Ziedoņa pasakas ir gaišas, tās it kā spēlējas ar mums, jo dzejnieks pats spēlējas ar krāsām, vārdiem, domām. I. Ziedoņa pasakās ir ietverta liela dzīves gudrība, tās ir atvērtas lasītāja fantāzijai.
Imanta Ziedoņa pasaku krājumā apkopotas pasakas no cikliem "Krāsainās pasakas", "Blēņas un pasakas" un citas.
Par savām pasakām autors 1976.gadā saņēma prestižo Hansa Kristiana Andersena prēmiju.
Valdis Villerušs: "Ir grūti raksturot, kāda šī grāmata ir iznākusi.
Ziedoņa pasakas ir alegoriskas; aforistiskas.
Mana iecere bija netradicionālas ilustrācijas — ne tēlojums ar cilvēkiem. Vēlējos iepīt, ievīt krāsas, grafikas ar nelieliem tēlojošiem elementiem.
Darbam piekrita trīs mākslinieki — Aija Zariņa, Ilze Avotiņa un Kristaps Zariņš. Katrs interpretēja pēc savas izpratnes, tādējādi radot atšķirību starp darbiem, kas ir ļoti pozitīvi.
Individuālisma piekopēja šoreiz bija Aija Zariņa, starp grupām radot grafisku šķirtni, izvēloties ornamentālus simbolus.
Kad ķēros pie darba, nevēlējos, lai tā ir akadēmiski veidota grāmata, tādēļ arī teksts ir 'izbīdīts'. Grāmata nav kā smagnēja proza, tā drīzāk atgādina dzeju.
Bieži vien izdevums pārsteidz lasītāju, šoreiz man bija pārsteigums par priekšlapu, kas sākotnēji bija paredzēta gaišos toņos, bet iznāca brūna."
Aija Zariņa: "Ziedonim ir īpaša apziņas plūsma. Paradokss iedvesmā. Mākslinieks paļaujas uz iekšējo guru — vadītāju — un gandrīz nekontrolē sevi — apziņas plūsma viņu kontrolē, un tās ietekmē veidojas māksla.
Šāds piedāvājums — būt par mākslinieku Ziedoņa grāmatai — ir greznība.
Ziedonim ir ētiskais uzstādījums, un mūsdienu sabiedrībai ir svarīgi to atgādināt."
Kristaps Zariņš: "Visa pamatā — abstrakta domāšana un detaļas.
Izmantoju krāsas, kas likās saistošas katrai konkrētai pasakai.
Ziedoņa pasakās vērojams abstraktais sirreālisms, tādēļ arī māksla ir tāda."
Ilze Avotiņa: "Kad sāku strādāt, sameklēju "Krāsaino pasaku" iepriekšējo izdevumu un konstatēju, ka iepriekš tās izdotas pirms 35 gadiem. Šo pasaku saturs ir kļuvis vēl aktuālāks. Pasakās izteiktās problēmas kļuvušas vēl nozīmīgākas nekā pirms 35 gadiem.
Ziedoņa teksts ir fascinējošs, viņš runā gleznieciskā valodā, it kā gleznojot ar vārdiem. Es sapratu, ka man ir jāilustrē citādi kā iepriekšējā izdevumā, man ir jābūt fonā, kā mūzikai.
Valdis Villerušs visiem māksliniekiem ieteica simbolus un abstraktu fonu. Man šķita, ka simbolu valoda ir riskanta lieta, tiem ir liela nozīme un tos var dažādi izprast, tādēļ izvēlējos latvju rakstus un simbolus, jo arī Ziedonis ir balstījis savu daiļradi uz latvju tautasdziesmām, noteikti tās ir pētījis, tādējādi pastiprinot savu domu.
Pasakas ir jaunatnei. Jaunatnei ir jāmācās latviskās identitātes zīmes. Šīs zīmes, kuras pielietoju, ir visa laba veicinātājas, tās novada visu ļauno. Izvēlējos tieši šīs zīmes, lai tās atstātu uz cilvēku iespaidu labā nozīmē. Tās ir suģestējošas zīmes, un es vēlējos, lai, šķirstot šo grāmatu, šīs zīmes palīdz."
