Foto: Publicitātes foto

Par godu izdevniecības "Mansards" desmit gadu jubilejai, grāmatu mājā "NicePlace Mansards" ik trešdienu notiek tematiski filmu seansi par dažādām literatūras tēmām un autoriem. "Delfi Kultūra" sniedz ieskatu vienā no tiem - filmu seansā "Citāds Rainis".

7. janvāra, trešdienas, vakarā grāmatu un kultūrpreču veikalā "NicePlace Mansards" kopā pulcējās gan Raiņa daiļrades, gan mākslas piekritēji, lai kopā vērotu filmu programmas "Rakstniecība uz ekrāna" filmu seansu "Citāds Rainis". 

Pasākums sākās ar Raiņa daiļrades speciālistes Gundegas Grīnumas ievadvārdiem par filmu seansa tēmu, norādot, kādos aspektos un kādā kontekstā Rainis ir "citādāks", skaidrojot, ka katrs mākslinieks to interpretē un pasniedz savādāk. Mazliet vēlāk to varēja vērot trīs pavisam atšķirīgās filmās. 

Pirms katras filmas Gundega Grīnuma ieskicēja filmas sižetu, lai skatītājiem būtu vieglāk uztvert notiekošo un izprast notikumu gaitu. Simboliski komentāri sekoja arī pēc filmām, lai paskaidrotu kādas īpatnējas iekļautās detaļas.

Pirmā filma, kas tika rādīta, bija Andreja Apsīša dokumentālā filma "Tautas dzejnieks" (1987), kurai pateicoties A. Apsītis tajā pašā 1987. gadā saņēma balvu par labāko režiju Visavienības mācību filmu festivālā Kazaņā. 

Šajā filmā Rainis tiek atainots savas dzīves pēdējās dienās, līdz ar to ievieš skumju un vientulības sajūtu. Filmas pamatā ir jautājums, ko Rainis sev šaubpilni uzdod – vai dzīve ir nodzīvota pareizi? Skumjām ir dažādi aspekti, kas tiek atainoti arī filmā – vientulība, ilgas, atmiņas, nostaļģija. 

Kārļa Vītola animācija "Velna Fudži" (2009) bija otrā filma programmas sarakstā. Lai gan šī filma jau savā žanrā atšķiras no filmas "Tautas dzejnieks", tomēr arī sižetiski šī filma parāda pavisam "citādāku" Raini. 

Vītola animācija balstās uz mērķtiecīgu ironiju. Arī Raiņa tēls tiek veidots ar ironisku skatījumu. Filmas sižets ir ļoti spilgts un neparasts - stāsts ir par latviešu Velnu, kas okupējis Fudži kalnu Japānā un kurš ar varu uzspiež latviešu kultūru japāņu ciematiem. Kad kādā ciematā visi iedzīvotāji tiek pārvērsti par latviešu rakstniekiem Raiņiem, cīnīties par Japānu tiek sūtīts kāds godkārīgs Samurajs. Runājot par šo animāciju, Gundega Grīnuma izteicās, ka Rainis tiek tiražēts lielā skaitā.

Kā trešā filma šajā seansā bija Rozes Stiebras animācijas filma "Spēlēju, dancoju". Šī animācija savukārt ir veidota pēc Raiņa lugas "Spēlēju, dancoju" motīviem un tās pamatā ir grupas "Iļģi" mūzika. Animācijā tiek izmantota lugas romantiskā līnija, jeb Leldes, viņas līgavaiņa Zemgus un spēlmaņa Tota savstarpējās attiecības. Darbība risinās gan uz zemes, gan pazemē - atbilstoši sižetam.   

Pēc seansa visi interesenti tika aicināti uz diskusijām un pārrunām ar Raiņa daiļrades speciālisti Gundegu Grīnumu. Uz jautājumu par to, kā pati speciāliste raksturotu "Citādo Raini", viņa atbildēja: "Man Rainis nav akmenī iecirsts tēls. Rainis man ir piedāvājis ļoti daudzas nišas būdams pats tik ļoti daudzveidīgs – kur sakārtot priekšstatus par pasauli, kur visa jaunā informācija tiek piezemēta un ielikta attiecīgā nišā, un atkal pie tās atgriežoties saņemt enerģētisko impulsu no Raiņa tekstiem. 

Man patīk atkārtot šo izteikumu, ko kāds Gētes pētnieks veltījis Rainim - Rainis, tāpat kā Gēte, ir kā okeāns ar ļoti daudziem līčiem, un katrs pētnieks var iepeldēt tikai zināmā daļā no šo līču un pamazām veidot panorāmisku pārskatu, kas nāk tikai ar gadiem - ar sistemātisku un ilglaicīgu darbu."

Filmu programma "Rakstniecība uz ekrāna" grāmatu mājā "NicePlace Mansards" joprojām turpinās. Vēl janvārī skatāmi seansi par Latvijas literatūras stiprajām sievām, ārpusniekiem no 50. gadu franču grupas un Ņujorkas Elles ķēķa.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!