Ilze Sperga raksta dzeju. Skaisti un latgaliski. Bet viņa nav dzejniece. Negrib būt dzejniece. Neuzskata sevi par dzejnieci. Viņai nav nekādas vajadzības būt dzejniecei. Kad Ilzei būs 86 gadi, iespējams, viņa izdos plānu dzejas krājumiņu, kurā būs ievietoti apmēram desmit pāri palikušie dzejoļi. Tā nosaukums varētu būt "Vēlīnās dzejas".
Līdz 86. dzimšanas dienai viņai vēl tālu, taču jau šogad Ilzes teksti būs klausāmi Dzejas dienās: 6. septembrī pasākumā "Novadu pant-Toņi" Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā un 9. septembrī pasākumā "Inflatio Poesis" dzejas diska prezentācijā SEB bankā.
Pasaule turas uz brīnumiem, bet brīnumi - uz tiem, kas tos ierauga. Tā tu pati reiz esi teikusi.
Es tā teicu? Ja?
Kur tu parasti ieraugi brīnumus, kas kalpo par pamatu dzejas motīviem?
Tepat, sev apkārt. (Garām uz Brīvības pieminekļa pusi aiziet resns, strīpains kaķis.) Paskaties, arī tu esi viens brīnums!
Parasti tu dzeju raksti latgaliski.
Ne es dzeju nopietni rakstu, ne es to rakstīšu, bet, ja es kaut ko tomēr rakstu, no tā ir vajadzīgs kāds labums. Tāpēc jau aptuveni 2003. gadā izdomāju, ka rakstīšu latgaliski. Savas valodas trenēšanai un latgaliešu literatūras rūpniecībai. Latgaliski rakstīt vismaz ir interesanti. Sanāk tāda kā cīņa ar savu atmiņu un par savu vietu valodā. Latviski rakstīt ir citēt, jo man tā ir skolā iemācīta svešvaloda. Latgaliski es tomēr rakstu pati.
Godīgi sakot, kopš tā laika latviešu literārajā valodā esmu uzrakstījusi divus, trīs dzejoļus, pie tam tādus pavājus. Pārējie ir latgaliski. Cik nu kurš lasāms. Bet vismaz tāda egoistiska izprieca priekš sevis.
Ha! Bez tam arī, ja kāds kaut ko raksta un, vēl labāk, publicē latgaliski, viņš automātiski kļūst par dzejnieku. Mazāka konkurence. Piemēram, "Tāvu zemes kalendarā" laikam tiek iekšā visi. Ja tikai kaut ko savirknē. Tas ir tāds latgaliešu literatūras inkubators, jo izdevējs pats atzīst - ar autoriem ir jāstrādā, viņi ir jāpublicē. Ja nu kaut kas beigās sanāk. Tāpēc es viņiem neko nekad nedodu publicēt. Nav interesanti. Publicēs un tad būs cauri - klaukt, un dzejniece. Nu, kam man to vajag?
Turklāt rakstīt latgaliski joprojām ir eksotika.
Tagad latgaliešu valoda taču vairs nav eksotika.
Kā kuram. Kam ir interese, tas jau sen ir atradis un ieraudzījis - latgaliskais Latvijā, par laimi, nav tabu. Kam intereses nav, nereti ir kultūršoks ieraudzīt to un izdzirdēt šķietami drošā vietā, kur līdz tam viss ir bijis latviski. Kaut vai "Dienas" mājaslapā. Cits izlasa, cits spļauj ugunis.
Šobrīd ar Ilgu Šuplinsku veidojam latgaliešu mūsdienu dzejas antoloģiju. Tajā būs iekļauti teksti, ko rakstījuši aptuveni piecpadsmit latgaliešu dzejnieki. Tas nav daudz. Nav arī maz. Bez dzejniekiem gan ir arī dziesmu tekstu autori, bet tā jau ir cita specifika.
Latgaliešu muzikantus zina vairāk nekā latgaliešu literātus. Vismaz tā šķiet. Dziesmu klausīties ir vienkāršāk, jo nav pašmācības ceļā jāapgūst latgaliešu rakstu valoda, lai lasītu. Šī iemesla dēļ uzreiz pieķēros idejai par dzejas disku, kura atklāšana paredzēta šajās Dzejas dienās. Latgaliešu dzeja klausāmā formātā varētu būt vieglāk uztverama nekā drukāts teksts. Ir ierakstīti septiņu latgaliešu autoru septiņi dzejoļi. Tas varētu būt interesanti.
Viens no taviem dzejoļiem ir komponēts. Tā ir Vernera Martinova dziesma 'Pasoki maņ'.
Ar to dzejoli vispār sanāca cirks. Lai arī Verners to ir pārvērtis par mīlestības dziesmu, patiesībā dzejolis ir veltīts kādai sievietei. Tajā dienā, kad to uzrakstīju, uzzināju, ka viņa slima un varbūt nomirs ātrāk, nekā ir ierasts domāt par apmēram manas paaudzes ļaudīm. Man tobrīd bija tāds traks un bezpalīdzīgs laiks, tāpēc jocīgi saprast, ka tajā dzejolī iekšā ir apņēmība savākties, lai palīdzētu otram. Varbūt tāpēc tekstu kā tā brīža manifestu publicēju internetā, un Anna Rancāne teica, ka tas ir labs. Laikam tāpēc Verners lūdza atļauju to komponēt.
Tagad, klausoties dziesmu, man ir jocīgi. Es vispār cenšos nepublicēt savus dzejoļus un neliekos par tiem ne zinis. Tāpēc, ka pēc diviem trim gadiem tie tāpat man vairs nav aktuāli un nevienu vairs neinteresē. Tāpēc arī esmu kategoriski pret krājuma taisīšanu. Dzejoļi ir bijuši dažādi, to ir bijis daudz, tagad tie kaut kur pūst, pati nesaprotu, kāpēc tos vajadzēja rakstīt. Iespējams, vecumdienās es varbūt varētu izdot vienu plānu grāmatiņu "Muni dzejūli" vai "Rudiņa bolsi", kurā droši vien būtu kādi desmit teksti, kas salasīti pa visu dzīvi. Tie teksti, kas ir palikuši pāri no visas dzīves un ir tā vērti, lai publicētu. Varbūt tad tam ir jēga, bet pagaidām - nezinu. Meklēt kaut kādus izdevējus, naudu? Kaut ko ņemties?
Kaut kad taču dzejnieks sasniedz vecumu, kad viņa dzejoļi vairs nenoveco?
Sasniedz gan. Ja ir sev un citiem iestāstījis, ka ir dzejnieks. Daudz sarakstījis. Tad no tā visa var atlasīt dažas izlases un krājumus. Ja kļūst pavisam slavens, sanāk pat kopotie raksti.
Kā smejies, jāiekodē citiem smadzenēs, ka dzejolis ir ļoti labs. Regulāri tas jāskaita pie Raiņa pieminekļa - lai arī pārējie notic. Nu, ja tu publiski pateiksi, ka esi dzejnieks, ar laiku visi noticēs.
Kurā brīdī, tavuprāt, cilvēks kļūst par dzejnieku?
Tad, kad viņš to pats atzīst un kad viņam to vajag. Goda vārds, man to nevajag. Es esmu pārāk tāda - "pa gaisu", pārāk ironiska. Rakstu tikai tāpēc, ka man nepatīk lasīt.
90. gadu vidū nejauši biju iekūlusies jauno autoru kompānijā - atbraucu no Viļāniem uz Rīgu uz pāris pasākumiem Rakstnieku savienībā, toreiz vēl tajās smukajās telpās pretī parkam. Visvairāk atceros vecās sievietes trepju telpā - laikam sardzi. Tas ieviesa bijību.
Tie jaunie un spraunie autori satikās un sprieda, vai dzīvei ir jēga un kāda ir dzīves jēga, ja dzīvei ir jēga. Es tur sēdēju, klausījos un domāju, ko es te daru, kāds man sakars ar dzīves jēgu, vajadzētu aiziet uz Bērnu pasauli kaut ko nopirkt. Tad es nobastoju vienu jauno dzejnieku pasākumu un konstatēju, ka ir sasodīti labi. Ka daudz labāk ir vazāties pa Rīgu, nekā diskutēt par dzīves jēgu.
Līdz ar to - kurš ir ārpus, tas ir ārpus. Un es nekad neesmu gribējusi būt iekšā. Galu galā, latviešiem dzejnieku pietiek. Ja kāds grib būt dzejnieks, viņš rīkojas citādi. Viņš mēģina publicēties, izdot krājumus, bombardēt ar saviem dzejoļiem avīzes, kaut ko visu laiku ņemas.
Savulaik pat piedalījos vienā projektā, taisījām literāro žurnālu iesācējiem, nosaucām par studentu literāro žurnālu. Tas deva iespēju dabūt atbalstu akadēmiskajā vidē, jo taču studenti, alibi priekš literārās vides... Ganīt autorus ir interesantāk nekā būt autoram.
Tu esi netipiska dzejniece. Parasti dzejniekiem nav doktora grādu. Tev ir.
Tāpēc jau es neesmu dzejniece. Un grādi ir vai būs arī daudziem citiem.
Vai tev labāk patīk rakstīt prozu?
Protams, prozu. Tas ir vieglāk un nesāpīgāk. Var vairāk stiept gumiju. Normāli cilvēki jau dzeju neraksta.
Kādi raksta?
Pasisti.
Tu arī blogo vairākās mājaslapās. Latgaliski un latviski.
Publisko dienasgrāmatu rakstu kopš 15 gadu vecuma. Ziņas un baumas, apraksti un velna dzīšana. Kad tiku pie datora, tas pārcēlās cietajā diskā. Pēc tam - internetā. Blogoju pamazītēm jau laikam trīs gadus, bet tā klusiņām - draugu lokā. Līdz savam, vairāk vai mazāk klasiska paskata blogam aizspēlējos tikai pirms kāda mēneša.
Latviešiem ir Terminoloģijas komisijā apstiprināts vārds emuāri, kas laikam tā arī neieviesīsies - memuārus jau neraksta katru dienu pa biškam. Man labāk patīk latgaliešu vārds dīnroksts, tas ir, dienraksts. Izklausās latviskāk un dzīvāk, cilvēcīgāk.
Kad mani aicināja rakstīt blogus, domāju, kas tas par vellu. Izrādījās - tas pats, ko esmu darījusi visu laiku, tikai mistiskai auditorijai. Biju gan gaidījusi, ka blogs avīzes mājaslapā būs stipri nenopietnāk. Beigās izrādījās, ka, piemēram, "Latvijas Vēstnesī", esmu pirmajā lapā - lai kuru rakstu tu atvērtu lasīšanai, mana fotogrāfija ar mici ir priekšā. Esmu nodēvēta par filoloģijas eksperti. Ko tad tur lai raksta? Auditorijai ir savi priekšstati, ko gaida. Pagaidām neesmu atminējusi, ko īsti - tāpēc arī interesanti.
Par ko tu raksti blogos? Par politiku?
Es interesējos par politiku, bet nerakstu. Rakstu par to, ko redzu apkārt, un par to, kas mani mudina rakstīt. Par savu dzīvi.
Blogs, manuprāt, vistuvāk ir komentāra žanram. Tātad galvenais ir personīgais viedoklis, personības prizma. Par politiku var izlasīt visur, bet par politiku, sēnēm, cāļiem, dzīvi un cilvēkiem manā skatījumā - tikai manā dienrakstā.
Taviem rakstiem ir viena īpatnība - iesākot tos lasīt, nevar beigt, kamēr neesi izlasījis līdz galam.
Es varu tikai iedomāties, kā ir tiem, kas lasa latgaliski, bet nezina latgaliešu valodu. Pēc tam viņi raksta indīgus komentārus. Atceros vienu komentāru - prastai sievai, prasta valoda. Kā kulaks uz acs! Tas man dikti patika! Es taču arī esmu riktīga lauku sieva. Jebkurā brīdī varu pārcelties uz laukiem un slaukt govi. Man šim nolūkam mājās ir portatīvais dators, mobilais internets un kumelīšu ofiss ar printeri un riteņkrēslu. Dzīvot un strādāt var arī govij pie astes. Tas dod zināmu brīvību - ka ir govs, pie kā aizbraukt. Ka Rīgas dzīve ir tikai viens no dzīvesveidiem.
Bet dzīve vispār ir viena vienīga izklaide. Apkārt taču tik daudz brīnumu! Skat, šis arī klāt!
(Resnais kaķis nāk atpakaļ no Brīvības pieminekļa un piesēd turpat blakus sakārtot spalvu. Lietus izjaucis pastaigu.)
Nav noslēpums, ka tikai retais latgalietis pārvalda latgaliešu literāro valodu. Tu pārvaldi. Kā tu to iemācījies?
Laikam 2. kursā Filoloģijas fakultātē mums vajadzēja intervēt latviešu rakstniekus. Visi grāba augstajos plauktos un gāja pie slavenajiem. Man kaut kā nesanāca jau laikus izdomāt un sarunāt, bet beigās viens no rakstniekiem bija Antons Kūkojs. Intervija, protams, notika latgaliski, tāpēc atšifrēt vajadzēja oriģinālvalodā. Nu, rakstīt un burtus salikt kopā es mācēju, par gramatiku es tobrīd neaizdomājos. Vienīgi pašai bija dīvaini, ka varu rakstīt arī latgaliski. Kopš tā laikā aizrāvos, iegāju azartā un sāku pārbaudīt, vai es varu iemācīties rakstīt latgaliski tikpat brīvi kā latviski. Rakstīt tā, lai man vairs nav atšķirības - rakstīt latviski vai latgaliski. Lai man nav jādomā - kuru burtu rakstīt nākamo, kuru vārdu. Nu jau dažus gadus varu.
Pēc tam, kad biju apguvusi pareizrakstību, sāku domāt par leksiku. Neraugoties uz to, ka latgaliešu valoda ir mana dzimtā valoda, tajā bija un ir jātrenējas rakstīt un runāt. Pakāpeniski.
Tagad jau ir tā, ka man tiešām ir vienalga, kurā valodā rakstīt un runāt. Reizēm gadās tā, ka sāku rakstīt latviski, tad aizdomājos un pati nepamanu, ka turpinu rakstīt latgaliski. Valodu atšķirību pamanu tikai pēc krietna laika.
Tu darbojies arī Valsts valodas centra Latgaliešu rakstības apakškomisijā, kas izstrādāja latgaliešu pareizrakstības nosacījumus.
Es biju komisijas sekretāre. Sirdsapziņa komisijas locekļu e-pastos. Rezultātā pareizrakstības nosacījumi 2007. gadā tika pieņemti un apstiprināti Valsts valodas centrā. Šis posms latgaliešu ortogrāfijas nosacījumu sakārtošanā ir noslēdzies. Nākamais ir katra valodas lietotāja vēlme lietot sakārtoto ortogrāfiju.
Komisijas sēdēs bija intensīvs darbs, komisijas locekļi strīdējās un nebeidza vien slīpēt jautājumus, kas profānam šķistu jau sen gatavi un noslīpēti. Valodnieki ir traka tauta, viņi visu saskalda sīkās detaļās un tad lipina no jauna.
Turklāt nedrīkst nepieminēt, ka kopš 20. gadsimta 30. gadu vidus tā bija labākā izdevība normēt latgaliešu rakstību un strādāt pie tā, lai rakstu valodai būtu mūsdienīgas normas un to būtu iespējams mācīt skolā, lietot presē un cilvēku saziņā. Savā ziņā tas bija pirmais mēģinājums attālināties no emocijām, ambīcijām un neitrāli turpināt Stroda (bīskaps Pēteris Strods (1892-1960) - E.K.) ortogrāfijas reformu, kas netika pabeigta gadsimta sākumā, papildināt ar mūsdienu latgaliešu valodnieku, to skaitā Antona Breidaka (valodnieks (1930-2002) - E.K.), pētījumiem, atziņām.
Jau toreiz pamanīju un joprojām esmu pārliecināta, ka to sēžu protokoli dažbrīd ir iestudējami kā luga. Darbojošās personas cīnās, ir kāpinājums un atrisinājums. Pa vidu aforismi, joki un valodas pērles. Tā, ka literatūra ir visur. Pat protokolos!