'Izcila teksta pēcgaršas sajūta'. Kārļa Vērdiņa 'Pieaugušie'  (4)

"Pieaugušie" ir Kārļa Vērdiņa ceturtais dzejas krājums, tas tapis pēdējo septiņu gadu laikā. Izdevējs – "Neputns". Viņš par krājumu saka: "Tas koncentrējas uz izjūtām, kas pavada cilvēku, atvadoties no jaunības un tās ilūzijām par neierobežotām nākotnes iespējām, piedzīvojot atskārsmi par dzīves ierobežotību un trauslumu. Šīs izjūtas sasaucas ar dzimšanas, nobriešanas un nāves ciklu, kas krājumā izpaužas gan priekā par jaunas dzīvības rašanos, gan laikabiedru dzīves vērojumos, gan epitāfijās tuviem aizgājējiem."

Aicinām noskatīties video interviju ar dzejnieku. Ar Kārli Vērdiņu sarunājas Ilmārs Šlāpins, video – Ģirts Raģelis. Saruna notika Andreja Upīša memoriālā muzejā telpās.

"Kārļa Vērdiņa jauno dzejoļu krājumu spilgti raksturo neimitēts gaišums un mīļums, ko mēdz dēvēt par "vācietisko". Vienlaikus krājuma manuskriptā neiztrūkst dramatisku, traģisku dzejoļu. Vērdiņš gluži ikdienišķas norises bieži aplūko no neierasta skatpunkta, veido nelielas noveles. Skaidrā, tīrskanīgā izteiksme bez samākslotiem mežģījumiem kā allaž apliecina dzejnieka ievērojamo meistarību," tā par krājumu saka tā redaktors, dzejnieks Jānis Rokpelnis.

Kritiķu vērtējums

Anda Baklāne par Kārli Vērdiņu:

"Kārlis Vērdiņš ir viens no nedaudzajiem laikmetīgajiem dzejniekiem Latvijā; viņš azartiski reflektē par šo laiku – cilvēku domāšanu un dzīves paradumiem, tradīcijām un institūtiem. Viņa intonācija vienmēr ir izteiksmīga un neizdibināma, tā ir reizē sirsnīga, zobgalīga un bezkaunīga, tā atsedz fundamentālu jautājumu klātbūtni triviālās sadzīves detaļās un laupa svētsvinību visgudrām frāzēm. Vērdiņa dzejas tehnikā kolāža un citāti tiek izmantoti neatkārtojamā manierē – veidojot kompozītus materiālus vai tik organiski sametinot elementus, ka metinājuma vietas nav redzamas. Lai arī Vērdiņa dzeja nekādi nepretendē ieņemt pravieša, gudra pamācītāja vai sabiedrības sirdsapziņas lomu, paradoksālā kārtā, manuprāt, tā pilda šo funkciju – vienīgi sabiedrības kaunināšanas, trūkumu atmaskošanas vietā šeit ir dzīves absurduma un neizbēgamā neglītuma, neētiskuma atzīšana, kurai seko nevis atsvešināšanās un ieslīgšana bezcerībā, bet savas eksistences pieņemšana ar visu tās banalitāti un fizioloģiskumu."

Ilmārs Šlāpins par Kārli Vērdiņu:

"Katrs dzejolis šajā krājumā ir pašpietiekams kā maza, noapaļota pasaule un tas mazliet traucē aizrauties un izlasīt krājumu vienā elpas vilcienā līdz galam. Gluži tāpat kā viena pasaule var būt arī līdzīga citai, taču tajās darbojas atšķirīgi fizikas (vai morāles) likumi, arī Kārļa dzejoļi var šķietami atkārtoties kādā formas vai intonācijas detaļā, tomēr pēc rūpīgākas ieskatīšanās radīt pilnīgi atšķirīgu metafizisku struktūru. "Pieaugušie" vistiešākajā veidā runā par to, kā ikviens cilvēks būvē pats savu pasaules modeli, par pamatu tam liekot attiecības ar savu bērnību – atsperoties, pieturoties vai spārdot pa atmiņu lauskām un ķieģeļiem, no kuriem salikti vēlīnie padomju laiki, agrie deviņdesmitie, skolas ēdnīcas un lauku zaļumballes, pieaugšanas romantika, puiciskums un meitenīgums, maigās pusaudžu izvirtības un kā spītīgs melnums aiz naga – nepārvaramais pieauguša cilvēka bērnišķīgums."

Sandra Ratniece par Kārli Vērdiņu:

"Salīdzinot ar dzejnieka līdzšinējo radošo procesu, dzejas krājums "Pieaugušie" ir visdinamiskākais, viseksistenciālākais un arī visdekadentiskākais. Tas vairs nešokē ar citādību kā pirmās divas grāmatas, tam vairs nav vajadzība apliecināt dzejnieka izkoptos dzejprozas poētikas paņēmienus, bet ir manāms ironiski patiesais, interteksta piesātinātais un smeldzīgi gaišais pasaules redzējums. Grāmatā ļoti veiksmīgi ir risināta mākslas veidu (teksta, fotogrāfijas, mūzikas) simbioze, proti, aiz ceturtā vāka atradīsim CD disku ar Jāņa Ozoliņa muzikāli noformētiem un iedziedātiem Kārļa Vērdiņa 3 dzejoļiem, kas, manuprāt, veido grāmatas kopnoskaņas kulmināciju. Šos dzejoļus mēs varam uztvert tikai sintēzē ar mūziku, jo tie nav ietverti krājumā, līdz ar to jāteic, ka CD ir hepenings, kurā būtiska dzejas baudīšanas loma tiek iedalīta lasītājam – līdzdarboties, piedalīties dzejnieka piedāvātajā spēlē. Pārsteidz un pat pozitīvi šokē krājumā dominējošā provokatīvā dionīsiskā pasaule, kas kontrastē ar apollonisko bērna pasaules uztveri. Aizverot grāmatu, jutos kā pēc laba romāna izlasīšanas – bija par ko aizdomāties, izjust, līdzpārdzīvot, atskārst – un vēl līdz šim brīdim nepamet izcila teksta pēcgaršas sajūta."

Dzejnieks un literatūrzinātnieks Kārlis Vērdiņš dzimis 1979. gadā Rīgā. Studējis kultūras teoriju Latvijas Kultūras akadēmijā (1998-2004), ieguvis doktora grādu Latvijas Universitātē literatūrzinātnes specialitātē (2009). Dzeju publicē kopš 1997. gada, iznākuši četri dzejoļu krājumi – "Ledlauži" (2001), "Biezpiens ar krējumu" (2004), "Es" (2008) un "Pieaugušie" (2015), kā arī dzejoļu krājums bērniem "Burtiņu zupa" (2007). Izdevuma "Latvijas Enciklopēdija" redaktors (2001–2009). Kopš 2007. gada strādā LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā. Literārā žurnāla "Latvju Teksti" redaktors (2010–2015). Izdevis monogrāfiju "The Social and Political Dimensions of the Latvian Prose Poem" (2010). Publicējis grāmatu recenzijas un rakstus par mūsdienu latviešu dzeju. Pētījis latviešu dzejprozu, kā arī dzimtes un seksualitātes konstrukcijas latviešu literatūrā un kultūrā. Atdzejojis T.S. Eliota (T.S. Eliot), Georga Trākla (Georg Trakl), Konstantina Bībla (Konstantin Biebl), Josifa Brodska (Joseph Brodsky), Volta Vitmena (Walt Whitman), Emīlijas Dikinsones (Emily Dickinson), Čārlza Simiča (Charles Simic) un V.B. Jeitsa (W.B. Yeats) dzeju. Saņēmis laikraksta "Diena" gada balvu kultūrā (2001, 2008), Literatūras gada balvu par labāko dzejoļu krājumu bērniem (2007) un Dzejas dienu balvu par gada labāko dzejoļu krājumu (2008). 2014. gadā Vērdiņa dzejolis "Come to Me" iekļauts Londonas "Southbank Centre" ekspertu sastādītajā pēdējo 50 gadu labāko mīlas dzejoļu sarakstā. Izdotas dzejas izlases Krievijā (2003), Polijā (2009), Čehijā (2013) un Lielbritānijā (2015).