Ironiskais cilvēces stulbuma un vēstures kauna traipu izgaismotājs: Ginteram Grasam 90
Foto: Vida Press

Šajā dienā tieši pirms 90 gadiem pasaulē nāca allaž pretrunīgi vērtētais vācu rakstnieks Ginters Grass. Pretrunīgi tāpēc, ka viņam savos daiļdarbos labpatika runāt par to, par ko skaļi runāt kārtīgam pilsonim vis nepiedien, proti par vēstures lielo notikumu un līdz ar to arī cilvēka dabas ne pārāk glaimojošajām un daiļajām pusēm, uzkāpjot uz ne mazums sāpīgām varžacīm, nesaudzīgi uzplēšot tik tikko ar vārgu kreveli pārvilkušās brūces un no tumšiem zemapziņas pagrabiem izceļot dienasgaismā nesagremotas pagātnes traumas.

Tiesa, sava mūža laikā par to viņš saņēmis vairākus desmitus starptautisku literāro apbalvojumu, starp kuriem nozīmīgākais bija 1999. gadā piešķirtā Nobela prēmija literatūrā.

Grass piedzima 1927. gada 16. oktobrī Dancigā (tagadējā Gdaņskā), kurā norit arīdzan viņa pirmo trīs romānu jeb "Dancigas triloģijas" darbība. Viņa tēvs – Vilhelms Grass – bija poļu-kašūbu izcelsmes katolis, savukārt māte Helēne – vācu izcelsmes protestante. Grass, kurš pats sevi pozicionēja kā kašūbu, tika audzināts īstenā katoļu garā un bērnībā kalpoja kā altārzēns. Viņam bija arī trīs gadus jaunāka māsa Valtrūde. Ģimene mitinājās mazā divistabu dzīvoklītī virs viņiem piederošā pārtikas veikala, kur Lielās depresijas laikā Grass "piestrādāja" pie savas mātes par parādu piedzinēju.

Māte arīdzan bija viņa talantu veicinātāja un radošās darbības atbalstītāja – no akmens kalšanas, kurai viņš pievērsās pēc atgriešanās no dienesta, līdz mākslas studijām un visbeidzot rakstniecībai, jo viņai patika Grasa fantastiskie, sadomātie stāsti, kas savukārt galīgi negāja pie sirds viņa tēvam, kurš gribēja, lai Grass kļūst par inženieri.

Grass skolojās Dancigas ģimnāzijā, ko pameta 15 gadu vecumā, lai kļūtu par gaisa spēku izpalīgu (Luftwaffenhelfer). Drīz pēc tam viņu iesauca Valsts Darba dienestā, savukārt 1944. gadā – neilgi pēc 17. dzimšanas dienas – viņš pieteicās dienestā jūras kara flotē (Kriegsmarine), galvenokārt tāpēc, lai nebūtu jādzīvo vecāku māju šaurībā, kur viņš nebūt nejutās labi (gan emocionāli, gan fiziski), jo attiecības ar tēvu bija saspīlētas, un vienīgā vieta, ko viņš dzīvoklī varēja dēvēt par savu, bija zema niša zem dzīvojamās istabas loga palodzes.

"Mājās es arvien uzdūros lietām un lietu neesamībai. Piemēram, vannas istabas un tualetes neesamībai. Baterijā mums bija kopīgā duša un tualete. Mēs sēdējām blakus cits citam, izkārnoties bedrē, bet mani tas neuztrauca. Taču māju tualete, kuru dalīja četri dzīvokļi, manī izraisīja arvien lielāku riebumu. Kaimiņu bērni to vienmēr pieķēzīja vai arī tā bija aizņemta tieši tad, kad tev to vajadzēja. Tā smirdēja un sienas bija notašķītas ar pirkstu nospiedumiem," viņš rakstīja 2007. gada atzīšanās vēstulē izdevumam "The New Yorker".

Jūras kara flote gan viņa pieteikumu noraidīja un nosūtīja uz 10. SS tanku divīziju "Frundsberg", kur viņš sabija līdz 1945. gada 20. aprīlim, kad viņu ievainoja. Slimnīcā Marienbādē viņu sagūstīja amerikāņi un nosūtīja uz karagūstekņu nometni Baidāblingā, Bavārijā.

Pēc atgriešanās mājās Grass strādāja raktuvēs, kur apguva akmenskaļa arodu. Pēcāk viņš Diseldorfas Mākslas akadēmijā studēja tēlniecību un grafiku, bet 1953. gadā pārvācās uz Rietumberlīni, lai studētu Berlīnes Mākslas universitātē.

1959. gadā nāca klajā viņa pirmais romāns, kas vienlaikus bija arī pirmais lielais pēckara Vācijas romāns, proti, "Skārda bungas", kas uzreiz skaidri un gaiši iezīmēja viņa spēcīgo rokrakstu un griezīgi skaļo balsi (gluži kā romāna galvenajam varonim Oskaram Maceratam, kurš ar savu balsi spēja saplēst stiklu), kā arī atnesa tūlītēju popularitāti.

Oskars savā trešajā dzimšanas dienā, protestējot pret haosu pasaulē, nometas pa kāpnēm un pārstāj augt, visu mūžu paliekot labprātīgi iestrēdzis bērna ķermenī. Šajā pašā dzimšanas dienā viņš kā dāvanu saņem arī skārda bungas, kuras vairs neizlaiž no rokām. Apvienojumā ar jaudīgo balsi, tie kļūst par viņa instrumentiem protestā pret notiekošo – Gdaņskas pievienošanu Trešajam reiham, Kristāla nakts šausmām un karam. Pēc romāna motīviem 1979. gadā tika uzņemta arīdzan tāda paša nosaukuma filma, kas saņēma prestižāko Kannu kinofestivāla balvu "Zelta palmas zaru" un "Oskara" balvu kā labākā ārvalstu filma.

Grasa darbos vienmēr savijās paša dzīve ar pasaules vēsturi, kuras baltos plankumus viņš izgaismoja caur savdabīgiem cilvēku dzīvesstāstiem, pārkāpjot tabu, laužot stereotipus un metot izaicinājumus, allaž meistarīgi savijot pārdabisko ar realitāti, tādējādi līdztekus Andželai Kārterei un Salmanam Rušdi pārliecinoši ierindojoties postmodernisma maģiskā reālisma pārstāvju pulciņā.

Tiesa, jauno vāciešu paaudze pārmeta Grasam apsēstību ar nācijas pagātni, ko viņš neatlaidīgi turpināja ķidāt, jo uzskatīja, ka uzvaras cilvēku padara stulbu un aklu. Īpaši izceļams ir viņa veikums romānā "Krabja gaitā", kurā viņš viens no pirmajiem publiski izgaismoja ilgstoši noklusēto padomju zemūdenes torpedētā vācu bēgļu kuģa "Wilhelm Gustloff" nogrimšanu 1945. gada 30. janvārī Baltijas jūrā, kurā dzīvību zaudēja teju 10 tūkstoši civiliedzīvotāju, kuri bēga no Otrā pasaules kara šausmām. Salīdzinājumam – "Titānika" katastrofā, par kuru, šķiet, nebūs dzirdējis vien retais, bojā gāja aptuveni 1500 cilvēku.

Šī paša kara šausmas nesaudzēja arīdzan viņa paša ģimeni. Tikai pēc mātes nāves no vēža 1954. gadā viņš no māsas uzzināja, ka tad, kad Sarkanā armija ieņēma Dancigu, māti vairākkārt izvaroja. Tas noticis, aizstāvot 13 gadus veco Valtrūdi, turklāt viņas acu priekšā. Šie notikumi pēcāk atainoti viņa autobiogrāfiskajā darbā "Lobot sīpolu". "Mana māte nekad par to nerunāja, tas bija neiespējami. Tā tas bija daudziem cilvēkiem. Es pazinu jaunus ebrejus Vācijā, kuru vecāki izdzīvoja Aušvicē, un kuri nekad ar viņiem par to nav runājuši. Ir lietas, kurām nav iespējams atrast vārdus," viņš sacīja "The Guardian".

Pacifistiskais Grass, kurš iestājās pret Berlīnes mūra nojaukšanu, jo baiļojās, ka dzims jauna un agresīva pārlieku nacionālistiski noskaņota valsts, vienmēr ir šaubījies arī par Rietumu morāles vērtību: "Kā mēs varam atturēt Irānu no atombumbas izgatavošanas, ja amerikāņu pusē atombumbu nomešana uz Hirosimu un Nagasaki netiek atzīta par kara noziegumu? Nirnbergas procesā pamatoti notiesāja kara noziedzniekus, bet analoģiski Buša un Čenija administrācijai arī būtu jāstājas kara tribunāla priekšā. Tas nekad nenotiks, tāpēc Nirnbergas prāvas retrospektīvā kļūst par farsu, sniedzot labējo spēku ekstrēmistiem argumentu, kādu viņi citādāk nekad nesaņemtu," viņš atklāja "The Guardian".

Un tikai 2006. gadā autobiogrāfijā "Lobot sīpolu" atklājās, ka patiesībā 1944. gadā viņu – mūžīgo lielo taisnības cīnītāju un vēsturiski politisko procesu izgaismotāju – iesauca nevis 10. SS tanku divīzijā "Frundsberg", bet gan "Waffen SS" rindās. Daudzi viņa atzīšanos tolaik pasniedza kā pierādījumu augstākā mēra liekulībai, savukārt citi to uztvēra kā vācu tautas sarežģītās vēstures atkaluzjundīšanu.

"Nav tādas lietas kā patiesība," 2010. gada sarunā ar "The Guardian" žurnālisti Maju Jagi sacīja Grass. "Man vajadzēja savu autobiogrāfiju uzrakstīt ātrāk. To pasniedza... kā grēksūdzi – turklāt pilnu ar viltus faktiem. "Waffen SS" es nepieteicos brīvprātīgi, bet mani iesauca – gluži tāpat kā tūkstošiem citus manā grupā. Toreiz kā septiņpadsmitgadīgs zēns es nezināju, ka tā ir krimināla vienība. Man šķita, ka tā ir elitāra."

Tiesa, lai arī skaļākais, tomēr "Lobot sīpolu" nebija Grasa vienīgais asi uzņemtais literārais "izlēciens". 2012. gadā publicētais dzejolis "Ko vajag pateikt", kurā viņš nosodīja Izraēlas kodolprogrammu un agresiju pret Irānu, norādot, ka Vācija turpina tirgot Izraēlai ieročus Irānas iedzīvotāju nogalināšanai, jo izjūt vainu par holokaustu, noveda pie tā, ka viņam tika liegta iebraukšana Izraēlā.

Vaicāts, kā viņš uzņem kritikas gūzmu, kas pār viņu gāžas pēc katra šāda nenoliedzami drosmīga gājiena, Grass atbildēja, ka gadu gaitā ir jau pieradis. "Es vienmēr esmu uzdevis sev jautājumu: vai man vajadzētu uzaudzēt biezu ādu un visu ignorēt, vai arī ļaut, lai mani ievaino? Es izlēmu tikt ievainots, jo biezas ādas uzaudzēšanas gadījumā es vairs nebūtu spējīgs sajust arī citas lietas."

Un jušana Grasam nudien bija vitāli nepieciešama, jo bez tās viņš nespētu pilnvērtīgi radīt – filigrāni un brīžiem līdz riebumam niansēti atklāt cilvēka rīcību psiholoģiskos motīvus un laikmeta specifisko garšu, elpu un krāsu.

"Grass ar saviem darbiem un ar savu attieksmi pret īstenību un laikmetu visādā ziņā ir mācījis domāt, interpretēt un likt atcerēties, ka nekas nav melns vai balts. Atcerēties, ka visam ir savas nianses, slēptās nozīmes, un tev ir jāmāk domāt, lai tu saprastu, kas notiek apkārt," pēc rakstnieka nāves 2015. gadā sarunā ar LSM pauda viņa darbu tulkotāja un arī draugs Silvija Brice.

2008. gada romānā "Brīnumkaste", kas būtībā turpināja "Lobot sīpolu" aizsākto atmiņu izklāstu, viņš izgaismo arī savas gana netradicionālās ģimenes dzīves peripetijas, tiesa, mainot sešu miesīgo un divu pieņemto bērnu vārdus, kurus viņam dāvājušas "četras spēcīgas sievietes". Brīdī, kad Grass 87 gadu vecumā plaušu infekcijas rezultātā aizgāja no pasaules, viņam bija 18 mazbērni.

"Man vienmēr apkārt ir bijuši bērni – viņu troksnis man nekad nav traucējis," viņš atklāja. Sievietes viņa darbam esot bijušas lielāks traucēklis, taču pēdējos 30 sava ražīgā mūža gadus viņš nodzīvoja kopā ar "neatkarīgu sievieti, kura pieņem man tik nepieciešamo vientulību, un kura patiesībā iebilstu, ja es pārstātu rakstīt" – ērģelnieci Uti Gruneri.

Grasa pēdējais darbs – dzejprozas grāmata "Par beidzamību", ko viņš pabeidza vien dažas dienas pirms savas nāves, gan ir citāda veida atmiņu stāsts. Viņš ir noguris un veselības problēmu nomocīts, taču šoreiz runā par dzīves gaišo pusi. "Par beidzamību", kuru rotā Grasa paša zīmējumi, ir visu viņu dažādo radošā ģēnija aspektu sinerģija, cēla gulbja dziesma, kas sākas ar vārdiem "viegls kā spalva, brīvs kā putns".

Un tāds viņš arī vienmēr bija – brīvs. Nedancoja neviena pavadā, pat ne to, kuri dziedāja viņam slavas dziesmas, allaž palikdams uzticīgs tikai un vienīgi savu bungu ritmam.

Latviski tulkoti ir Gintera Grasa romāni "Skārda bungas" (2001), "Krabja gaitā" (2002), "Kaķis un pele" (2004), "Lobot sīpolu" (2008), "Brīnumkaste" (2010). Drīzumā apgādā "Zvaigzne ABC" klajā nāks arī viņa pēdējais darbs "Par beidzamību".

Source

Tags

Ginters Grass Lasāmgabali Nacistiskā Vācija Otrais pasaules karš
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form