniskās iespējas.

Foto: Publicitātes attēls

"Tur stāvēja agrāk neredzēts Kaķis.

– Esmu no avīzes, – viņš sacīja. – Gribu uzzināt jūsu domas par visu, kas pilsētā notiek un jebkad noticis.

Kaķis paskatījās uz brokastu galdu un aplaizījās.

– Lūdzu, sēdies, – teica Lielmute Marta un sameklēja vēl vienu šķīvi. Kaķis ielēca Martai klēpī, bet Lielmutis Fricis tūlīt uzkāpa uz krēsla un, vicinādams rokā avīzi, sāka izteikt savas domas.

– Pilsētas galva neko nesaprot! Policija neko nedara! Skolā neko nemāca!

Kaķis klausījās, muti iepletis. Viņa mute pletās aizvien lielāka, tajā pazuda viena Friča doma pēc otras, un līdzi tām – arī maize, sviests, siers, desa, ievārījums, olas un visi citi ēdieni, kas atradās uz brokastgalda. Drīz vien galds bija tukšs. Lielmutis Fricis uzlēca uz galda un sauca:

– Tā dzīvot vairs nevar. Viss jāsāk no jauna!

Tad viņš apklusa, jo bija pateicis visu patiesību.

– Paldies, – teica Kaķis un arī uzlēca uz galda, lai pārbaudītu, vai vēl kaut kas nav palicis pāri. – Tavas domas ir ļoti drosmīgas un nozīmīgas.

– Es jau sen zināju, ka reiz tās tiks uzklausītas, – teica Lielmutis Fricis un paspieda Kaķim ķepu.

Tad viņi abi nokāpa no galda.

Lielmute Marta tikmēr ieskatījās ledusskapī, taču tas bija tukšs.

– Varbūt varu piedāvāt krūzīti kafijas ar pienu, – viņa teica un ielēja visiem kafiju. – Un mums vēl ir garšīgi āboli. No pašu dārza.

– Varbūt varētu kādu teiku vai pasaku, – teica Kaķis, ieritinājās Martai klēpī un atkal atvēra muti.

Lielmuti Martu nebija divreiz jālūdz. Viņa uzlika galdā grozu ar āboliem un sāka stāstīt:

– Reiz mūsu pilsētā auga zelta ābele…

Kaķis kā nieku norija pasaku par zelta ābeli, teiku par brīnumzivtiņu, nostāstu par peli tramvajā, dziesmiņu par pasta balodīti, dažas baumas par Martas kaimiņieni un viņas suni, skaitāmpantiņu "ā, bē, cē, dē, kaķis kala smēdē", visus ābolus, kafiju, pienu, kafijas kannu un trīs krūzītes.

– Cik skaisti tu proti stāstīt! – Kaķis teica. Tad viņš aizvēra lielo muti, aplaizīja ūsas, pieglaudās Martai un murrādams sāka ar ķepu mazgāties."

Daloties iespaidos par to, kā grāmatu uztvēruši viņas trīs dažāda vecuma bērni, Ieva Melgalve secina: "Tas, kas man, pirmo reizi lasot, šķita mīnuss – tas ir, pārāk daudz "tradicionālu stāstiņu bērniem", ja varēja taču publicēt tikai neordināros un sirreālos, – varbūt ir grāmatas pluss: pievilinot ar tipiskiem "antropomorfizēto dzīvnieku" stāstiņiem, bērns tiek aicināts arvien dziļāk grūtāk saprotamas, bet tēlainākas un fascinējošas literatūras laukā." "Šis pasaku krājums kārtējo reizi apliecina Ineses Zanderes meistarību rakstīt bērniem brīvi – neuzskatot šo auditoriju par lasītājiem, kuriem nepieciešams kaut kā īpaši pielāgoties. Iespējams, tieši tāpēc autorei izdodas radīt bērniem īstu, augstvērtīgu literatūru," teikts žūrijas vērtējumā.

Elizabete Eglīte. Tikšanās laikā (Zvaigzne ABC)

Foto: Publicitātes attēls

Elizabete Eglīta nominēta kategorijā "Jaunaudze" par debiju literatūrā bērniem un jauniešiem.

Debitante Elizabete Eglīte rakstniecībā ienākusi pa durvīm, ko ik gadu paver izdevniecības rīkotie konkursi – darbs saņēmis veicināšanas prēmiju "Zvaigzne ABC" konkursā.

Romāns "Tikšanās laikā" ir cienījams debijas darbs; tas varētu izrādīties nozīmīgs pienesums jauniešu literatūrai, kas Latvijā vēl arvien ir samērā vāji attīstīta, uzskata Baltvilka balvas žūrija: autore radījusi pārliecinošu, rūpīgi izstrādātu fantāzijas žanra romānu, kas aizrauj lasītāju, provinces pilsētas jauniešu ikdienas un attiecību peripetijas veikli savijot kopā ar cita gadsimta kaislībām, kas risinās tieši tajā pašā vietā, bet citā laikā.

Foto: Publicitātes attēls

"Viņa paskatījās gar Nika plecu uz to krastu, kur atradās viņas mājas.

– Ā… – izlauzās pār Eleonoras lūpām.

Daudzstāvu māju vietā, cik vien tālu pakrēslā varēja redzēt, stiepās piesnidzis augļu dārzs. Zemas zarainas ābeles, sagumušas zem baltām seģenēm. Nebija labi zināmo māju, nebija parka koku. Vienīgā ēka, kas stāvēja savā vietā, bija gaiši krāsotais divstāvu namiņš pašā dīķa krastā. No tā izsteidzās sieviete, padusē nesdama smagu toveri, bet pie rokas pītu grozu. Pa dēļu laipiņu viņa nonāca pie dīķī melnējošā āliņģa. Nolikusi toveri, sieva ar garu kārti izdauzīja āliņģim pārvilkušos ledu. Nometusies ceļos, viņa izņēma no tovera veļas gabalus u n sāka tos skalot ledainajā ūdenī. Izskalotā veļa gūlās blakus noliktajā grozā.

"VAI ES SAPŅOJU?" Eleonora aizvēra acis, tad tās atvēra. Ainava nebija mainījusies. [..]

– Kas tas ir? – Elonora atbrīvoja rokas no puiša satvēriena un pamāja uz skatu aiz viņa muguras.

– Tā ir veļas māja.

– Ak tā… Bet tur dzīvoju es…

– Tajā mājā?

– Nē! – meitene jau mierīgāk iebilda. – Tur tālāk! Tas ir… Tur jābūt manām mājām… […] Kur… Kur mēs atrodamies?

– Kas par dīvainu jautājumu? Uz dzirnavu dīķa, protams!

– Kurā vietā uz dīķa?

– Slidotavā! – Niks pavisam apjuka.

– Pastāsti man, ko tu redzi! – Eleonoras nemiers auga.

– Mums aiz muguras atrodas muižas kalpu ērbērģi, aiz tiem tālāk ir krogs, vēl tālāk dzirnavas, ceļš. - Niks pagriezās uz otru pusi. - Vešerienes māja, dārzs, vēl viens dārzs, ratnīca, stallis, jaunais muižas parks, muižas pils… [..]

– Pie velna, kur tu esi mani atvedis!

– It kā tu nezinātu! Uz Kreicburgas muižas dzirnavu dīķi.

– Muižas… Nu protams… [..]

Tas nebija murgs. Pat ne ērmots sapnis.

– Nik, pasaki man, kurš tagad ir gads?

Stāsts mudina intensīvi domāt līdzi notikumiem, sniedzot arī saistošu, lai arī romantizētu, ieskatu vēsturē. Ņemot vērā fantāzijas žanra popularitāti, uzteicama ir autores ideja likt fantāzijas romāna darbības centrā Latviju, uzrunājot ar lasītāja personiskajai pieredzei tuvu vidi, atšķirībā no tulkojumu piedāvājuma, vērtē žūrija.

Grāmata saņēmusi ļoti uzmundrinošas atsauksmes arī no gados jauniem kritiķiem, kas sevi turklāt neuzskata par fantāzijas literatūras faniem un nav gatavi dot atlaides žanra dēļ vien. Latvijas Universitātes portālā Ubi Sunt Madara Skudra raksta: "Rakstniece, atļaujot kopējo bildi izgleznot pašam lasītājam, sniedz tikai romāna pamatkrāsas, detaļas un norāda virzienu lasītājam. Jauniešu literatūrā šo īpašību vērtēju augstu ne tikai es, bet noteikti arī jaunāki lasītāji, jo šādi rakstniece rada telpu, kurā pusaudzis sastopas ar grāmatu. Varbūt šeit izpaužas rakstnieces zināšanas saskarsmes psiholoģijā, kas anotācijā līdzās svešvalodām ir norādīta kā viena no viņas interesēm? Jauniešiem taču tik svarīga ir sava telpa, kurā var brīvi risināt iekšējo dialogu, ar identificēšanās palīdzību rast atbildes uz sev svarīgiem jautājumiem, kā arī pārdomāt laika, pagātnes, tagadnes un nākotnes jēdzienus. Šajā telpā jaunietim nesaka, ko domāt, bet gan ļauj noskaidrot, ko viņš īsti domā.[..] Romāns uzliek augstu latiņu – jauniešu literatūrai ir jābūt ar bagātu valodu, pārkāpjot ikdienā lietojamā vārdu krājuma robežas, tai ir jābūt latviskai (vietas, laika, notikumu ziņā), un, ticiet man, tieši šis latviskums padara romānu par interesantu un neparastu lasāmvielu."

Dzintars Tilaks. Čomiņš (Zvaigzne ABC)

Foto: Publicitātes attēls

Dzintars Tilaks nominēts kategorijā "Jaunaudze" par debiju literatūrā bērniem un jauniešiem.

Radiožurnālists, kultūras darbinieks un muzikants Dzintars Tilaks, kurš jau labu laiku raksta prozu, nav debitants ne dzīvē, ne literatūrā – tomēr šī ir viņa pirmā grāmata bērniem, un žūrija to izvirzījusi debijas balvai "Jaunaudze".

Grāmata "Čomiņš", kas stāsta par kādu kaķi, kurš mērojis 200 kilometrus, lai atrastu pazaudētās mājas un saimnieku, ir pārliecinošs pieteikums bērnu literatūrā, uzskata Baltvilka balvas žūrija. Autors šajā darbā saistoši parāda pasauli no dzīvnieka skata punkta, nepiedēvējot tam cilvēciskas spējas un īpašības, bet veidojot priekšstatu par kaķa dzīves pasauli. Tomēr tas lasītāju neatsvešina no galvenā varoņa un viņa gaitām, tieši otrādi – reālistiskie kaķa piedzīvojumu un cilvēku izturēšanās apraksti ļauj bērnam raudzīties uz dzīvnieku iejūtīgāk un patiesāk, vērtējot arī savas personīgās attiecības ar dabu un citām dzīvām būtnēm, kas, visticamāk, vēro un uztver pasauli atšķirīgi no mums.

Čomiņa ceļš ved cauri Kurzemei – no Liepājas līdz Rīgai.

Foto: Publicitātes attēls

"Atkal priekšā bija lieli un līdzeni lauki, daži no tiem apauguši ar garu zāli, citi smilšaini un grūtāk izbrienami. Čomiņš bija iznācis kādas pļavas ielokā, kur vienā pusē bija krūmājs, aiz tā sākās mežs, bet otrā pusē – mājas lielu koku paēnā. Čomiņš atradās šīs pļavas pašā viducī, kad kaut kas viņam lika atskatīties. Pagriezis galvu, kaķis pamanīja, ka pilnos soļos no mājas uz pļavas pusi skrien milzīgs, melns, pinkains suns. Čomiņš apsviedās un sāka skriet, bet, sapratis, ka līdz mežmalai par tālu, pagriezās, lai skrietu uz krūmāju, kas bija tuvāk. Baltās kaķa kājas zibēt zibēja, tomēr skriet bija pārlieku grūti, jo traucēja garā zāle, un Čomiņam reizēm vienlaikus vajadzēja arī palēkties. Suns nerēja, tagad labi bija dzirdami viņa soļi – tos kaķis sajuta pēc katra atspēriena. Arī krūmājs izrādījās par tālu, Čomiņš vēlreiz mainīja virzienu tagad skrēja uz pavisam mazu krūmu pudurīti. [..] Pēkšņi no tā izšāvās prāvs zaķis un, kā piedaloties stafetē, turpināja kaķa skrējienu tik pēkšņi, ka apmulsa gan Čomiņš, gan lielais suns, kas tagad, protams, pievērsās lielajam zaķim, lai gan izredžu viņam nebija nekādu salīdzinājumā ar zaķa apņēmīgo sprintu. Suns jau bija noguris, tādēļ, paskrējis vēl gabaliņu, apstājās un ierējās. Tikmēr Čomiņš bija ticis līdz mežmalai un noslēpās aiz nolūzuša koka. Virs stumbra parādījās divas ausis un melna cepurīte, tad – divas lielas, zaļganas acis, kas vēroja notiekošo. Iespējams, tagad kaķis sūtīja gaisa sveicienu savam garkājainajam glābējam, kurš pazuda tālu pāri pļavai un pat nenojauta, ka ir izglābis kādu kaķi no lielām nepatikšanām."

"Iespējams, vecākās paaudzes lasītājiem šis stāsts atgādina senākus latviešu bērnu literatūras paraugus, bet šobrīd augošajiem cilvēkiem šī grāmata varētu šķist kas jauns un atšķirīgs no aktuālā daiļliteratūras klāsta," saka bērnu literatūras pētniece Dace Bargā, kas vada "Satori" sadaļu "Ar bērniem" un regulāri seko līdzi jaunākajiem bērnu literatūras notikumiem. Tie, kas Dzintaru Tilaku vēl arvien asociē ar radio "Sirdslietu aģentūru", kurā viņš palīdzēja cilvēkiem atrast vienam otru, droši vien pasmaidīs par pazudušā kaķa saimnieka radu un draugu sirsnīgajiem mēģinājumiem savest vientuļo vīru kopā ar jaunu kaķi – taču šis ir stāsts ne tikai par kaķa uzticību mājām, bet arī par cilvēka uzticību savam kaķim.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!